Atzīšos, jo ilgāk es šo kungu pazīstu, jo vairāk apbrīnoju. Viņš nekad nelec uz ecēšām, nemeklē kašķi un diezin vai prot būt opozīcijā. Tomēr viņam piemīt kāds īpašs viedums, ko labprāt gribētu arī es, bet man nesanāk. Ēriks Hānbergs māk vilkt atpakaļ uz visām pusēm grāvī skrējējus pie veselā saprāta. Gan rakstnieku vidē, kur emocijas reizēm sprēgā un piparoti epiteti čūkst kā auksta karbonāde uz karstas čuguna pannas, gan saimnieciskajā dzīvē.
Ja jums ir nepieciešams satikt Ēriku Hānbergu, tad rēķinieties, ka viņu sastapt nav vienkārši. Es parasti piezvanu un piesardzīgi apvaicājos, kur Ēriks tobrīd atrodas, jo viņš joprojām aktīvi strādā, vācot materiālus aizvien jaunām grāmatām. Atbildi – esmu mājās – man kādu desmit gadu laikā gadījies dzirdēt vien pāris reižu. Tieši tālab vēl grūtāk ir noticēt, ka 29. maijā Ērikam Hānbergam apritēs astoņdesmit. Ja septiņdesmito dzimšanas dienu, kuras svinībās Rīgas Latviešu biedrības namā netrūka pat pavisam oficiāla un legāla, nebaidīsimies no šā vārda, kandžas aparāta, viesi atminas vēl tagad, tad šoreiz ballīte izpaliks.
– Imanta Ziedoņa aiziešana mani skaudri ietekmēja. Ilgus gadus bijām kopā dažādībās, arī tos piecpadsmit gadus, kad kopā ar Aivaru Berķi, Imantu Ziedoni, Dainu Bruņenieci un vēlāk Mazpulku vadītāju Ilzi Kļavu esam pa Latvijas laukiem braukuši, ciemojušies, zemnieksētas vērtēdami. Pirms tam un pēc tam esam bijuši vienā lauku satvarā. Imanta interese bija neatslābstoša. To var tikai apbrīnot. Visus šos gadus viņš laukus turēja uzmanības lokā – ne tikai dižkoku atbrīvošanas laikā, bet arī lauku sētas.
Mums bija vienošanās. Imants Ziedonis astoņdesmitās dzimšanas dienas svinēšanu sāk 3. maijā, bet es svinības nobeidzu 29. maijā. Imants teica – salaidīsim tās abas kopā. Imanta vairs nav. Svinēt nav iespējams! Ja svin, tad man patīk svinēt ar jautrību un ēverģēlībām. Tas tagad nesagādātu nekādu prieku. Tas, es nolēmu, ieiet nākamajā desmitgadē, un pēc gada, kad es tur būšu iestabilizējies, svinēt ar tevi un citiem kopā savu 81. dzimšanas dienu.
– Sarunāts! Bet, gribi vai negribi, pēc žanra kanona man tev būtu jāuzdod tas anekdotiskais jautājums, ko parasti žurnālisti prasa jubilāram – kāds tad ir tavs mundruma un veselības noslēpums?
– (Smejas!) Es taču turos ar pienu! Saka, piens neesot veselīgs, to tik maziem bērniem jādzer, bet es, kā bērnībā sāku, tā vēl tagad dzeru pienu. Īstu pienu! Pie ārstiem, protams, uz pārbaudēm eju, kādreiz jau kādu drapi izraksta. Tā jau visiem gadās, bet, paldies Dievam, sūdzēties nevaru. Es, kā ar pienu bērnībā esmu sācis, tā ar to arī dzīvoju. Tas man nāk līdzi no tās Latvijas, no tā lauku sētas tikuma, kurā esmu iesācies.
– Turpinām ar lauku sētas tēmu. Domāju, katrs varētu būt lepns, ja spētu paveikt to, ko esi paveicis tu un tavi domubiedri. Vai sākums, vēl pirms lauku sētas konkursa idejas, kas tagad sen izvērtusies par Vislatvijas kustību dažādos zarojumos, bija saistīts ar toreizējās dzīves nepieciešamību? Bija skaistie kolhozu pilsētciemati, bet tradicionālā latviešu sēta, kas gadu simtiem bija mūsu dzīves pamats, pēkšņi kļuva pamesta, lieka.
