Ar Daci Melbārdi – Latvijas Nacionālā kultūras centra direktori, kuras pārraudzībā ir XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku rīkošana, tikāmies, lai noskaidrotu, vai kādas pozitīvas vēsmas nesīs šovasar gaidāmais lielais notikums. Kad pieteicu interviju un formulēju savu vēlmi runāt gan par labajām lietām, gan par problemātisko ar dziesmu svētkiem saistīto neizdarību asti, kas svētku kustībai velkas līdzi jau gadiem, radot daļā sabiedrības kritiskus spriedumus, ka tā esot sile, pie kuras baroties rīkotājiem, atbilde bija – par to jau sen bija jārunā. Mūsu sarunai fonu veidoja aptaujas centra veiktā aptauja, kas parādīja kādu nepatīkamu, bet senu un ielaistu, ar gaidāmajiem dziesmu svētkiem nesaistītu tendenci.
– Tikai nepilni 2 procenti aptaujas dalībnieku svētkus saista ar patriotismu. Lielākajai daļai tā ir padziedāšana, padancošana, lielos pasākumus valdošā līksmība. Kas ir noticis, ja pasākums, kas senāk simbolizēja latviešu patriotismu, ir ieguvis tādu vērtējumu?
– Šis vārds vienkārši nav īstais. Patriotiskā izjūta cilvēkiem ir! Šā gada laikā uzkrītoši varēju redzēt, kā cilvēki meklē piederības izjūtu. Domāju, ka problēma ir terminā, kas minētās anketas kontekstā nav īsti veiksmīgs. Man liekas – cilvēki baidās būt patriotiski. Tas nes līdzi padomju laiku pieredzi – kāds to vispār nesaprot, kādam tas liekas pārspīlēts. Manuprāt, cilvēki ir izslāpuši pēc šīm izjūtām būt piederīgam, piederēt. To ļoti labi var redzēt, izejot 11. novembrī krastmalā. Sajust lepnumu par savu valsti, par cilvēkiem. Tas nav tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Tas ir globalizācijas pretefekts. Cilvēki interesējas par saknēm. Nāk aizvien vairāk modē autentiskas lietas. Kaut kas unikāls, īpašs un savdabīgs, tikai mums piederošs. Vēlme ar to lepoties. Paldies Dievam, to laiku esam izslimojuši, kad visiem bija vienādi televizori, vienādas mašīnas. Tagad ir pretējais efekts. Ar ko mēs esam īpaši, ar ko varam lepoties?
– Esmu par to runājis ar daudziem: kolēģiem, kultūras cilvēkiem. Lielajam notikumam dziesmu svētkiem velkas līdzi negāciju aste, kas sākusi veidoties pēc neatkarības atjaunošanas. Visas tās runas par sili, pie kuras baroties. Vai, ķeroties pie svētku rīkošanas, izjutāt negatīvisma spiedienu, vai praksē tomēr lietas izskatās citādi?
– Liela kļūda tika pieļauta, kad nenoorganizēja 2008. gada svētku izvērtēšanas konferenci. Pat vienkārši nedeva iespēju kārtīgi izrunāties par ēnas pusēm, kas radās, tos rīkojot. Līdz ar to mēs kā jauna komanda, ķeroties pie šo svētku veidošanas, bijām vairākas reizes spiesti iekāpt tajā pašā upē. Jau iepriekšējos svētkos bija pamatīga ažiotāža ap biļetēm, ko vajadzēja jau tad izvērtēt un saprast, kas ir pamatcēloņi. Mēs gan mēģinājām mācīties – diezgan būtiski samazinājām ielūdzamo skaitu, atklāti un pat proaktīvi stāstījām par to, bet...
– Vai tiešām iepriekšējiem svētkiem nebija nekādas analīzes?
