Pasaule caur pirkstu galiem
«Es drīzāk sēžu darbnīcā, nevis plenēros, lai gan arī tā ir gadījies. Ar gadiem un pieredzi vairāk koncentrējos, tāpēc viss, kas kustas, traucē,» saka māksliniece Gita Šmite.
Nupat Kalnciema kvartāla galerijā (Kalnciema iela 35) atklāta viņas izstāde Noskaņojumi. Tajā līdz 1. martam būs aplūkojamas eļļas tehnikā radītās gleznas, kas tapušas pēdējo divu gada laikā: portreti, klusās dabas, sievietes telpā, kas atspoguļotas kā interjera sastāvdaļa.
Gita stāsta, ka visas aplūkojamās gleznas tapušas spontāni, bez iepriekšēja nodoma par to, kam jābūt redzamam uz audekla. Tieši tāpēc nosaukums Noskaņojumi lieliski atspoguļo izstādes būtību, jo, cik dažādas omas, tik dažādi ir darbi.
Māksliniecei, kura izstādēs piedalās kopš 1994. gada, šī izstāde ir īpaša, jo līdz ar viņas jaunākajiem darbiem iznācis arī viņas otrais mākslas darbu katalogs. Tajā apkopoti 40 labākie veikumi, kas radīti pēdējo septiņu gadu laikā. «Tas negadās bieži,» viņa saka un piebilst, ka pēdējā laikā strādājusi tieši pie kataloga izveides, kuru veido gan portreti, gan klusā daba.
Par kopējo noskaņu šo divu gadu laikā, kad tapuši izstādē apskatāmie darbi, māksliniece stāsta: «Tā ir būšana pie dabas, laukos. Tas gan nenozīmē, ka darbus veido vienas vienīgas ainavas. Mani iedvesmojusi gan iešana pirtī, gan lietas, pārsteigumi un situācijas visapkārt.» Savukārt portreti vairāk attiecināmi uz pilsētvidi. Kā saka Gita, «tajos ir kaut kas no meitenēm ar skaistām sejām, un meitenēs ar skaistām sejām kaut kas ir».
Spriežot, kāpēc no visām iespējām Gita izvēlējusies tieši mākslas pasauli, viņa saka: «Es nezinu, kas ir māksla, bet domāju, ka zinu, kas ir glezniecība. Glezniecība ir pasaule caur pirkstu galiem. Ķirurgi, pianisti, gleznotāji, kabatzagļi un vijolnieki nojauš, par ko es runāju. Gleznošana ir saikne starp acīm, sirdi un rokām, nekas vairāk. Piemēram, labiem šovu vadītājiem ir laba saikne starp prātu un mēli, mūziķiem – starp ausīm un rokām. Man gleznošana ir iespēja baudīt un trenēt dabas doto saikni starp acīm, sirdi un rokām. Tā glezna rodas, nekā citādi. Protams, var mēģināt caur prātu, bet, pirmkārt, tas pilnīgi noteikti nav mans ceļš, otrkārt, sajūtas jau īsti izrēķināt nevar. Citādi ikviens varētu būt pasaules valdnieks.»
«Šī izstāde ir noslēgums, un galvā dzīvoju jau citā posmā. Gruntēju nākamos audeklus darbiem, kas man pašai, šķiet, būs gluži citādi. Nezinu, kas no tā sanāks,» viņa teic, tomēr vairās izpaust, kas tieši veidos nākamo glezno sēriju, jo uzskata – izstāstot rodas izjūta, ka darbs jau ir padarīts. Vienīgais, ko Gita atļaujas pačukstēt, ir, ka tas būs saistīts ar Lībiešu krastu. Pēdējais māksliniecei ir īpaši tuvs, jo viņas vīra Ērika patēvs bijis īsts lībietis, dzimis «kārtīgā lībiešu ģimenē». Viņa stāsta, ka, 10 gadus braucot uz saimes mājām, tās vēsture kļuvusi par daļu no pašas. Šobrīd Gita lasa grāmatas par lībiešu ciemiem un dodas izzinošās ekspedīcijās uz vietām, kas sevī ietver vēstures liecības par izmirušajiem Latvijas Kurzemes pussalas ziemeļu pamatiedzīvotājiem. «Ir neizsakāmi interesanti lasīt to vēsturi. Ir izjūta, ka aprakstītie cilvēki tiešām atdzīvojas. Un, ja tu zini stāstus, staigā pa tām pašām takām, pa kurām reiz staigājuši viņi pirms 100 un vairāk gadiem, jādomā, ka laiks tomēr nepazūd.» Pārsteigums bijis, uzzinot, ka māja, kurā dzīvo Gita ar ģimeni, atrodas vietā, kas reiz piederējusi senai lībiešu dzimtai – Bertholdiem. Atklājums izzināšanas procesam piešķīris īpašu nozīmi, un nu var teikt, ka māksliniecei šis vaļasprieks ir kļuvis gluži vai par dzīvesveidu. Dodoties ekskursijās, Gita ar vīru kompānijā līdzi ņem ne tikai domubiedrus, bet arī bērnus. Viņiem interese par vecāku aizraušanos pagaidām nav tik aktuāla. Pārbraucienos viņus saista savvaļas dzīvnieku aplūkošana, kuri bariem sastopami neparedzamos maršrutos un galamērķos.