– Imants Ziedonis savulaik aicināja un uzskatīja – katrs kolhoza priekšsēdētājs ir pelnījis savu grāmatu. Imants Ziedonis to pats pierādīja ar veltījumu Jūlijam Beļavniekam un Madlienai Tik un tā,parādīdams to, ko var radoši lauksaimnieki tanī laikā, kad bijām ieslodzīti sociālismā, šajā nebrīvē, bet bijām brīvi savā domāšanā. Šī brīvība visvairāk izpaudās, un arī Imants tā juta, laukos. Lai tiktu pie maizītes, pie pārtikas – tā vairs nebija ideoloģija, tās bija tehnoloģijas un radošā izpausme, izņemot laikus, kad kukurūzu lika stādīt kvadrātligzdās. Vēlāk, kad kolhozi atbrīvojās no šiem dīvainajiem formālajiem žņaugiem, kad ar ideoloģiju gribēja vadīt lauksaimniecību, tad jau bija pavisam cita izjūta. Tad radās konkursi par zemkopības kultūru, par lopkopības kultūru, bet visā šī varēšana, salīdzināšana, radošais darbs un zemnieku tikumība kūtī un uz lauka taču nāca no zemnieka sētas. Tāpēc arī Imants Ziedonis lauku sētai veltīja tik lielu uzmanību. Kopīgi izlolojām vajadzību lauku sētas apmeklēt, redzēt, kas tajās notiek, ko ģimenes dara. Lauki gadu gaitā bija saplosīti. Pirmais konkursa uzstādījums bija – lai lauku sētā būtu trīs paaudzes. Tas nozīmē, ka ir pārmantojamība, ģimeniskums. Vēlāk, neatkarīgajā Latvijā, konkursa tematiskais loks paplašinājās dažādos atzaros. Pats galvenais, mēs gribējām, lai viensētas dzīvesveids un tikumība turpinātos pārmantojamībā, lai neatkarīgās Latvijas sasteigtībā, demontējot kolhozus un sovhozus, mēs nedemontētu tās pamatvērtības, kas nāk no lauku sētām.
– Tev istabā stāv tavas dzimtās mājas pakša fragments, siena, aiz kuras tu piedzimi. Savos stāstos tu attēlo situāciju, kad laimīgie kolhoznieki, saņēmuši komfortablu dzīvokļu atslēgas, priecīgi groza visus krānus – jā, siltais ūdens tek, aukstais tek, sirdsmājiņas vietā ir smalka tualete. Kurā brīdī saprati, ka ar šo jauno, nenoliedzami ērto pilsētniecisko modeli, kas toreiz glāba laukus no aizbraukšanas, tomēr kaut kas nav īsti kārtībā?
– To sapratu, varbūt ne tik reljefi un spilgti, jau tajā laikā, kad rakstīju Pirmā grēka līci. Tagad sākumā es pat nevarēju apjaust, ka Dailes teātra kamerzāles iestudējums, Kārļa Auškāpa uzdrīkstēšanās to vispār likt uz skatuves… Tā neticība manī, aktieros, vai sabiedrība to vispār ņems pretī, bet izrādes joprojām apmeklē…
Tur jau bija tā mana bērnība, tā lauku sēta. Esmu audzis tajā tikumībā. Katrs impulss, novērojums, kas saistīts ar lauku sētu, tas mani visu laiku ir uzturējis šajos lauku dažādu tematiku izklāstījumos gan žurnālistikā, gan publicistikā, gan stāstniecībā. Es varēju pietuvoties daudzām, pat traģiskām un novelistiskām, izpausmēm savos stāstos, daļēji arī publicistikā, tāpēc, ka izvēlējos kādu no tā laika visprogresīvākajiem tehnoloģiskajiem procesiem, vai tas bija kūtī, vai uz lauka, daudzinādams to, piemēram, kaut vai skābbarības blietēšanu. Tā, kā to darīja Rīgas rajona kolhozā Padomju Latvija, priekšsēdētājs Jānis Sologubovs, kur šī skābbarība patiesi smaržoja pēc maizes, ļoti veselīgi, nevis kā citur, kur skābbarība smakoja. Tad es varēju atļauties, daudzinādams šo tehnoloģisko, par pārējām lietām stāstos rakstīt vienalga ko. Kā tagad Inese Zandere izvērtējusi (šopavasar izdotās Ērika Hānberga stāstu izlases Mantojuma kumeļš sastādītāja, redaktore un priekšvārda autore – A. J.), un pašam arī tā likās, tā bija, kad rakstīju, manuprāt, manu visbūtiskāko darbu Kartupeļu stāsti – kartupelis ir otrā maize latvietim. Toreiz kartupeļu audzēšanai kolhozos, piemēram, Mārupē, bija izcili rezultāti, kartupeļu zinātne attīstīta. Izvēlējos jauno tehnoloģiju. Aiz tās varēju ietilpināt visu šo cilvēcisko traģismu, kas tajos laikos bija. Tas nekļuva par dominanti, un neviens nevarēja ideoloģiski saplosīt manu darbu. Pretruna bija tāda, ka es šajā darbā ietilpināju par daudz kartupeļu audzēšanas un zinātnes tehnoloģijas. Atceros, savā laikā žurnāla Daugava (mūsdienās likvidēts krievu valodā iznākošs Latvijas literārais žurnāls – A. J.) redaktora vietnieks bija Andris Jakubāns. Viņš padzirdēja, ka esmu uzrakstījis šādu darbu, tūlīt gribēja to tulkot un drukāt, bet tas apstājās. Viņš teica, ja krievu lasītājs sāks lasīt tik daudz par kartupeļiem un tehnoloģijām, tas neies uz priekšu. Bet latviešu lasītāji, kuriem kartupelis ir otrā maize, darbu pieņēma labvēlīgi.
