GRĀMATAS APSKATS: Andrejeva laiks Latvijas ārlietās
 
GRĀMATA UN AUTORS. Bijušais Latvijas Republikas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs un viņa memuāri Man dāvātais laiks izdevuma atvēršanas svētkos Latvijas Universitātē ©Publicitātes foto Eduards GROŠEVS

Grāmata, kuru gaidīja. Zinošākie interesenti un autoram tā vai citādi pietuvinātie tās atvēršanas brīdi divu stundu garumā izdzīvoja pārpilnā LU Mazajā aulā. Runa ir par Georga Andrejeva memuāru grāmatu Man dāvātais laiks kā apgāda Zvaigzne ABC īstenotu projektu. Autora vēstītais lasītājam nedaudzās pēdējo gadu intervijās noderējis kā mazas uzkodas pirms apsolīta banketa.

Līdzībās turpinot, tikpat lakoniski paveros uz pamatēdienu: daudzslāņains un sātīgs, paša piezīmju, dokumentu, preses un citu publikāciju, personīgu izjūtu un vēstuļu kārtojums 1216 lappusēs. G. Andrejevs lasītāju uzrunā kā ārsts reanimatologs un anesteziologs, kā tautfrontietis un Augstākās padomes deputāts, kā Latvijas ārlietu ministrs, vēstnieks Kanādā un Strasbūrā, kā Eiropas Parlamenta deputāts. Apbrīnojami intensīva darba dzīve, kas rādās neiedomājama bez dzīvesbiedres Anitas un citu tuvinieku pastāvīga atbalsta. Tas viss hronoloģiski 14 nodaļās svērts un pārsvērts autoram dāvātā laika nogriežņos.

Rēķinos saņemt pārmetumus, ka pārdomas par tādu lieldarbu mēģinu ielikt Prokrusta gultā, proti, ij nepieskaroties laikam, kas bijušajam tukumniekam G. Andrejevam dāvāts medicīnai un darbam Eiropas Parlamentā (2004-2009). Īsa atbilde: situācijām Latvijas ārlietās, politisko procesu bīdītājiem un kolīziju raisītājiem pats biju patuvu kopš 1992. gada nogales. Teju trīs gadu desmitus vēlāk visi vēlamies būt lielāki zinīši un soģi: tāpēc vien autora skrupulozais atskats jāpieņem arī kā parūgtas zāles.

Pirmā atkāpe

Lāčplēša diena (1992), kad G. Andrejevs pirmo reizi ienāk ministra kabinetā K. Valdemāra ielā 11a, kur cerējis sajust «slavenā priekšgājēja Z. A. Meierovica iedvesmojošo auru». Abi mācījušies vienā skolā Tukumā, bet laiks ir cits un cita ģeopolitiskā realitāte. Latvija, kuras intereses pasaulē pārstāvēs jaunieceltais ārlietu ministrs, atkal iezīmēta Eiropas kartē, ir ANO dalībvalsts, bet kā kuģis šūpojas Baltijas telpas drošības vakuumā. To īpaši pasvītro Krievijas karaspēka un trīs stratēģiski svarīgu objektu (Skrunda, Liepāja, Ventspils pievārte) klātbūtne mūsu zemē. Tas uzreiz lielā mērā nosaka ārlietu ministra G. Andrejeva darba kārtību un garantē kāpinātu stresu līdz izdegšanas slieksnim.

Atskatoties uz tik nesenu pagātni, allaž jārēķinās ar dzīvo liecinieku pašrefleksiju. Arī šajā grāmatā restaurētas ainas un sadures, kurās pieminētie cilvēki vēl strādā ministrijās, Saeimā, vēstnieka rangā. Autors lielākoties par sevi ļauj runāt presei, līdzgaitniekiem un sīviem oponentiem. Visus nenosaukt. 1992. gadu G. Andrejevs nodēvējis par «lielo izaicinājumu gadu», kad pats piedalījies pirmā tik plašā starptautiskā forumā kā 52 EDSA valstu ārlietu ministru apspriedē Stokholmā.

