Ieva Epnere izstādē " Viewfinders. Baltijas un Ziemeļvalstu laikmetīgā fotogrāfija"

«No organizatoru viedokļa festivāla rīkošana ir drosmīgs solis, jo vietā, kur nekas tamlīdzīgs nav bijis, radīt tik apjomīgu pasākumu ir nenovērtējams lēmums. Manuprāt, tas būs liels ieguvums Latvijas sabiedrībai,» saka māksliniece Ieva Epnere, kas strādā ar fotogrāfiju un veido video instalācijas.

 Viņa ir viena no diviem latviešu pārstāvjiem, kuru darbi papildina 15 mākslinieku izstādi Viewfinders. Baltijas un Ziemeļvalstu laikmetīgā fotogrāfija, kas no 8. maija līdz 5. jūnijam būs apskatāma Rīgas Mākslas telpā. Izstāde noris pirmā fotomākslas festivāla Rīgas fotomēnesis ietvaros.

Ieva izstādē piedalās ar diviem darbiem – viens, kas tapis 2011. un 2012. gadā kā viens no noslēguma darbiem studiju laikos Ģentē Beļģijā un saucas Mammas, un otrs, kuram punktiņi uz i salikti vēl šīs nedēļas sākumā – Atteikšanās. Ieva stāsta, ka ideja foto darbam Mammas viņai radās laikā, kad ar savu divus gadus veco meitiņu aizbrauca uz Beļģiju mācīties. «Tas bija drosmīgs lēmums,» viņa tagad saka un ar smaidu sejā piebilst, ka nezina, vai otrreiz būtu gatava to darīt. Kursā viņi bija 12 studenti, bet Ieva – vienīgā ar bērnu, un tas daudzos izraisījis neviltotu pārsteigumu. «Kādi bērni? Karjera taču!» viņa norāda apkārtējo attieksmi tolaik. «Tas mani pamudināja sākt daudz domāt par šo jautājumu, jo, Latvijā dzīvojot, tas liekas normāli – darīt savu darbu un audzināt bērnus, bet Rietumos mākslas vidē ir citas prasības un ātrums.» Viņa piebilst, ka profesionālās mākslas vide ir nežēlīga, jo, reiz iekļaujoties tai pakļautajā ritmā, ir attiecīgi pienākumi, kas jāizpilda, un to dēļ laiks ģimenei reizēm pat neatliek. «Ir, protams, izņēmumi, bet pārsvarā līdz 35 gadiem māksliniekiem nav bērnu.» Šī situācija radīja Ievā neizpratni, kas viņu pamudināja veidot minēto projektu. Ievai un viņai tuvām draudzenēm, kas ir radošo profesiju pārstāves, vienā laika posmā piedzima bērni, un tas mudināja mākslinieci veidot darbu, tā tapšanā iesaistot jaunās māmiņas. «Es viņas fotografēju ainavā, viņu laukos, jo Latvijai tas ir raksturīgi – vasaras sezonā daudzi brauc no pilsētas uz laukiem, lai bērniem būtu labāk, pavadot laiku dabā,» viņa stāsta. «Kā madonnas nostatīju skaistā vidē, un tas veidoja idillisko, virspusējo darba skati.» Otra puse, kas Ievai bija būtiska – kā jūtas citas mammas, kas arī ir mākslinieces; kā ir būt gan radošās jomas pārstāvei, gan mātei vienā personā citām sievietēm. «Skaidrs, ka ir brīži, kad upurē mākslu, tāpat kā ir brīži, kad upurē ģimenes dzīvi. Ne jau vienmēr viss veicas gludi, un daudzi padodas, noliekot mākslu malā.» Ieva atklāj, ka viņu pārsteigusi uzrakstīto tekstu atklātība, jo, lai gan vienmēr šķitis, ka draudzenes bijušas stipras, iekšā sāpe par šo tēmu gruzd. «Tas ir aizkustinošs darbs un liek aizdomāties par daudzām lietām, un esmu pateicīga, ka man bija iespēja to veidot,» viņa tagad saka un secina – dzīvojot Latvijā, karjeru un ģimenes dzīvi apvienot ir iespējams, bet, nonākot starptautiskajā tirgū, tas kļūst aizvien mazāk reāli. Māksliniece, kuras darbi pēdējos gados vairāk skatāmi tieši ārzemēs, nevis dzimtenē, saka – šobrīd viņa izjūt stabilitāti starp abām šīm pasaulēm. «Bet skaidrs ir viens – bērnus vajag un to nevajag atlikt, jo vēlākos gados tas būs grūtāk.»

Otrs grupu izstādes darbs Atteikšanās ir videodarbs, kura galvenais varonis ir Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku draudžu prāvests Andris Vasiļevskis. Viņš ir bijušais Ievas kursabiedrs – kopā abi studējuši tekstilmākslas nodaļā Liepājas lietišķās mākslas skolā. «Tāpat kā reiz mākslas skolā, viņam bija liela jauda un entuziasms, arī tagad viņam tas piemīt,» Ieva saka un paskaidro, ka Andris kolekcionē vēsturiskos priesteru tērpus. «Mans darbs ir par to, ka – lai ko arī Andris darītu, viņš ir un paliek mākslinieks. Viņš ir priesteris, izvēlējies kalpot Dievam, bet sev apkārt rada vidi. Viņš rada! Ir cilvēki, kas nekopj sevi, neradot neko jaunu, bet ik lieta, kam Andris pieskaras, plaukst.» Otra darba šķautne ir suitu kultūras un katoļu ticības mijiedarbība. «Nav jaunums, ka suitu sievas dzied baznīcā. Jaunums ir tas, ka viņas dzied latīniskos tekstus burdonā,» Ieva paskaidro, minot to kā vēl vienu lietu, ko veicinājis Andra entuziasms.