Inese Zandere tagad nebija izbrīnīta, kā es to toreiz varēju uzrakstīt, kas gan nav nekas sevišķs, bet, ka to toreiz vispār nodrukāja. Te ir tā atslēga, ka es pēc būtības meklēju, ko šie radošie lauku speciālisti spēja izdarīt. Tas mani piesaistīja, to es stāstīju, un tā ir mana darbošanās būtība.
– Tu raksti arī par skeletiem skapjos. Par to, kā sadzīvo komunistiskā ticība un mežabrāļi, kas slēpjas kaut kur pa pakšiem, par noslēpumainām bezvārda kapavietām, kurās atdusas nebūt ne tie, kam tur vajadzētu būt. Vai šāda duāla realitāte neatstāj zīmogu uz latviešu domāšanu vēl tagad? Darām vienu, sākām otru, bet domājam vēl trešo.
– Jā, nekur no savas pagātnes aizmukt nevar. Es to daļēji esmu ietilpinājis savos stāstos. Pats to piedzīvoju un pats daudz kam ticēju. Ticēju, ja es, Hānbergs, kā rakstītājs popularizēšu labāko kolhozu un sovhozu pieredzi, ja visos kolhozos tā būs, tad taču tā dzīve noteikti būs daudz labāka, jo ne mirkli man neienāca prātā, ka šeit varētu būt cita iekārta. Apbrīnoju tos, kuri tanī brīdī ticēja, ka varētu būt pārmaiņas. Ja kāds saka, ka viņš tā domājis, gaidījis, es tam īsti neticu, varbūt tie bija daži cilvēki.
Mans duālisms izpaudās tā, ka es popularizēju to, kam ticēju. Tajā pašā laikā mans krusttēvs bija izsūtīts uz Mordoviju, notiesāts kā aizsargs. Mana krustmāte tanī brīdī pamuka. Viņa nelegāli ilgu laiku dzīvoja Rīgā pie mūsu radiem. Kad nāca kāds ciemiņš, dzīvoklis nebija liels, viņa pamuka pagultē.
Tajā laikā šis pats Ēriks jau bija diezgan pazīstams žurnālists ar vārdu, popularizēja kolhozu iekārtas sasniegumus, bet viņa krustmāte nelegāli slapstījās, līdz legalizējās. Atklāti runājot, šis Cinīša onkulis un arī tante, pie kuriem viņa slēpās… Kad iedzērām kādu glāzīti, Cinīša onkulis man, Cīņas korespondentam, vēlāk Cīņas nodaļas vadītājam, teica, ka netic, ka es tā domāju. Es biju dusmīgs! Onkul, kā tu netici, tad taču būtu labāk! Viņš teica – Ērik, tev tā ir jāraksta, runā vien. Šis bija mans fons, ar kuru dzīvoju. Brīnos, ka tajā laikā man daudz uzticējās bijušais leģionārs Egons Līvs. Edgars Liepiņš, ar kuru sadarbojāmies gadiem, atnesa man grāmatu par Ļeņinu kā slepkavu. Man, ideoloģiskā partijas orgāna pārstāvim! Es brīnos par viņu uzdrošināšanos. Varbūt viņi redzēja manī kādas pazīmes, ka var to teikt. Kur varēju, tur mēģināju stāstīt par mūsu nācijas traģismu, savu tuvinieku traģisko izsūtījumu, to, ka mans īpašums, mana māja, kad atgriezāmies no Kurzemes bēgļu gaitām, jau bija aizņemta, pilna. Viss bija zaudēts. Vērtības, kas bija manā bērnībā, viss šis dzīves sakārtojums. Es piederēju lauku vidējam slānim, es jutu, ko nozīmē saimnieks, kas notiek laukos. Tāpēc šī saimnieka izjūta, braucot pa lauku sētām, man ir visbūtiskākais. Vienalga, kāds ir mērogs. Ko tu vari?