Krievijai tas ir prezidenta B. Jeļcina, ārlietu ministra A. Kozireva un ārpolitikas stratēģa S. Karaganova strukturētais laiks. Viņu doktrīnās mēs vēl bijām «tuvās ārzemes», kurām aiz padomiskas inerces tiek zīmētas «krievu pasaules» pirmās kontūras. Kādā drošības dienestu pārtvertā dokumentā skaidri pateikts: «Visādi izmantot atvaļinātos rezerves virsniekus, kuri demobilizējas, atbrauc un paliek dzīvot Latvijā.» Te nu nevar nepieminēt G. Andrejeva priekšgājēja Jāņa Jurkāna izlīdziniecisko pozīciju, kuru viņš turpina aizstāvēt kā 5. Saeimas deputāts.

Eiropeiskas un latviskas Latvijas cementēšana ir jaunā ārlietu ministra virsuzdevums un misija. Pārmetumus cilvēktiesību lietās tam nākas skaidrot Vašingtonā, Vīnē, Helsinkos, regulārās sarunās ar EDSA komisāru nīderlandieti M. van der Stūlu, arī intervijās ar pašmāju krievu žurnālistiem. Vietumis fiksētais sasaucas ar Sandras Kalnietes atmiņu grāmatā Cinītis lasīto, piemēram, par Dzintara zāles atgūšanu un atjaunošanu Nāciju pilī Ženēvā. Kā tālaika Neatkarīgās Cīņas komentētājs varu teikt, ka ministrs savās preses konferencēs centās būt atklāts, žurnālistiem aizsniedzams. Lasot pagaro nodaļu Ārlietu ministra laiks, palaikam nonākam arī anesteziologu sabiedrībā vai klīnikas palātā, kur profesors nonācis kā pacients. To viņš apraksta stoiciskā mierā. Andrejevu pārim līdzdoti daudzi spēcinājumi, tostarp no Viņa svētības pāvesta Jāņa Pāvila II tepat Rīgā 1993. gada septembrī.

Vērts pasekot vēl vienai caurviju līnijai visā grāmatā - tā ir paļāvība uz profesionāli stipriem tautiešiem, kas šajā periodā līdzveidojuši arī Latvijas ārlietu dienestu. Nevar nepieminēt advokāti no Losandželosas Inesi Birznieci, kura kļuvusi par ārlietu ministra G. Andrejeva palīdzi. Krietni vairāk lappušu šai savdabīgajai simbiozei atvēlēts nodaļā, veltītai vēstnieka gaitām Kanādā (1995-1998). «Labākā terapija pret depresiju bija saistība ar dažādām nevalstiskām organizācijām trimdā un Latvijā,» viņš raksta, būdams tālu no Dzimtenes. Un vēl: noprotams, ka grūtos brīžos viņš savu varēšanu stiprinājis un samērojis ar tādām leģendārām personībām kā Z. A. Meierovics, Miķelis Valters, Lennarts Meri un citi. Samērā bieži atmiņās figurē Pols Goubls kā patiess baltiešu draugs un padomdevējs Vašingtonā.

Otrā atkāpe

1994. gada 29. janvārī pa maršrutu Rīga-Frankfurte-Vašingtona ceļā dodas plaša Latvijas delegācija - ārlietu ministrs un 5. Saeimas politisko spēku/frakciju pārstāvji. Diskusijas par Skrundas lokatora nākotni Latvijas sabiedrībā situšas augstu vilni, paužot bažas, ka ASV ar Krieviju var panākt kādu aizmugurisku vienošanos. Brauciens jau gana aprakstīts, G. Andrejevs savā grāmatā veido, tā teikt, «globālo puzli». Ne pirmoreiz viņš izvērsti citē zviedru diplomātu Larsu Fredēnu, kurš lido līdzi uz ASV kā sava premjera K. Bilta padomnieks. Delegācijā ir arī M. Virsis, Latvijas galvenais sarunvedis ar Krieviju par karaspēka izvešanu.

Protokols ir protokols, arī Bila Klintona parādīšanās Baltā nama Rūzvelta zālē uz sarokošanos ar delegāciju nav nejaušība. Par to vēl svarīgāks prezidenta padomnieka nacionālās drošības jautājumos E. Leika teiktais: «Ministra [Andrejeva] kungs, es jums apsolu, vairs nebūs jaunas Jaltas!» Kā citādi, to dzird visi mūsu parlamentārieši. Saņemts arī apstiprinājums, ka Skrunda tiek izņemta no ASV ieprogrammētā kodoltrieciena mērķu saraksta. Formula 4+18 ir maksimālais, ko ar zviedru starpniecību panākusi Latvija.

