12. janvārī jau astoto reizi notika Arnolda Klotiņa idejiski iedvesmotais latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts. Šogad orķestru pārvaldība bija uzticēta jaunākajai diriģentu paaudzei – koncertu atklāja Mārtiņš Ozoliņš, bet turpināja Atvars Lakstīgala, jaunais, daudzsološais Valdis Butāns un LNO kormeistars Aigars Meri.
Godinot Jāzepu Vītolu, kuram šogad svinēsim 150. gadskārtu, programmu atklāja programmas debitants Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris, atskaņojot Dramatisko uvertīru – svinīgu opusu, kas sacerēts Pēterburgā, atspoguļojot krievu muzikālās skolas 19. gadsimta kolorītu. Jauniešu atdevīgums un priecīgais satraukums piešķīra koncerta sākumam tīkamu svaigumu, kas turpinājās trešajā Ērika Ešenvalda Ceturtā Liepājas koncerta atskaņojumā kopš tā sarakstīšanas pagājušajā gadā. Šis ir viens no skaistākajiem 2012. gada jaundarbiem, turklāt iezīmē jaunu lappusi arī Ešenvalda daiļradē – ziemeļnieciski spirgts, vizuāli iedvesmojošs un laikmetīgs, garīgi mirdzošs un vienlaikus dievišķi dabisks. Šķiet, Liepājas simfoniskā orķestra lasījums ar Atvaru Lakstīgalu pie diriģenta pults un Inta Dāldera solo trešajā piegājienā ieguvis patīkamu interpretācijas stabilitāti, arvien vairāk izceļot partitūras smalkumus.
Diemžēl koncerta otrā daļa neturpināja jauneklīgo noskaņu. Programmas jaundarbs – Valta Pūces Solitas – nespēja īsti nedz uzrunāt, nedz pārsteigt. Par spīti tam, ka obojas solo bija uzticēts pašam Normundam Šnē, atskaitot obojas partiju, partitūra tomēr likās visai monotona, bez attīstības, drīzāk ideju meklējumi vienas tēmas izvēršanai, nevis muzikāls vēstījums. Turklāt šķiet, komponists nav īsti bijis gatavs rakstīt simfoniskajam orķestrim, jo tā iespējas orķestrācijā palikušas neizmantotas. Pētera Barisona kantāte Brīnumzeme ar LNO kori, orķestri un solistiem Lieni Kinču un Egilu Siliņu uz mirkli atjaunoja jauneklīgo noskaņu, rotāja koncertu arī ar vokāla daiļumu un piešķīra nedaudz gaiša sentimenta. Tomēr racionāli pamatotā un visnotaļ apsveicamā ideja gredzenveidā noslēgt programmu ar Jāzepa Vītola opusu, proti, kantāti Ziemeļblāzma, kas veltīta mecenātam Augustam Dombrovskim, aizstūrēja garlaicības virzienā, liekot ilgoties pēc lielākas daudzveidības skaņu valodā un ne tik patētiski didaktiskas koncerta izskaņas. Izprotot nepieciešamību atminēties klasiķus, tomēr urdīja alkas pēc klasikas un laikmetīguma līdzsvara, pēc jaunu horizontu, kuri atsevišķos, īpaši 2012. gadā tapušajos, opusos ir iezīmējušies diezgan spilgti, artikulēšanas latviešu simfoniskās mūzikas panorāmā.
18. janvārī kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri muzicēja trīs spēcīgi jaunās paaudzes latviešu mūziķi ar gana stabilām karjerām starptautiskajā apritē – vijolniece Vineta Sareika, kontrabasists Gunārs Upatnieks un diriģents Andris Poga. Tas klausītājiem sniedza lielisku iespēju pārliecināties par vienas no Latvijas eksportprecēm, proti, izpildītājmākslas, nemainīgi stabilo kvalitāti, kā arī atklāt trimdas latviešu komponista Gundara Pones mūzikas daudzkrāsainību orķestra atskaņotajā opusā Titzarin. Gundaris Pone pieder 20. gadsimta avangardam, taču viņa mūzikas poēzija ietver daudz atsauču uz gadsimta sākuma laikmetīgumu, kā arī klasicisma vērienu orķestrācijā. Šķiet, Andris Poga un LNSO šajā sarežģītajā partitūrā atraduši patiesu azartu gan mainīgajā temporitmā, gan asprātīgajos citātos no Šostakoviča daiļrades, gan kopējā skaņu gleznā, kur savijušies džeza, svinga, maršu un valšu motīvi ar simfonisku varenumu.
Vinetas Sareikas un Gunāra Upatnieka talants uzziedēja par kontrabasu Paganīni dēvētā Džovanni Botezīni klasiskajā koncertā kontrabasam, vijolei un orķestrim, kur kontrabasa partija ir sarežģītības ziņā līdzvērtīga tradicionālā solo instrumenta – vijoles – partijai ar virtuozām pasāžām, melodiskiem solo posmiem un augstiem reģistriem, kur tikai tumīgais tonis liecina, ka skanošais solo instruments nav vis vijole, bet kaut kas daudz masīvāks.
Koncerta otrajā daļā Andris Poga piedāvāja Roberta Šūmaņa 3. Reinas simfonijas interpretāciju, kurā mijās melodisks, dejisks vieglums ar himnisku svinīgumu, atklājot LNSO daudzkrāsaino skanējumu visās instrumentu grupās – stīgās, metāla un koka pūšaminstrumentos un sitaminstrumentos. Pogas vērīgums un pietāte pret partitūru ir līdzsvarā ar viņa pārliecināto un inteliģento lasījumu, kurā nav personības dominantes. Slavenā Pāvo Jervi asistentam Parīzes orķestrī, kurš kopš pagājušā gada asistē arī Bostonas simfoniskajā orķestrī, piemīt veselīga pašpārliecinātība, tomēr kā ikvienam inteliģentam mūziķim ir skaidrs, ka Rīga nekad nebūs gatava, proti, mūzikā interpretācijas kvalitātes horizonti ir savdabīgas mirāžas, jo allaž ir, kurp tiekties.