– Tavās grāmatās vairāki varoņi reizēm pasaka nepatīkamo atziņu – kalps visos laikos ir kalps. Ir tev arī stāsts par jauno dārznieci, kas cenšas radīt skaistumu jaunajā kolhoza ciematā ar puķu dobēm, stādījumiem, bet traktoristi stūrgalvīgi brauc tiem pāri, līdz pieliek laukakmeņus priekšā. Vai šis puķudobju traktorists, kalps, kas nekad nebūs saimnieks, nav mūsu galvenā problēma arī tagad?
– Esmu sācis tagad pamatīgāk pētīt. Ir divi uzslāņojumi saimnieku un – kā agrāk teica – gājēju, algādžu, vasaras strādnieku attiecībās valsts mērogā. Kārļa Ulmaņa laikā, kad pēdējos piecus gadus zemkopības ministrs bija Jānis Birznieks, bija milzīga rūpe par laukstrādniekiem. Mudināja, lai būvē mājas, dzīvokļus laukstrādniekiem, Laukstrādniekus svētkos godināja un tā tālāk, un tā tālāk.
Tagad, kad veidojas jaunā gruntniecība, īpaši tās turīgākā daļa, jo vidējā gruntniecība ir tādā vārgā tapšanas stadijā, bet mazā zemnieciņa dzīvesveids ir galīgā panīkumā, nav absolūti nekādas atbalsta sistēmas laukstrādniekiem. Mūsdienās viņus nevajadzētu saukt par laukstrādniekiem, tas ir algotais darbinieks lauku sētā, kas vada milzīgu, dārgu un sarežģītu tehniku kūtī vai uz lauka. Mums ir tikai daži saimnieki, kuri šīs attiecības nokārto ideāli, kur saimnieks rūpējas par šo darbinieku ģimeni, par darbinieka izglītošanu, sagatavošanu. Valstiski mums šīs lietas nav, tāpēc brīžam dominē aplokšņu algas un divi viedokļi. Vieni saka – nevar dabūt darbu. Es te nerunāju par slāni, kas ir absolūti nodzēries un degradējies. Ir cilvēki, kas nevar dabūt darbu, jo viņiem nav nekādas kvalifikācijas. Roku darbs, kā tas bija agrāk, tas jau sen nav vairs tāds. Savukārt saimnieki nevar dabūt kvalificētus algotus darbiniekus tāpēc, ka viņu nav. Nav sistēmas – saimnieks un algots darbinieks kā līdzvērtīgi. Ir dzirdēts – pastāv šī verdziskā sistēma, pazemošana. No vienas puses, nav cilvēku, ko izvēlēties. No otras puses, visur Latvijā ir bezdarbs. Es nezinu, kā to risināt, atceros tikai piemēru no savas bērnības, kā bija toreiz, kad viss bija sistēmā.
– Skatos reizēm uz saviem vienaudžiem, reizēm domāju, ārprāts, kā var tā nolaisties – skolā viņš bija gadus trīs jaunāks, bet nu smirdīgs, nodzēries vecis, kas rokas pa atkritumu konteineru, lai atrastu ko ēdamu.
– Tā jau ir tā nelaime. Bet degradējušies jau ir ne tikai tie, kas ir absolūti nodzērušies. Degradējusies ir arī tā daļa, kas nekā nedara, tikai gaida uz pabalstiem.
– Ērik, bet mana paaudze un jaunāki, tas taču nudien nav padomju bēdīgais mantojums! Tas ir mūsu laiks!