– Tiešām tā ir, un tas ļoti traucēja tagad. Ir ļoti svarīgi, ka šādus lielus svētkus izvērtē un saprot, kā darīt tālāk. Viena lieta, ko esam mācījušies no iepriekšējiem svētkiem, – esam pēc būtības ieviesuši labās pārvaldības principus. Šajos svētkos pirmo reizi aktīvi iesaistās Dziesmu un deju svētku padome, kura ... Sēdes ir atklātas, un lēmumi pieejami svētku rīkotāju mājaslapā.
– Tas nozīmē arī to, ka, sākot darbu, dabūjāt veco stāstu – akustikas estrādē nav, pati estrāde ir apšaubāma, dejotājiem stadiona nav, biļešu tirdzniecība ir problēma?
– Jā, bet tajā pašā laikā mēs te kā īsti latvieši sākam runāt par negatīvo vien. Toreiz, kad svētki beidzās, bija ļoti daudz pozitīvo emociju. Uz šīs pozitīvās nots negācijas ātri aizmirstas. Nu, redz, viss taču laimīgi beidzās! Bet tas tomēr nav pareizi, ka, ņemot vērā laimīgās beigas, viss aizplūda tādā pašpietiekamībā. Nedrīkst pievērt acis.
Vēl ir kāda lieta, ko cilvēki nesaprot, – lielā ažiotāža koncentrējas uz sekām, bet, lai novērstu cēloņus, tur tomēr neiztikt bez lielām valsts investīcijām. Pat ja pēc 2008. gada būtu analīze veikta, tajā situācijā, kāda tā bija, neko daudz tas nelīdzētu. Domāt, ka krīzes gados kāds varētu uztaisīt jaunu stadionu vai estrādi, ir diezgan nereāli. Tomēr tad šis jautājums tiktu daudz vairāk aktualizēts.
– Paskatīsimies uz pagājušo svētku problēmām, nevis lai meklētu negatīvo, bet gan tādā aspektā – ko jūs varat darīt, lai no tā izvairītos. Pirmā lieta akustika. Toreiz to nodrošināja ar ceļamkrāniem pacelti milzu ekrāni. Es nezinu, kā to varēja dabūt cauri no drošības noteikumu viedokļa, bet droši zinu, ka vēl padomju laikos mums skolā mācīja – nedrīkst stāvēt zem ceļamkrānu paceltajām kravām. Turklāt kas notiktu ar šiem ekrāniem, ja uznāktu spēcīgs vējš vai negaiss...
– Par akustikas jautājumiem precīzāk atbildēs dziesmu svētku mākslinieciskie vadītāji un producenti. Tas ir viņu pārziņā. Akustikas jautājums ir lielā mērā saistīts ar repertuāru. Ja mēs, piemēram, paskatāmies uz Rīgas 810 gadu pasākumiem, zinām, tur bija akustikas problēmas. Koris dziedāja ar tādu kā skaņas nobīdi, bet mūzika skrēja pa priekšu. Tā lielā mērā bija repertuāra problēma, bet akustikas jautājumi ir jārisina mākslinieciskajiem vadītājiem ar apskaņotājiem. Tur jāstrādā kopā kā cimdam ar roku. Zinu, ka noslēguma koncerta mākslinieciskie vadītāji diriģenti Ivars Cinkuss un Aira Birziņa daudz domā, lai meklētu risinājumus. Bet, protams, ilgtermiņā ir jādomā par jaunas estrādes būvi, lai šo jautājumu atrisinātu. Projekts, kas 2007. gadā starptautiskā konkursā uzvarēja, risina akustikas jautājumus. Tas piedāvā amfiteātra tipa estrādi.
– Vai šis projekts ir reāls vai tā bija trekno gadu sapņu pils?
