Ievu Iltneri interesē koku galotnes
 
©F64

«Ne vien koki un krēsli dažādās krāsās, bet arī cilvēki,» savas jaunākās izstādes Ne vien, bet arī nosaukumu apspēlē māksliniece Ieva Iltnere, bilstot, ka izstādes atslēgas vārds ir tieši koki. Tā apskatāma no 13. marta līdz 1. aprīlim galerijā Māksla XO.

Gandrīz visās jaunajās gleznās, kas pēc skaita ir sešas, iezagušies koki, un māksliniece smejot teic, ka arī vienīgajā, kurā to nav, vēlējās ietvert «istabas bērzu, bet nācās sevi apvaldīt». Ieva Iltnere stāsta, ka viņu vienmēr interesējušas koku galotnes, un par mīļāko nodarbi laukos sauc vakarus, kurus pavada, sēžot uz lieveņa un skatoties, kā satumst, tumsai pārvēršot kokus siluetā. «Mums ir četri milzīgi ozoli un viena liepa, kas ir divreiz lielāka par šiem ozoliem,» viņa raksturo ainavu, kurā tīk raudzīties.

Par vienu no interesantākajiem tematiem Ieva Iltnere sauc procesu, kurā cilvēkam izveidojas ideja. «Kas ir tas radošais, no kurienes tā rodas? Kā dzejnieks uzraksta dzejoli?» viņa retoriski vaicā un turpinot paskaidro, kā domas organizē viņa. «Man ir uzplaiksnījumi, kad pusmiegā saprotu, kas man ir jādara un kāda būs bilde.» Māksliniece min arī fiziskā darba procesa nozīmību, kurā liela ietekme ir nejaušībām, kas atklāj aizvien jaunas lietas. Viņa uzskata, ka bez strādāšanas nav iespējams virzīties uz priekšu un izstādes ir iespēja citiem parādīt savas iekšējās bildes un «to, kas tevī ir».

Ieva Iltnere beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kurā viņai iemācīts, ka viss jādara rūpīgi, un radīts pamats, kas gleznotājai brīžiem traucē radošajā izpausmē. Savos darbos viņa, piemēram, vairās izmantot košas krāsas, tādēļ par lielu atļaušanos sauc vienu no jaunās izstādes gleznām, kas veidota piesātināti zilos toņos. Katrai gleznai ir sava sižetiskā līnija, bet māksliniecei patīk par tām arī neko nestāstīt un klausīties, ko citi tajās saskatījuši. Varbūt tieši tāpēc viņa izstādes nosaukumu raksturo kā ietilpīgu un intriģējošu. «Tas ir līdzīgi kā ar dzejoli, jo tam taču nav izskaidrojuma! Kur tajā ir loģika? Kas tie par vārdiem, kas salikti kopā? Bet tie rada savu lauku un savu realitāti! Un, manuprāt, tā arī ir ar bildēm. Man nav interesanti, vai ir perfekta perspektīva un atbilstošas proporcijas. Man gribas radīt nelielu nobīdi vai sakritības, kādas nevarētu nofotografēt.» Tā rodas asociācijas, kuras iespējams pamanīt vēlāk. Piemēram, pēc pašas Ievas Iltneres novērojumiem, vienā no gleznām koku lapotne veido Eiropas karti, kurā redzama arī Latvija, bet citā saskatāms saulriets. Viņa apbrīno, kā cilvēka acs, piemēram, noplukušā sienas gabalā spēj saskatīt seju vai mākoņos saredzēt pazīstamas formas. «Man patīk šādas lietas! Gribu, lai skatītājs apstājas pie gleznas, paskatās un kaut ko saskata. To gribēt nav maz, jo mēs bieži visam ļoti ātri paejam garām.»

Raksturojot noskaņu, kas mākslinieci vadīja, strādājot pie jaunākajiem darbiem, viņa izsakās žurnāla Rīgas Laiks vārdiem: «Pasaule ir interesantāka, nekā jūs domājat.» «Ja darbojies radošā profesijā, ir jābūt šai domai, jo citādi nezinu, vai tam visam ir jēga,» viņa saka.

Ieva Iltnere domā, ka ikkatrs mākslinieks saskaras ar finansiālām problēmām, šaubām un bezcerības izjūtu. Īpaši spilgti viņa to izjutusi nesen, noskatoties ziņas, kas vēstīja par jaunākajiem notikumiem Ukrainā. «Mani pārņēma tik liela bezcerība un trulums, ka nevarēju pastrādāt. Mūs ietekmē viss! Un glezna ir tikai glezna, tā nav mana dzīve, jo man ir arī ģimene, bērni, mazbērni, un tā ir katra cilvēka lielākā vērtība,» viņa pauž, bet tūlīt pat atzīst, ka bez gleznošanas arī nespētu. Māksliniece pārdzīvo, ka mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā – mākslas un kultūras infrastruktūra un menedžments ir attīstītāks, savukārt Latvijā aizvien vairāk mākslas telpu slēdz. Viņa saka: «Māksliniekam vajag izstādes! Viņam ir nepieciešams sevi parādīt!» Bet turpat līdz ar šīm bažām cerība uz labāku nākotni ir, jo, iespējams, šis ir pagrieziena punkts labākai nākotnei.