– Jā! Tā ir dzīšanās pēc pabalstiem. Nemitīgi lūgt, pašiem ne pirkstu nekustinot, rakstīt projektus vai no Eiropas prasīt, no pašvaldībām. Spilgts piemērs bija, kad Grobiņas mērs pirms kādiem dažiem gadiem izsludināja savējiem un liepājniekiem – mums ir zeme, palīdzēsim ar tehniku, stādiet kartupeļus. Pieteicās ļoti maz, kaut gan kartupelis ir otrā maize, varētu ar to sevi nodrošināt. Ir vesels slānis gaidošo. Viņš aizies pēc pabalsta, pierādīs, ka viņam nekā nav. Bet ja viņam piedāvā pašam ko darīt, atsaucības nav.
– Bet ko darīt? Kāds ir tavs žurnālistikas vecmeistara skatījums?
– Manuprāt, medijiem vajadzētu vairāk rūpēties par līdzsvaru. Ir ļoti daudz negāciju. Vajag vairāk labestības. Rādīt to varēšanu, uz ko mums jāiet, ko mēs varam izdarīt. Kaut vai viens piemērs. Tāds uzņēmums kā Latvijas finieris, kas tagad ir viens no mūsu flagmaņiem. Finiera noiets visā pasaulē, meitasuzņēmumi Igaunijā un Lietuvā. Redzi, ko var izdarīt divi cilvēki? Ekonomiste, grāmatvede Monika Ciula un talantīgais tautsaimnieks, direktors, tagadējais Latvijas finiera priekšsēdētājs Juris Biķis. Viņi nosargāja struktūru, kas bija neatkarības sākumā, ko gribēja pārņemt, saplosīt tie, kas vēlējās te ienākt iekšā ar savu finieri. Viņi izveidoja nacionālas tautsaimnieciskās stājas uzņēmumu, kas tagad ir ar starptautisku varēšanu, un veido bērzu stādīšanas programmas, lai būtu izejvielas, slēdz līgumus ar zemniekiem, kuru zeme netiek izmantota lauksaimniecībā.
Nupat avīzē izlasīju par piensaimniekiem, Straupes kooperatīvs, kuru vada Imants Balodis. Viņš saka – visvairāk kooperatīvu vajag mazajam lauksaimniekam, tāpēc, ka tas nodrošinās garantētu produkcijas pārdošanu. Sen pagājis laiks, kad bija šī piespiedu kooperācija kolhozā, bet vēl joprojām mēs esam ļoti negribīgi kooperēties. Ja paskatās uz pirmskara Latviju – katrā pagastā bija tik daudz visādu kooperatīvu. Mums, žurnālistiem, vairāk ir jārāda šī tautsaimnieciskā lietišķība un perspektīvas. Mēs par maz par to runājam. Man patīk, ka Neatkarīgā, kurā mēs ar Andri Jakubānu kādreiz bijām, turas šajā lietišķībā, reizēm ļoti grūtā cīkstiņā, lai stabilizētu tautsaimniecību.
Mēs mākam ļoti strauji noārdīt. Atceries Slokas celulozes rūpnīcu? Tagad, kad gribam atjaunot celulozes ražošanu, jo izejvielas ir, ko pārstrādāt būtu, noiets arī ir, – jau cik varianti bijuši, neviens nav izdevies. Visu paši nobrāķējam, noprotestējam. Ja nebūs tautsaimniecības, nebūs nekā!
– Trakākais, ka nebūs jau arī kultūras, jo no kurienes tad lai naudu ņem?
– Ja runā par kultūru, mani priecē tas, ka pašvaldības kļuvušas ļoti rosīgas. Nupat abi tikāmies Dzintara Soduma balvas pasniegšanā Ikšķilē. Liepājā, pateicoties Sandras Vensko un Andreja Miglas rūpēm, pasniedz Egona Līva piemiņas balvu Krasta ļaudis. Nupat biju Neretā, tur lepojas ar Lūcijas Ķuzānes neretiešu grāmatu. Tukumā atbalsta Arni Šablovski līdzīgu grāmatu veidošanā, tad piemērs ar Noras Ikstenas aktivitātēm, kuru rezultātā visa Ventspils priecājās par rakstnieku māju. Tas liecina, ka personības var un novadi var! Tā ir šī laika pozitīvā iezīme, to vajag parādīt. Spoži piemēri!
Ja jau runājam par žurnālistiem un preses izdevumiem, man liekas, par maz ir labestības, sabiedrību vajadzētu padarīt liriskāku. Varbūt tagad, kad godinām Imantu Ziedoni, vajadzētu izmantot šo dzejas atdzimšanas vilni un katrā avīzē, katrā numurā drukāt pa vienam dzejolim. Savulaik mēs Neatkarīgajā tā darījām, un lasītāji priecājās! Mums pietrūkst liriskuma un pozitīva sentimenta.
