Mūsdienās pierasts par visu slikto, kas noticis PSRS, vainot mistiskus komunistus, cenzorus vai ļaunus spēkus partijas iekšienē, mazgājot baltus māksliniekus, kas taču, nabadziņi, ļoti cieta režīma žņaugos. Savulaik ko līdzīgu sākām mēs, šeit, Latvijā, aizstāvot latviešu māksliniekus. 90. gadu otrajā pusē stāsts līdzīgā toņkārtā atbalsojās Krievijā.
Disidenti vai aprēķinātāji
2012. gada nogalē, apmetis slaidu loku, tas kā bumerangs atgriezies Latvijā. Vispirms pērn rudenī uz mūsu profesionālo teātru skatuvēm uzveda darbus, kuru autori cietuši no padomju spaidiem. Kā pirmais te jāmin Mihails Bulgakovs, kura luga Zojas dzīvoklis iestudēta Valmieras teātrī. Tai sekoja Nikolaja Erdmana traģikomēdija Pašnāvnieks (ar nosaukumu Finita la comedia!) Dailes teātrī. Tagad laiks Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova Divpadsmit krēslu necenzētajai versijai, kas latviski pirmoreiz izdota tāda, kā bijusi oriģinālā un līdz 90. gadiem nebija pieejama arī Krievijā.
Visi šie autori tikuši cenzēti, pat aizliegti, tomēr nevar nepamanīt, ka viņu darbi ir līdzīgi kā zābaku pāris. Epizodes vai sižeti varētu mierīgi migrēt no romāna uz lugām un atpakaļ. Pagrimuši vecā režīma cilvēki, bijušie muižnieki, blēži un slaisti, kas kāro viegli nopelnīt, padomju ierēdņi, kas zog, krāpjas un uzdzīvo, bet beigās krahs. Piemēri te kā vienas olšūnas dvīņi: Peļca madāma, kas kļūst par bordeļa saimnieci Bulgakova lugā, un Kisa Vorobjaņinovs, kurš, starp citu, no Ilfa un Petrova romāna svītrotajā jaunības epizodē uzdzīvo tāpat kā Bulgakova ierēdnis Zoss Zojas dzīvoklī, vai Erdmana lugas varoņi, kas kūda Podsekaļņikovu uz pašnāvību. Podsekaļņikova biznesa plāns ar tubas spēli savukārt ir gandrīz tāds pats, kā no Divpadsmit krēsliem izslēgtā epizode par to, kā dzejnieks Luņķis-Trubeckis un vēl divi haltūristi sacer operu. Lai man piedod Bulgakova, Erdmana, Ilfa un Petrova pielūdzēji, rakstot šos darbus, nekādi disidenti viņi nebija. Drīzāk gan mēģināja izdzīvot, izkalpoties padomju režīmam, vietām pat diezgan nesmuki. Viņu plēstie jociņi radīja augsni tam, lai Staļina režīms 30. gados varētu izrēķināties ar «tautas ienaidniekiem».
Mihails Bulgakovs Zojas dzīvokli pēc pasūtījuma saraksta 1925. gadā. Izrāde ir Vahtangova teātra superhits, pilnībā izpārdota, tā vairākus gadus taisa teātrim kasi. Problēmas sākas 1928. gadā, kad Glavrepertkoma vadītājs Fjodors Raskoļņikovs vienpersoniski noņem izrādi. Tā ir banāla cīņa par amatiem un honorāriem, nevis ideāli vai idejiski apsvērumi. Jā, Zojas dzīvokli kritizēja Lunačarskis, bet to aizstāvēja Staļins, un izrādi atjauno. Ja vien pats Bulgakovs tikmēr nebūtu aizjokojies līdz pašnāvnieciskajai Suņa sirdij, diezin vai viņu atstumtu.
Nikolaja Erdmana sasālītie jociņi lugā Pašnāvnieks balansē starp bezgaumību un vēlmi izkalpoties, atmaskojot sociālisma pretiniekus. Kāds nu tur cīnītājs pret režīmu? Asprātis bez bremzēm, kas, Volanda vārdiem runājot, «neapdomāti pajokoja». Erdmans turklāt neapdomāti jokoja bieži. Rezultāts – trīs gadi izsūtījumā Jeņisejskā un Tomskā. Atgriezies no turienes, Nikolajs Erdmans sāka jokot gudrāk – un saņēma Staļina prēmiju.
