Populārzinātniskajā apgāda Neputns sērijā Latvijas mākslas klasika šoruden laiks jaunumam – Ingūnas Ģēģeres grāmatai Jānis Ferdinands Tīdemanis.
Šis ir stāsts par lielisko latviešu glezniecības dēkaini, kura mūžs diezin vai vispār ir ietilpināms kādā zinātniskā monogrāfijā. Nu pārāk jau tas avantūrisks un pasaules elpas pārpilns. Ārlaulības bērns, dzimis, kad mammai ir tikai septiņpadsmit. Bērnību pavadījis Ventspils ostas un tirgus rajonā. Kā zaķis apceļojis pasauli ar kuģiem. Kļuvis par jūrnieku. Apmeties dzīvot ASV. Zīmējis bilbordus Ņujorkā, strādājot kinostudijā par statistu un filmējoties epizodēs ar Mēriju Pikfordi un Duglasu Fērbenksu (interesanti - kurās?). Studējis glezniecību Antverpenē (Beļģija). Latvijas pilsonību ieguvis divus gadus vēlāk nekā ASV pilsonību. Par savu darbību glezniecībā saņēmis augstas godalgas. Tas, kā viņš kara beigās aizbēdzis uz Šveici, aprakstīts Anšlava Eglīša prozā. No Šveices aizbraucis, jo piekāvis kādu mākslas kritiķi, kurš par viņu rakstījis negatīvas recenzijas. Pārcēlies uz Kanādu, kur līdz pat savai nāvei dzīvojis atbilstoši gleznotāja statusam - ar vērienu, pašpārliecinātību, reizēm arī ar skandāliem.
TRĪS GRĀCIJAS. Viena no Toronto perioda skandalozākajām Jāņa Ferdinanda Tīdemaņa gleznām, kura izstādē nostāvēja, aizklāta ar audumu. Traci izraisīja ne vien grāciju kailums, bet arī fakts, ka mākslinieks par to bija noteicis visai pamatīgu cenu - 22 000 dolāru. Jaunajā grāmatā teikts, ka galvenie Tīdemaņa klienti trimdas gados tomēr bijuši viņa tautieši - latvieši / Attēls no grāmatas: Ingūna Ģēgere. Jānis Ferdinands Tīdemanis. Neputns, 2017
Tīdemanim esot piemitis paradums, rīkojot savas izstādes, allaž uzlikt kādai gleznai savam laikam astronomisku summu. Tas izraisījis, kā tagad teiktu, skaļu publicitāti, viņa akti savukārt raisījuši skandālus. 1937. gadā Latvijas Kultūras fonda izstādē netika izliktas viņa Šķirtās sievas, savukārt Toronto izstādē ap 1950. gadu aizklātas nostāvēja Trīs grācijas, protams, ka vienīgi rūpēs par to, lai tajā attēlotās trīs kailās jaunkundzes neaizskartu godīgo pilsoņu goda jūtas. (Kā lai šajā saistībā nepiemin kādas Saeimas deputātes satraukumus par tautumeitu kailajām kājstarpēm pagājušās vasaras mākslas piedāvājumā.) Mūža beigas latviešu gleznotājam Kanādā tomēr neizvērtās pārāk veiksmīgas. Mākslinieks nelaimīgi krita un salauza labo roku. Kauls nesadzija vairākus gadus, un Tīdemaņa traumētā roka vairs nespēja sekot līdzi gara lidojumam.
Protams, ka Neputna sērijas uzdevums nav attēlot mākslinieku dēkaino dzīvi, bet gan vienkāršā valodā sniegt ieskatu viņu daiļradē, kalpojot par savdabīgu enciklopēdisku šķirkli, kas cilvēkiem bez priekšzināšanām dod ieskatu par attiecīgo gleznotāju, bet zinātājiem atgādina svarīgākos pamatfaktus. Šo uzdevumu sērija un arī jaunā grāmata veic lieliski, veidojoties ne vien par nozīmīgu informācijas avotu (ja ticam uz iekšvāka rakstītajam, šis ir jau septiņpadsmitais darbs sērijā), bet arī kolekcijas vērtību, ko vērts krāt arī tad, ja vizuālā māksla nav vācēja pamatnodarbošanās. Atliek vien piebilst ne vien tradicionālo frāzi - šai grāmatai noteikti vajadzētu būt pieejamai bibliotēkās, bet arī to, ka Jānis Ferdinands Tīdemanis būtu pelnījis biezu un apjomīgu monogrāfiju, kas atgādinātu latviešiem, ka spējam kaut ko sasniegt ne tikai sportā vai vokālajā mākslā.