– Tas ir pilnīgi reāls no izmaksu viedokļa. 2007./2008. gadā tas būtu izmaksājis 16 miljonus latu. Tas nozīmē, ka nekas jau īpaši mainījies nav. Ir pakalpojumi, kas degvielas izmaksu dēļ kļuvuši dārgāki, bet ir pakalpojumi, kas tagad maksā mazāk. Es pieļauju, ka estrāde vairāk par 20 miljoniem nemaksā, to varētu izdarīt dažos gados. Manuprāt, projekts ir ļoti reāls. Vajadzīga politiskā griba un Rīgas domes un Latvijas valdības sadarbība.
– Vai ir jau zināms, cik reāli izmaksās esošās estrādes sakārtošana svētkiem?
– Mēs no dziesmu svētku budžeta par to praktiski neko nemaksājam, neieguldām estrādes sakārtošanā. To dara a/s Rīgas meži kā estrādes apsaimniekotājs. Precīzās summas prasiet viņiem. Vienīgais, ko mēs plānojam, dalībnieku skaits būs lielāks, nekā domāts, – tāpēc risinām jautājumus, kā novietot estrādes sānos papildu podestūru, lai dziedātājiem nav jāstāv piekalnītē, kas, uzlīstot lietum, kļūst slidena. Tas ir vienīgais jautājums, kas infrastruktūras ziņā plānots no dziesmu svētku budžeta.
Dziesmu svētku budžetā nevajadzētu paredzēt līdzekļus infrastruktūras sakārtošanai. Tā nedrīkst būt! Tāpēc vasarā Dziesmu un deju svētku padomē izcēlās neliels konfliktiņš, kad Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) bija pamodusies, ka tai vajadzētu sakārtot savā pārziņā esošo Daugavas stadionu. Infrastruktūras sakārtošanai jānotiek atsevišķi no svētku budžeta!
– Atceros noplukušā Daugavas stadiona epopeju no abām iepriekšējām svētku reizēm. 2008. gadā bija tieši tas pats. Stadions nolaists, naudas nav. Bet, kad konfliktējošās puses atnāca pie manis uz raidījumu 100 g kultūras, viņi pēkšņi sadziedājās kopīgā dziesmā, cik viss būs labi. Tomēr šī dziesma ilgtermiņā jau gadiem skan visai šķībi, stadions ir īsts bārabērns. Kā ir tagad?
– Daugavas stadionam IZM līdzekļus atrada. Tas tiek savests tādā stadijā, lai būtu cilvēku dzīvībai drošs. Viena lieta, ko vienmēr darām, – lūdzam pirms svētkiem ekspertīzi, lai noskaidrotu, vai stadions un estrāde ir cilvēkiem droši. Tā ir būtiska lieta. Tomēr tas, kā šobrīd vizuāli izskatās Daugavas stadions… Tas ir kā likt naudu tukšā mucā. Domājam par to caur scenogrāfisko skatpunktu. Cik ar scenogrāfiju varam aiztaisīt ciet, tik ir. Protams, ceļš uz stadionu, tas, ko redzam no ārpuses, paliek tāds, kāds ir. Patiesībā Daugavas stadions pat ne tik daudz no svētku, bet gan no sporta skatpunkta ir īsts kauna traips. Mūsu sportistiem nav normāla Eiropas līmeņa stadiona, kur trenēties, kur rīkot sacensības.
Ir labi, ka no jebkuras ažiotāžas, ilgtermiņā rodas kas pozitīvs. Nacionālajā attīstības plānā ir iekļauti potenciālie risinājumi: jauna stadiona izbūve, kas varētu būt Deju svētku stadions, vai esošā Daugavas stadiona vērienīga pārbūve. Mēs ļoti ceram, ka ažiotāža varētu rosināt arī estrādes sakārtošanu. Nākamie svētki notiks tad, kad Latvija svinēs savu simtgadi. Konkrēti lēmumi ir jāpieņem līdz gada beigām. Būtu ideāli, ja līdz nākamajiem skolēnu svētkiem 2015. gadā tiktu izstrādāts estrādes tehniskais projekts, lai pēc to beigām varētu sākties reālā būvniecība.