Arī Ilfs un Petrovs nebija nekādi disidenti. Viņu daiļrades eksperti Mihails Odesskis un Dāvids Feldmans, kas restaurēja Divpadsmit krēslu pilno versiju, pēc romāna turpinājuma Zelta teļš pilnās versijas rekonstrukcijas apgalvo, ka Divpadsmit krēsli ir tapis kā vistīrākais konjunktūras darbs, bet Jevgeņijs Petrovs un Iļja Ilfs savās atmiņās melo daudz un vēl vairāk noklusē. Šķiet, no minētās četrotnes Bulgakovs, Erdmans, Ilfs un Petrovs vienīgi Mihails Bulgakovs atskārš, uz kādām dzirnavām viņš lējis ūdeni, un tieši tālab izmisumā rada ko pārlaicīgu – romānu Meistars un Margarita. Slavenā, bet grūti uztveramā frāze «nav lielāka netikuma par gļēvumu» ir pašatklāsme par rakstnieku, kurš centies izkalpoties, gļēvi izliekoties, ka ir lojāls sātaniskam režīmam. No šejienes izriet arī stāsts par Ponciju Pilātu, kurš taču tikai kalpo Tibērijam un tāpēc nedrīkst glābt Ješua. Bet Augstākā priekšā būs jāatbild katram par sevi, nevis par imperatoru Tibēriju.
Ilfs un Petrovs līdz šādiem domu augstumiem nenonāk. Divpdsmit krēslu autori piesardzīgi bauda slavu, labi pelna ar romāna tulkojumiem, kļūst par prestižā laikraksta Pravda feļetonistiem. Abiem pieejama pat tāda neiedomājama ekstra kā ārzemju braucieni. Tuberkulozes saasinājums, kas Ilfu nepilnu četrdesmit gadu vecumā noved kapā, sākas ASV.
Daudz šķēpu tiek lauzts par Iļjas Ilfa vārdu un uzvārdu. Nav viņš nekāds Iļja Arnolda dēls Ilfs, bet gan Ijehiels Leibs Arjes dēls Fainzilbergs. Odesas ebreju ģimenē aug vēl divi talantīgi brāļi. Viens no viņiem kļūst pazīstams kā franču kubists un fotogrāfs Sandro Fazini, bet otrs – krievu gleznotājs Mihails Fainzilbergs. Nupat kaut kur lasīju, ka nevarot saprast, kā gan Fainzilbergs kļuvis par Ilfu. Tad nu gan Ņūtona binoms! Pseidonīmu veido abu īsto vārdu un uzvārda pirmie burti. Savukārt padomju literatūras pīlāra Valentīna Katajeva brālis Jevgeņijs Katajevs par Petrovu kļūst tāpēc, ka padomju literatūrā ir vieta tikai vienam Katajevam. Tiesa, arī jokdaris Petrovs nenodzīvo līdz četrdesmit. Pēc Ilfa nāves viņš saraksta vairākas grāmatas, 1939. gadā iestājas partijā, bet 1942. gadā kara korespondentu Petrovu, kurš militārajā lidmašīnā atgriežas no Sevastopoles, virs Maņkovas ciema Rostovas apgabalā notriec vācu iznīcinātājs.
Redaktori vai cenzūra?
Tas ir pirmais jautājums, kas jāuzdod, atšķirot Divpadsmit krēslu pilno versiju. Atbilde ir: gan – gan. Tāpat kā oriģinālā krievu versijā, kas drukāta 90. gados Krievijā, lasītājs pats var redzēt, kā bijis agrāk un kas ticis izmests – svītrotie teksti nodrukāti kursīvā. Grūti spriest par svītrojuma iemesliem, neredzot oriģinālus, bet to ir vismaz trīs. Pirmais – redaktora labojumi. Pamatā svītroti atsevišķi vārdi, frāzes vai neveikli fragmenti, lai teksts kļūtu labskanīgāks. Cenzūrai vai pašcenzūrai ar to nav nekāda sakara.
Otrs iemesls ir politisks. No Divpadsmit krēsliem svītrotas kompromitējošas epizodes, kas skar miliciju. Apjomā tās ir dažādas. Jau 1. nodaļā svītrota lappusi gara epizode, kā Ipolits Matvejevičs reģistrē «apriņķa milicijas bērnu». Iespējams, te vainojama frāze, ka priekšnieka sūtīto lūgumu atnesušais milicis nelabi ož pēc smēķiem un delikātais Ipolits Matvejevičs viņa tuvumā nespēj pat lāga paelpot. Ticamāk gan šis ir ironisks mājiens par to, ka tiek reģistrēts milicijas priekšnieka ārlaulības bērns. Arī turpinājumā politpārvaldes un milicijas pieminēšana samazināta līdz minimumam. Piemēram, 223. lappusē izmests teikums: «Kad brauca garām Lubjankas laukumam, Ipolits Matvejevičs stipri satraucās.»
