GRĀMATU APSKATS: Glez­no­tā­ja mā­cek­lis

Ri­čar­da Nai­ta darbs Gal­ma glez­no­tā­ja mā­cek­lis, ko iz­de­vu­si J.L.V. Iz­dev­nie­cī­ba, ir glez­no­tā­ja lik­teņ­stāsts. «Glez­no, ko re­dzi, Jo­han, ne­vis to, ko do­mā re­dzam.» Šā­du pa­do­mu Hu­go – por­tre­tu meis­tars – sniedz sa­vam mā­cek­lim Jo­ha­nam, vēl ne­zi­nā­dams, ka jaun­ā Jo­ha­na ta­lants glez­nās at­ai­not pa­tie­sī­bu snie­dzas tā­lāk, ne­kā va­ram iz­tē­lo­ties...

Jo­ha­nam pie­mīt vai­rāk ne­kā ti­kai pras­me uz­glez­not cil­vē­ka dvē­se­li – viņš spēj to mai­nīt. «Glez­no­tā­ju lik­teņ­stās­ti li­te­ra­tū­rā vei­do pa­šu pie­pra­sī­tā­ko grā­mat­nie­cī­bas da­ļu, tā­dē­jā­di, šķiet, iz­pau­žas māk­slas un li­te­ra­tū­ras sim­bi­oze. Stāsts par gal­ma glez­no­tā­ja mā­cek­li Jo­ha­nu pie­sais­ta ar vēl vie­nu uz­ru­nā­jo­šu vēr­tī­bu – ta­lan­ta sa­trau­co­šo aug­šup­eju. Au­tors tī­šām ļauj no­ti­ku­miem ba­lan­sēt uz re­ali­tā­tes ro­be­žas, pat šķēr­sot to, lai arī vi­ņa iz­ci­la­jām spē­jām ie­mauk­tus liek ze­mes ļau­žu prā­ti. Pār­bau­dī­ju­mi ar va­ru, nau­du un so­ci­umu ga­lu ga­lā nav pa­ši sma­gā­kie, vis­grū­tā­kais iz­rā­dās ceļš uz sa­vu dvē­se­les bū­tī­bu. Tas ir tā­pat, kā ie­rau­dzīt sa­vu Es spo­gu­lī,» rak­sta grā­ma­tu iz­de­vējs Ju­ris Vis­oc­kis par Ri­čar­da Nai­ta dar­bu Gal­ma glez­no­tā­ja mā­cek­lis. «Pa­rau­gies spo­gu­lī. Ko ta­jā re­dzi? Pā­rāk ga­ru de­gu­nu vai va­sar­rai­bu­mus kā krā­sas šļa­ka­tas se­jā? Var­būt ie­gri­mu­šas un tum­šas acis, mu­tes rie­vās dzi­ļi ie­gū­lu­šu drū­mu vieb­stu? Lai ko rā­dī­tu at­spulgs, ne­vie­nam ne­tīk ta­jā il­gi lū­ko­ties – var­būt vien glī­tā­ka­jiem. Mēs, pā­rē­jie, uz­me­tam ti­kai žig­lu ska­tie­nu, vien tik il­gi, lai iz­su­kā­tu ma­tus vai no­ska­lo­tu se­ju. To­mēr ie­ska­ties cie­šāk,» aici­na grā­ma­tas ie­vads.