– Tas varētu būt valsts lepnuma jautājums.
– Man ir grūti iztēloties, kur gan citur mēs valsts simtgadi svinēsim. Krastmalā? Tur var sanākt kopā, patusēt, bet uztaisīt plašai auditorijai pārredzamu pasākumu ir ļoti grūti. Estrāde ir visideālākā vieta – vēsturiski, enerģētiski. Dziesmu svētki vēsturiski bijuši tradīcija, kas tieši saistīta ar Latvijas valsts un nācijas veidošanos. Tie ietekmējuši valsts izveidošanos, iznesuši valsts ideju cauri padomju laikiem, radījuši dziedošo revolūciju. Tikai loģiski, ja dziesmu svētki kļūtu par Latvijas simtās jubilejas kulmināciju.
– Dziesmu svētku vēsturē bija laiks, kad tos organizēja vēlākais prezidents Čakste un tie bija ar peļņu.
– Pozitīvais pēc ažiotāžas ar biļetēm šogad ir tas, ka ieņēmumi no biļetēm ir daudz lielāki nekā plānojām. Ar kolēģiem runājām, ka igauņu un lietuviešu svētku rīkotāji apskauž, ka mums ir tāds pieprasījums pēc dziesmu svētkiem, jo viņi nekad neizpārdod biļetes. Žēl, ka aiz tā negatīvā, ka tik daudzi cilvēki palika bez biļetēm, neieraudzījām to labo, ka ir pieprasījums, ka cilvēki grib tur būt, ka esam labi strādājuši un augstu turējuši svētku prestižu. Ir bēdīgi, ka infrastruktūra mums neļauj īstenot visu, ko vēlamies. Protams, apmēram puse no 62 svētku pasākumiem būs bez maksas – nāciet! Bet cilvēki grib noslēguma koncertu!
– Pagājušie dziesmu svētki gandrīz izjuka, jo pašā svarīgākajā brīdī uznāca negaiss, kas applūdināja orķestra bedri. Skolēnu svētkos savukārt dalībnieki ģība no svelmes. Esat domājuši arī par šādiem apdraudējumiem.
– Pirmoreiz ir izveidota svētku risku vadības grupa, esam izveidojuši risku vadības plānu, esam apzinājuši iespējamos riskus un struktūras, kurām šajās situācijās būs jādarbojas ar risku un to seku novēršanu. Dziesmu svētki savā vēsturē ir pieredzējuši gan milzīgas lietus gāzes, gan karstumu. Šobrīd tas ir pacelts ļoti eksaltētā līmenī, jo ir informācijas laikmets. Tomēr nekad jau nav bijusi tik katastrofāla situācijā kā 4. svētkos Jelgavā, ar leģendāro stāstu, kā Čakste dienas laikā par savu naudu uzlika estrādei jumtu, lai vētras un negaisa laikā koncerti vispār varētu notikt.
– Esat izcīnījuši vēl kādu lietu, ko aktualizēja Māris Sirmais – nebeidzamo šašliku cepšanu un alus dzeršanu. Pēdējās reizēs svētku reizēs šis jautājums tiešām bija ārpus laba un ļauna. Skaidrs arī, ka nevar pavisam aizliegt tirdzniecību un ēdināšanu, tas būtu neprāts, jo cilvēkiem vajadzēs kaut vai elementāri padzerties. Kā plānojat rīkoties?
– Ilgi meklējām producentus ar mūsdienīgu pieredzi, lai varētu šīs grūtās lietas risināt. Priecājamies, ka noslēguma koncertā strādāsim kopā ar festivāla Positivus speciālistiem. Viņiem ir laba pieredze, kā sabalansēt šīs lietas. Mēs veidosim pilnīgi atsevišķu ēdināšanas zonu – visi siltie ēdieni būs atsevišķā vietā, paplašinām estrādes teritoriju, lai šī zona būtu pēc iespējas tālāk no estrādes un nekādas smaržas vai trokšņi netraucētu. Tas, ka nevaram netirgot ēdienu tik garā pasākumā, ir neiespējami.
