Laikmetīgās mākslas muzeja pilotprojekts kim? gadu uzsācis ar divām lieliskām izstādēm – Kaspara Podnieka fotogrāfiju sēriju Neparasta vieta un Lielbritānijas mākslinieku apvienības Semiconductor videoinstalāciju Black Rain.
Izstādes līdz 7. februārim skatāmas RIXC un VKN galerijās Spīķeros.
Kaspara Podnieka fotogrāfiju sēriju Neparasta vieta pagājušā gada vasarā varēja aplūkot laikmetīgās mākslas izstādē Mūslaiku varoņi Cēsu mākslas festivālā. Netradicionālā izstādes norises vieta – Cēsu alus brūzis – piešķīra izstādei savdabīgu noskaņu un dažiem darbiem arī saturisku turpinājumu. Alus brūža interjera raupjums un nepieradinātība brīžiem asi kontrastēja ar mūslaiku estētikā apspēlētajiem tēliem (Monika Pormale), citkārt – harmoniski iekļāvās darbos (Anta un Dita Pences). Interesanti, ka tagad Kaspara Podnieka fotogrāfijas izstādītas gaišajā, neitrālajā VKN galerijā, ko Kaspara laikabiedrs mākslinieks Miks Mitrēvics nesen mēģināja dekonstruēt izstādē Entropijas kubs. Viņš pievērsa skatītāju uzmanību neitrālajai telpai, nevis saturam tajā, tādējādi iezīmējot smalko robežu starp fonu un kontekstu.
Arī fotogrāfiju sērija Neparasta vieta rāda to, kā fons kļūst par kontekstu. Visās fotogrāfijās autors pacēlies dažus centimetrus virs zemes, fonā atstājot savas dzimtās puses – Drustu – skatus. Fotogrāfijās atrodami visi provinces atslēgvārdi – baznīca, muiža, ezermala, lauku sēta. Kaspars vienmēr uzsvēris, ka dzimtā vieta viņu ir dziļi ietekmējusi. Drusti kļuvuši par vairāku viņa mākslas darbu iedvesmas un norises vietu. Izstādes pieteikumā mākslinieks raksta: "Man, darbojoties mākslā, būtiski atskaites punkti un izpētes objekti ir saistīti ar Drustiem. No turienes nāku un tur esmu. Tur man rodas drošība, ka darbs būs patiess un līdz ar to noderīgs arī citiem." Tāpēc pacelšanos virs dzimtās puses var tulkot gan kā identitātes iegūšanu, gan zaudēšanu. Tā ir atzīšanās mīlestībā savām mājām un tajā pašā laikā nošķiršanās no tām. Fotogrāfijās jaušams gan trausls maigums un naivumus, gan distancēšanās un ilgas. Nepamet sajūta, ka mākslinieks ļoti godīgi mēģinājis paskatīties uz savām mājām un analizēt attiecības ar tām. Nobeigumā izmetīšu intrigas āķi – neviena izstādes fotogrāfija nav digitāla apstrādāta. Karāšanās efekts panākts ar Kaspara veidoto, sarežģīto un darbietilpīgo konstrukciju palīdzību. Tādējādi mākslas darbi iegūst burvju trikiem līdzvērtīgu pievienoto vērtību.
Lielbritānijas mākslinieku Rutas Džārmenas un Džo Gerharta radošā apvienība Semiconductor pašmāju skatītājiem nav sveša. Viņu iepriekšējais darbs Brilliants Noise 2008. gadā bija izstādīts Rīgas mākslas telpā izstādē Spektropija. Mākslinieki pārsvarā izmanto neapstrādātus zinātniskiem mērķiem vāktus datus, kas nav uzlaboti plaša patēriņa vajadzībām. Arī Spīķeros aplūkojamās videoinstalācijas Black Rain (Melnais lietus) izejmateriāls ir attēli, kuri saņemti no Saules izpētes dvīņu satelītiem Stereo. Darbā var redzēt Saules vēju, Saules atmosfēras izvirdumus, garāmejošās planētas un komētas, kas riņķo ap Sauli. Semiconductor darbi, kas tiek regulāri eksponēti nozīmīgās izstādēs un festivālos visā pasaulē, atgādina par cilvēka kā novērotāja un interpretētāja lomu datu apstrādē. Pat Visuma iepazīšana ir atkarīga no cilvēku skatpunkta. Suģestējošais, teju hipnotiskais video liek atcerēties banālo patiesību par to, ka vietām nozīmi piešķir vienīgi cilvēki.