Martā Vācijā, Leipcigā, norisinājās starptautiskā Leipcigas grāmatu izstāde. Tajā tika pārstāvēta arī Latvija – stendu rīkoja, mesē to apsaimniekoja un rakstniekus uz Vāciju gādāja Latvijas Literatūras centrs. Mūsējie lielajā starptautiskajā tirgū turējās godam, Latvijas vārds noskanēja, neraugoties uz to, ka pazust šajā milzīgajā, piecās hallēs izvietotajā ekspozīcijā būtu vieglāk par vieglu.
Kas ir Leipciga?
Ja vēlaties gūt panākumus vācvalodīgajā kultūras telpā, jums jābrauc tieši uz Leipcigas grāmatu izstādi. Meses vēsture esot sākusies jau 18. gadsimtā, tās ietekmi Eiropā savulaik plicinājis Eiropas sadalījums pēc Otrā pasaules kara, kas Leipcigai lēma kļūt par Vācijas Demokrātiskās Republikas pilsētu, tomēr pēdējos gados tā kļuvusi par stabili otro lielāko Vācijas grāmatu izstādi. Savā ziņā par pirmo, jo Frankfurte ir lielākā mese grāmatu izdevējiem, savukārt Leipcigas grāmatu tirgus ir lielākā vācvalodīgo lasītāju pulcēšanās vieta un vienlaikus lielākais literatūras festivāls Vācijā. Leipcigas lasījumi aptver visu pilsētu, bez izstādes paviljoniem Leipcigā vēl bija 365 citas vietas, kurās ik dienu notika autoru lasījumi, kopumā to esot bijis 2800. Šī pasākuma kultūras programma pati par sevi ir vairāk nekā 400 lappušu bieza sīkā drukā iespiesta grāmata.
Leipcigas grāmatu izstādes direktors Olivers Cille šo rindu autoram teica, ka latviešiem ir vairāki iemesli, kāpēc būtu jāpiedalās šajā mesē. Pirmkārt, tā pārstāv vācvalodīgo grāmatu tirgu, kurā esot apmēram 52 miljoni lasītāju. Otrkārt, vācu literatūras tirgus ir vislabākā iespēja pasaulē iekļūt angliski, franciski un spāniski lasošajos tirgos. Grāmatas izdevums vācu valodā šajā ziņā kalpojot par labāko caurlaidi pasaules apgūšanā. Treškārt, Leipcigas tirgus vienmēr esot ieinteresēts Viduseiropas un Austrumeiropas literatūru atbalstā.
Gigantisks bišu strops
Šāds salīdzinājums prasīties uzprasās īpaši jau karstākajā izstādes dienā – sestdienā. Iekļūt uz meses norises vietu ejošajā 16. tramvajā jau pilsētas centrā ir krietni grūtāk, nekā pēc dziesmu svētku noslēguma koncerta Mežaparkā atvizināties šādā braucamajā uz centru. Piecās izstāžu hallēs kustību brīžam regulē apsardze, lai pūlī kāds neciestu. Dažkārt gadoties, ka dienas laikā mesi apmeklējot pat 120 000 skatītāju. Īpaši daudz ir jauniešu. Daļa no viņiem te dzīvo caurām dienām – citi staigā apkārt, pārģērbušies par savu iecienīto literāro darbu varoņiem. Nemitīgā plūsmā cits pēc cita uz vairāk nekā desmit skatuvēm uzstājas kāds autors, notiek debates un diskusijas. Vadoši TV kanāli veido īpašas programmas, kas nereti tiek rādītas tiešraidē. To vajadzībām mesē iekārtotas pat TV studijas. No televīzijas kanāliem neatpaliek radio. Rakstošie žurnālisti, fotogrāfi spieto visur. Murdoņa un kustība ir nemitīga. Skaidrs, ka liela daļa vēlas sastapt savus iemīļotos rakstniekus, un te nu, par brīnumu ne vienam vien latvietim, izrādās, ka galvenā Leipcigas izstādes zvaigzne ir rakstnieks, bijušais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Par spīti tūkstošgalvu fanu pūļa gaidām, izstādē viņš neierodas – gandrīz 82 gadus vecajam bijušajam PSKP ģenerālsekretāram veselība vairs neļaujot apmeklēt šādu cilvēku drūzmu. Vakarā Gorbačovs tomēr uzstājas – lasījumos pilsētā.