Ir ļoti svarīgi nākt uz pasākumu jau no pulksten 15. Tas nozīmē, ka ēdināšanas lietām ir jābūt sakārtotām tā, lai tālu ceļu braukušie skatītāji varētu mierīgi paēst. Noslēguma koncerts ir garš, skaidrs, ka cilvēki gribēs kaut vai padzerties, bet tam jānotiek, netraucējot norises uz estrādes.
– Mans nākamais jautājums tieši bija par publikas plūsmas sakārtošanu. Tātad apstipriniet, lūdzu, vēlreiz, ka ir tikai normāli, ja es uz noslēguma koncertu ierodos jau pulksten 15, nevis desmit minūtes pirms koncerta sākuma, jo arī iepriekšējos gados spaidīšanās bija pamatīgas.
– Jā, izmantojot interviju, lūdzu cilvēkus nākt uz koncertu pēc iespējas laikus. Katram jau liekas, nākšu pēdējā brīdī, gan jau pagūšu, bet, ja tā domā 40 000 cilvēku un visi pēdējā brīdī sastopas pie vārtiem, tad rodas šī problēma – ieejas teritorijā un biļešu nolasītāji ir tik, cik ir. Pašiem cilvēkiem arī ir jāapzinās, kā rīkoties tik lielu pasākumu laikā.
Vēl viens organizātorisks jaunievedums – ar ēdieniem sēdvietu zonā nevarēs ienākt. Publika dalās divās daļās, grūti pateikt, kura ir lielāka. Vieni saprot – tas ir neatkārtojams un augstvērtīgs mākslas pasākums un arī attiecīgi to uztver. Otra daļa to uztver kā īpašu socializēšanās iespēju, daudzi gaida tikai sadziedāšanos pēc koncerta. Mums jārespektē visi.
Domājam arī, kā dot iespēju riteņbraucējiem, lai viņi varētu uz Mežaparku atbraukt ar velosipēdu un droši to atstāt koncerta laikā.
– Vai tas nav pietiekami riskanti? Arī man patīk braukt ar velosipēdu, bet kā autobraucējs esmu izbaudījis ļoti nepatīkamas un ekstrēmas situācijas huligāniskas velosipēdistu braukšanas dēļ. Vairāki man pazīstami cilvēki ir piedzīvojuši, ka viņiem ar velosipēdu uzdrāžas virsū uz velosipēda džigitējošs tīnis, kas saskatījies stulbas amerikāņu filmas. Varu iedomāties Mežaparka alejas, cilvēku pūļus un pārgalvjus, kas izrādās, apdraudot pārējos. Nekur Eiropā es tik nekulturālu braukšanu – tas attiecas arī uz auto un motocikliem – neesmu redzējis.
– Mēs esam jauna valsts un mācāmies būt pilsoniska sabiedrība. Tāpat mācāmies arī būt apzinīgi riteņbraucēji. Viena no lietām, ko esmu secinājusi, dziesmu svētki ir tāds maziņš Latvijas spogulis, kurā ļoti koncentrēti atspoguļojas, kādi esam. Šajos svētkos ļoti labi varam redzēt visus laikmeta tikumus, netikumus. Tie it kā sakoncentrējas īsā laika posmā un noteiktā vietā. Arī attiecībā uz riteņbraucējiem – līdz šim tas nebija aktuāli, tagad līdz ar zaļo domāšanas veidu – ir. Arī alus lietošanas ieradumi pirmo reizi tiek pacelti tādā līmenī. Man ir ļoti interesants novērojums par to, kas nosaka mediju un sabiedrības aktualitāšu dienaskārtību. Pēdējā Dziesmu un deju svētku padomes sēdē klāt bija visas televīzijas. Vispirms skatījām jautājumu par to, ka jāievieš dziesmu svētku Lielā balva. Neviena kamera nebija ieslēgta! Nākamā tēma – alkohola tirdzniecība. Visas kameras darbojas. Diemžēl tā sabiedrības skatpunktā nonāk alus, bet nenonāk Lielā balva.