– Kas vēl mums traucē dzīvot?
– Es nezinu, kā to pārvarēt. No bērnības atceros, lauku sētā vienmēr ir klājies raibi: sausums, neraža, ielīst labība, rukši neņemas svarā, kā nu kuro vasaru. Bet, lai kā arī būtu, katram bija lepnums par savu sētu. Es no bērnības esmu audzināts – lepoties par savu sētu. Bet valsts tāpat taču ir mūsu sēta. Ir visādi aizlijumi un aizsalumi, bet, ja mēs šajos brīžos upurējam lepnumu par savu valsti, tas mani patiesi sāpina. Mēs esam lepni dziesmu svētkos, dažādos lielos saietos, bet ar to nepietiek. Arī ikdienā taču ir, par ko lepoties un priecāties. Varbūt esmu par daudz liels optimists, bet arī es redzu dzīvē visus sastrēgumus, redzu laukos visus dramatismus, kas tur ir. Bet visur, kur esmu, es ieraugu, par ko priecāties.
– Nē, protams, laukos ir arī pamestas fermas ar iekritušiem jumtiem, par ko vaimanājam jau gadiem, bet nereti turpat blakus uz lauka zemi ar traktors, krietni dārgāks nekā daža jaunbagātnieka lepnais mersedess. Viss notiek! Bet no kurienes ir šī sevis noniecināšana. Nupat arī tika izkliegts – mums ir tik slikta izglītības sistēma, tik slikta! Pa visu Eiropu. Pirms tam bija nekam nederīga rūpniecība. Pat ja ir, vai par to jābļauj pa visu pasauli? Paši sevi gremdējam.
– Tad, kad mēs savā starpā pārrunājam, kur ir cēlonis, mums šķiet, ka tas ir kāds nezināmais – režisors, kas to visu piespēlē. Bet negācijas ir mūsos pašos. Tas ir tāpēc, ka sabiedrība grib tūliņ. Mums nav neatlaidības un pieticības ritma līdzsvarā. Atceros no bērnības, mums bija liels augļu dārzs. Kad ienācās laba raža, vedām to trim pajūgiem uz Rīgu pārdot. Mamma ar papu bija vienojušies, ka par nopelnīto vienu gadu mamma izvēlēsies guļamistabas iekārtu, radio aparātu vai kādu citu lietu. Otru gadu paps – kādu jaunu lauksaimniecības mašīnu, ko vajag saimniecībā. Mēs gribam uzreiz – paņemam kredītu, nopērkam visu, uznāk krīze, viss izšķīst, šķiļas negācijas. Es pat nezinu, kā, bet vajag sabiedrību aktivizēt pozitīvajā virzienā, ieraudzīt to, kas labs noticis, lai ir šis pieticības un neatlaidības ritms.
Ēriks Hānbergs
Rakstnieks, publicists, žurnālists. Ilgus gadus rakstījis par lauksaimniecības jautājumiem. Iemantojis laikabiedru cieņu par savām zināšanām, spēju saglabāt vēsu prātu un rast saprātīgus risinājumus neloģiskajās padomju laiku situācijās
Neatkarīgās Rīta Avīzes redaktora biedrs. Kopā ar Andri Jakubānu pārvērta par mūsdienīgu mediju un 90. gadu banku krīzes laikā nosargāja bijušo kompartijas laikrakstu Cīņa
Kopā ar Imantu Ziedoni, Aivaru Berķi un vairākiem domubiedriem perestroikas laikā iedibināja konkursu Par sakoptāko lauku sētu. Mūsdienās šis konkurss transformējies un kļuvis par Vislatvijas kustību, daudzos novados un pagastos šī iniciatīva tiek turpināta patstāvīgi un tiek uzskatīta par savdabīgu dzīves standartu
Rīkojis kopīgas programmas ar aktieri Edgaru Liepiņu, ar kurām uzstājies daudzos Latvijas kultūras namos
Viņa stāsti par padomju Latvijas lauku cilvēku dzīvi mūsdienās ir kļuvuši par šā laikmeta hroniku
Viņa pirmā literārā publikācija – garais stāsts Pirmā grēka līcis – Kārļa Auškāpa iestudējumā jau otro sezonu ir izrāde, uz kuru Dailes teātrī ir gandrīz neiespējami nopirkt biļetes
Saņēmis virkni literāro godalgu, Sējēja prēmiju un Triju Zvaigžņu ordeni
