22. februārī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) koncertēja kopā ar savu nu jau bijušo māksliniecisko vadītāju Karelu Marku Šišonu un pianistu Vestardu Šimku.
Pāris gadu laikā tandēms Šimkus un Šišons kļuvis par kases grāvēju – biļetes ir izpārdotas. Šī iemesla dēļ koncerti tiek rīkoti blokos pa divi. Šoreiz Šimkus piedāvāja Brāmsa 1. klavierkoncerta lasījumu, bet orķestris otrajā daļā – Čaikovska Sesto jeb Patētisko simfoniju. Brāmsa 1. klavierkoncerts tapis komponista agrā jaunībā, kad, joprojām apbrīnodams klasiķi Bēthovenu, Brāmss aizrāvās ar tehniskiem meklējumiem un sarežģītu paņēmienu iekļaušanu klavierpartijā, tomēr vienlaikus joprojām saglabāja klasicismam raksturīgās pamatstruktūras un saturisku piepildījumu. Šī opusa lasījums LNSO, Karelam Markam Šišonam un Vestardam Šimkum izdevās gana līdzsvarots sabalansētības ziņā, atklājot arī diriģenta un solista muzikalitāti un savstarpējo jūtīgumu, kas veidoja teju kamermūzikai raksturīgu harmoniju visās koncerta daļās.
Tehniski spoži un Vestardam Šimkum raksturīgajā virtuozitātē izskanēja arī sarežģītākie posmi. Tomēr šoreiz Brāmsa interpretācija nespēja īsti aizkustināt, izraisīt emocijas, kas šķiet mazliet neparasti. Iespējams, pēc pagājušā gada nogalē notikušās vētrainās šķiršanās ar LNSO un pēc tam visai temperamentīgajiem Jaungada galā koncertiem, kas LNSO atnesa Lielo mūzikas balvu 2012 nominācijā Gada koncerts, vērojams tāds kā bēgums starp Šišonu un orķestri. Mūziķi godprātīgi ievēro diriģenta žestus, taču Brāmsa koncertā nebija jūtama tā īpašā ķīmija un savstarpējais atdevīgums, par kuru tā jūsmojām agrākajos Šišona diriģētajos koncertos.
Savukārt Vestards Šimkus, šķiet, savā muzikālajā attīstībā apstājies – augstā līmenī, protams, nenoliedzamā virtuozitātes pakāpē, tomēr apstājies, turklāt šķietamie meklējumi pianistu klasiskajā romantisma repertuārā, īpaši pēc Rahmaņinova un Brāmsa atskaņojumiem katru reizi liek apcerēt, cik daudz interpretācijā ir tehnikas un kalkulācijas, kurai upurēta iespējamā emociju gamma. Protams – tās ir visai trauslas, netveramas un, iespējams, subjektīvas lietas. Arī Grieķis Zorba, proti, populārās Mika Teodoraka tēmas transkripcija piedevās ar savu ironisko piesitienu, postmoderni kontrastēja ar nule skanējušo Brāmsu, turklāt atstāja neizpratnē par tajā ietverto pianista vēstījumu klausītājiem.
Koncerta otrajā daļā Čaikovska Sestajā šoreiz patētisma bija pārpārēm. Taču ne tik daudz emocionālā piesātinājuma un lidojuma, kādā atminos citu Karela Marka Šišona diriģēto Sestās lasījumu pirms daudziem gadiem. Šoreiz Čaikovskis izskanēja, drāmas piesātināts, svilinoši dzēlīgs, asu, trauksmainu kontrastu pārpilns, rimtāku plūdumu iegūstot 2. daļā, tomēr atkal kļūdams ironiski skercozs trešajā un finālā gluži izkliedzot tādu kā laikmeta sāpi. Jāatzīst, orķestra sniegums bija spilgtāks nekā Brāmsā, īpaši izceļami koka pūšaminstrumentu solo un metālpūšamo instrumentu raksturi. Šķiet, Čaikovska patētisms šajā simfonijā šoreiz savijies ar atvadu tango, ko šosezon dejo Šišons ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Nedzirkst, bet kvēlo, sirdi īsti nesasildot kā pavasara saulīte «ar zobiem».