Citiem vārdiem, Skrundas radiolokators vēl paliek Krievijas pārziņā arī pēc svešā karaspēka izvešanas. Jaunā radara ēkas demontāžas laiks ir smagā kompromisa daļa, proti, plus 18 mēnešu. Taču kritika par topošajiem nolīgumiem neapsīkst. Parādās virsraksti Skrunda - vientiesība vai nodevība? (NC), Skrunda - Latvijas suverenitātes skranda (Labrīt) un līdzīgi. Protams, arī ministram Andrejevam prātā bēdīgā pieredze ar PSRS 1939. gadā uzspiestajām bāzēm. Bet diezin vai, nokļuvis tādās krustugunīs un nedaudz vēlāk atgriezies no Romas, viņš varēja noģist, ka 1994. gads kopumā izrādīsies «par vistraumatizējošāko manā politiķa darbā un, iespējams, manā dzīvē».

Par grūto sarunu centrālo asi bija kļuvusi izšķiršanās par Krievijas militārajiem pensionāriem. Kā atceras Godmaņa valdības aizsardzības ministrs T. Jundzis, Baltijas valstis tobrīd nerīkojās vienoti. Lietuva pasteigusies uz savu roku. Latvijas nolīgumi ar Krieviju jau parafēti, pati steiga uz kompromisiem mulsina Igauniju. G. Andrejevs raksta konfidenciālu vēstuli Ministru prezidentam Valdim Birkavam. Viņa ieteikums: radikāli pārstrādāt nolīgumu par atvaļinātajām Krievijas militārpersonām. Būtu traki sarežģīti, bet vai neiespējami?

Tālākais scenārijs sīki jo sīki aprakstīts grāmatā. Atliek vien pāris neērti jautājumi. Kāpēc ārlietu ministrs (G. Andrejevs tajās aprīļa dienās atrodas ASV) pilnvarots pārstāvēt Latviju eksprezidenta R. Niksona bērēs, nevis aicināts drīzāk atgriezties Latvijā? Kālab dāvaniņa t.s. čekas piecīšu saiņojumā sarūpēta trīs dienas pirms Latvijas vadītāju brauciena uz Maskavu, kur nolīgumu pakete ar Krieviju tiks parakstīta? Nu, jā, piedevām tapis vēl kāds bezzobains papildu protokols. Kādā intervijā Dienai prezidents G. Ulmanis tā arī pateiks: «Ar [čekas] maisu pabīdīšanu ārlietu ministrs faktiski tika izslēgts no spēles.»

Stipru personību var uz laiku pabīdīt malā, tā, vēl Otrajam pasaules karam turpinoties, bija noticis ar Vinstonu Čērčilu. Un ne vairāk, ja pats nepadodas. Zinām, cik vīrišķīgi Andrejeva kungs savas pagātnes gaitas vētījis rakstā Tas nu ir pateikts (Sestdiena, 28.05.94.), arī G. Grūbes filmā Lustrum. Zinām, ka mēnesi pēc demisijas viņš bija B. Klintona viesu sarakstā, ASV prezidentam viesojoties Latvijā. Ko nezinām, to meklējam grāmatā.

Trešā atkāpe

1997. gada 10. septembris, G. Andrejevs jau trešo gadu ir Latvijas vēstnieks Kanādā. Pa diplomātiskiem kanāliem saņemts Krievijas demaršs sakarā ar topošu likumprojektu par latviešu valodas lietojuma paplašināšanu. Kaimiņvalsts kārtējo reizi centusies iejaukties suverēnas valsts iekšējās lietās. Līdzīgi Krievijas diplomātu un starptautisko ekspertu uzbraucieni viņam būs jāatvaira Eiropas Padomē LR pastāvīgā pārstāvja (vēstnieka) rangā. It kā attālināts no politiskajām kaislībām Latvijā (Strasbūrā uz sešiem gadiem), bet diendienā nodarbināts ar savai valstsnācijas eksistencei un valstiskumam vitālu jautājumu kārtošanu.

Grāmata ar daudziem citējumiem, atkāpēm, arī tīri sportisku, sadzīvisku, ģimenisku rituālu un protokola smalkumu pastieptu aprakstu sanākusi mazliet smagnēja. Varbūt dažus tekstus varēja nodrukāt līdzīgi kā pielikumu K. Lorenca epohālajai Kāda cilvēka dzīvei. Pozitīvo verdiktu par šī valstsvīra stāju un atklāsmēm Man dāvātā laika ietvaros tas nemaina, vien var ietekmēt pašas grāmatas pieejamību.