Latvieši turas braši
Latviešu literatūru Leipcigā šoreiz pārstāvēja Kristīne Ulberga, Kristīne Želve, Nora Ikstena, Māra Cielēna, Juris Zvirgzdiņš, Vilis Lācītis un Inga Žolude. Jāteic, ka vismaz sākotnēji droši vien katram bija bažas – vai lasījumos būs klausītāji, tomēr velti. Dzirdot vācu tulkojumu, ziņkārīgos un latviešu fanus stendā papildināja itin prāvs pulciņš vācu klausītāju. Īpaši labi klājās bērnu autoriem, kuri devās lasījumos uz skolām. Te atsauksmes ir vislabākās. Aptaujājot ekspertus, ir jāpiekrīt viedoklim, ka tas, ko var izdarīt, balstoties uz entuziasmu, izstādē ir pilnībā izdarīts. Ja vēlamies, lai mūsu autorus izdotu, jādomā par tulkotāju atbalstu, dažādu antoloģiju veidošanu, stāstu publicēšanu žurnālos.
Liels, pilnvērtīgs latviešu literatūras panākums meses laikā bija ziņa, ka Māra Putniņa bērnu romāna Mežonīgie pīrāgi tulkojums nominēts Vācijas jaunatnes literatūras balvai – tas ir prestižākais šāda veida apbalvojums valstī. Zemē, kur ik dienas izdodot ap 60 bērnu un jauniešu grāmatu, tikt pamanītam šādā līmenī nudien nav nieka lieta. Izdevās aprunāties ar Putniņa izdevēja Fischer Schatzinsel pārstāvi Sibilli Bašaru – viņa lepojas ar šo grāmatu, par kuru vērtētāji neesot uzrakstījuši nevienu kritisku piezīmi – tagad atliek vien turēt īkšķus, lai 11. oktobrī Māra Putniņa romānam izdotos pieveikt britu un franču konkurentus. Turklāt jāpiebilst, Fischer Schatzinsel ir viens no prominentākajiem vācu izdevējiem – lielais apgāds, par kura autoru sapņo kļūt ne viens vien rakstnieks.
Nozīmīgu panākumu Leipcigā guvis apgāds Pētergailis. Mākslinieces Gitas Treices veidotā grāmata Kafka un ceļojošā lelle grāmatu dizaina konkursā iekļuvusi starp 15 skaistākajām pasaules grāmatām. Interesanti, ka šī «normāli lasāmā» bērnu grāmata izkonkurējusi ne vienu vien specializēto apgādu izdevumu, kuri, tiecoties pēc dizaina sasniegumiem, darina īpašas grāmatas, kas pat īsti nav domātas grāmatu tirgum. Interesanti, ka sportistiem par šāda mēroga panākumiem izmaksātu prēmijas. Vai tās būs Mārim Putniņam un Pētergailim?
Piesardzīgs prieks
Lai latviešu literatūra gūtu panākumus, kurus tā godam ir pelnījusi, ir nepieciešams nostiprināt līdzšinējo sistēmu, kas, neraugoties uz kritiski zemo finansējumu, pierādījusi savu efektivitāti. Nav īsti normāli, ka tā vietā, lai plānveidīgi attīstītu savu darbu, Latvijas literatūras centrs (LLC) finansējumu regulāri meklē Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) projektu konkursos, kur reizēm līdzdalību grāmatu mesēs arī neatbalsta, jo literatūras nozarei atvēlēto līdzekļu ir vienkārši par maz. Ja pirms vairākiem gadiem nebūtu aizbraucis uz Boloņas grāmatu mesi, kas veltīta bērnu literatūrai, tad Fischer Schatzinsel sev Māra Putniņa romānu neatklātu un latviešiem ar ko lielīties tagad nebūtu. Šādām nejaušībām nevajadzētu ietekmēt sistēmu, kurai jādarbojas stabili no gada gadā. Tāpat nepietiekamu atbalstu saņem tulkotāji. Jābūt visai naivam, lai cerētu, ka par LLC atvēlētajiem santīmiem varēs piesaistīt kvalitatīvus rietumvalstu speciālistus, jo, teiksim atklāti, viņiem nav nekāda materiāla stimula apgūt latviešu valodu. Leipcigas grāmatu izstādē bija labi redzams – latviešu literatūra nudien nav nekāda bārenīte starp Eiropas literatūrām, tomēr tad, kad sākas konkurences cīņa, daudz ko izšķir finanšu resursi. Tādas valstis kā Albānija, Gruzija, Slovēnija un Čehija Leipcigā strādāja ar pietiekami lieliem līdzekļiem, jo atskārtušas priekšrocības, ko valsts tēlam sniedz rakstniecības atpazīstamība. Savukārt Latvija… Kā mesē teica kāds vācu žurnālists, kurš raksta par Baltiju un Austrumeiropu – viņš pirms kāda laika esot vaicājis vairākiem latviešu politiķiem, ko viņi lasa un vai var ieteikt kādu latviešu mūsdienu rakstnieku, par ko uzrakstīt. Atbildi neesot saņēmis.