– Labi, lai dienaskārtībā ienāk arī Lielā balva!
– Gribējām, lai nav Grand prix, bet lai ir latvisks nosaukums – Lielā balva. Esam nolēmuši, ka būs desmit Lielās balvas. Tas ir jaunievedums. Labākie kolektīvi tiks apbalvoti pie Brīvības pieminekļa tieši pirms gājiena. Vissīvāk jau iet koriem un dejotājiem. Šogad dosim iespēju skatīties tiešraidēs internetā to, ko neviens nekad neredz – koru karus.
– Atgriežamies pie jau pieminētā biļešu jautājuma. Liela daļa cilvēku bija sašutuši par to, ka, pat ieejot sistēmā, visu nakti nācās nosēdēt pie datora, bet atbilde netika saņemta. Vai to ir iespējams risināt, vai jaudas tomēr pietrūkst.
– Mēs strādājām ar tiem pakalpojuma sniedzējiem, kas mums uz vietas ir pieejami. Viņi tiek izvēlēti publiskā iepirkuma procedūrā. Latvijas problēma ir tā, ka mums ļoti maz ir šāda mēroga pasākumu. Līdz ar to nevienam uzņēmumam nav jēgas uztaisīt tādu jaudu un tīklu, ko izmanto vienīgi, lai reizi piecos gados pārdotu dziesmu svētku biļetes. Šāds serviss vienkārši neatmaksājas. Gribu atzīmēt, ka salīdzinājumā ar 2008. gadu biļetes tomēr tika izpārdotas divas reizes ātrāk, biļešu pārdošana un rezervēšana notika visu laiku, bez pārtraukumiem. Protams, ir jāizvērtē, ko darīt nākotnē, īpaši uz 2018. gadu. Cilvēciski man bija ļoti smagi redzēt, ka veci cilvēki piecos no rīta gāja stāvēt rindās, pavadīja tur garas stundas. To nākotnē nedrīkst pieļaut.
Acīmredzot jāsaprot, ja nekas nemainās, tad reālākais variants ir izloze, lai novērstu sakāpināto ažiotāžu. Tas vismaz varētu samazināt to spriedzi, kas rodas, ilgas stundas stāvot, gaidot un biļetes nedabūjot. Bet tas nesamazinās spriedzi, kas rodas, paliekot bez biļetēm. Scenārijā ar biļešu izlozi cilvēki tik un tā nebūs apmierināti – par neapmierinošo infrastruktūru un vietu trūkumu, ja turpmāko piecu gadu laikā tam nebūs rasts risinājums.
KĀ NESABOJĀT DZIESMU SVĒTKU NOSLĒGUMA KONCERTU
Uz koncertu nenāciet pēdējā brīdī, jūs tiksiet laipni sagaidīti jau no pulksten 15.
Ievērojiet informāciju, ko nedrīkst ienest estrādē.
Pa ceļam uz estrādi ievērojiet to, ka Mežaparkā neesat viens, respektējiet līdzcilvēkus.
Izvēlieties pareizu apģērbu, apavus un lietus apmetņus. Atcerieties, lietussargus uz pasākumiem nedrīkst ņemt līdzi.
Nepārvērtiet estrādi par piknika zonu, publisku smēķētavu vai alus dzertuvi.
Izvērtējiet savu veselības stāvokli un spējas klātienē izturēt garu pasākumu brīvā dabā. Pasākumi tiks tiešraidē translēti gan televīzijā, gan internetā.
Nedariet estrādē to, ko jūs pats nosodītu, ja to darītu citi.