Politisku apsvērumu dēļ no romāna izlidojusi asprātīga epizode, kurā tēvs Fjodors grib sākt kucēnu biznesu. Viņš nopērk franču buldoga kucīti un mēģina to sapārot ar apriņķa izpildkomitejas sekretāra šķirnīgo suņupuiku, bet iejaucas krancis Marsiks. Kāds gan var būt kopīgs bizness popam un pirmajam sekretāram? Tāpat svītrotas epizodes, kur Maskava attēlota ne īpaši labā gaismā, un fragmenti par padomju ierēdņu amorālo uzdzīvi. Svītrojumi nebūt nav nekaitīgi. Jau pieminētās «apriņķa milicijas bērna» un franču buldoga epizodes ir ļoti kolorītas un sulīgas – to izmešana ir mākslas darba kropļošana.
Pie trešās svītrojumu grupas pieder teksti, par kuru nedrukāšanu nav acīm redzamu skaidrojumu. Grūti spriest, kāpēc izsviesta romānam būtiska 15. nodaļa Varenā kopa jeb Zelta meklētāji. Tā vēsta par to, kā dzejnieks haltūrists Luņķis-Trubeckis, «laikmetīgais» mākslinieks Huntovs un komponists Ibrahims nolemj radīt operu, jo Lielajā teātrī taču ir daudz sēdvietu un līdz ar to opera dos lielus ienākumus. Darbība notiek komunālajā dzīvoklī, bet radošajam procesam traucē kaimiņš tatārs Šarinovs, kurš mēģina iestīvēt savā istabā dzīvu zirgu. Var minēt, ka nodaļa likvidēta mīļā miera labad. Pārāk jau nu dzēlīgi un nepievilcīgi te attēlota Maskavas kultūras aprindu haltūristu naudas kāre. Iespējams, iemesls bijis vēl konkrētāks un atslēga meklējama rindkopā: «Komponists Ibrahims pārtika no māsas žēlastības dāvanām. Viņa sūtīja viņam no Varšavas jaunus fokstrotus. Ibrahims tos pārrakstīja uz nošu papīra, nomainīja nosaukumu – Mīlestība okeānā pārtapa Ambrozio vai Flirts metro par Singapūras naktīm – un, pievienojis notīm Huntova dzeju, realizēja tās muzikālajā sektorā.» Ārzemju komponistu dziesmu pārrakstīšana PSRS bija sērga – ne viena vien no tā sauktajām populārajām padomju melodijām patiesībā ir Rietumu komponistu skaņdarbs, kuru piesavinājušies padomju autori. Skaidrs, ka drukāt ko tādu bija nepieklājība.
Neizskaidrojams ir tas, kāpēc padomju izdevumos te parādās, te pazūd nodaļas, kas attēlo Ipolita Matvejeviča jaunības dēkas. Arī latviešu lasītājam nu beidzot ir iespēja uzzināt to, kā nerātnelis Kisa sarīko skandālu kafešantānā Salve, ierazdamies tur divu kailu dāmu pavadībā, arī to, ka viņš pavedina vecišķā prokurora jauno sievu Jeļenu Staņislavovnu un dodas ar viņu uz Parīzi. Uz šā fona daudz saprotamāks šķiet Vorobjaņinova mēģinājums Maskavā pavest jauniņo Līzu, bet pats muižniecības priekšnieks iegūst daudz reljefāku raksturu.
Meli un noklusēšana
Pēc leģendas Ilfs un Petrovs romānu rada pēc Petrova brāļa ierosmes. Prominentajam Valentīnam Katajevam ienācis prātā, ka viņš kā Aleksandrs Dimā varētu sadarboties ar talantīgiem rakstītājiem, paturot jaunā romāna izveides virsvadību. Tomēr ieraudzījis Ilfa un Petrova ievadu, Katajevs sapratis, ka šiem diviem virsvadība nav nepieciešama. Kad romāns ticis pabeigts, abi rakstnieki nepacietībā drebēdami gaidījuši, vai to pieņems drukāšanai.
Šis stāsts tiražēts gadu desmitiem. Divpadsmit krēslu pilnās versijas sastādītāji Mihails Odesskis, Dāvids Feldmans, strādājot ar Ilfa un Petrova atstātajiem materiāliem, nonākuši pie paradoksāla slēdziena. Par tiem var izlasīt gan 2006. gadā Krievijā izdotajā Zelta teļa pilnās versijas ievadā, gan publikācijās Krievijas literārajos žurnālos. Pēc viņu domām, romāns Divpadsmit krēsli no sākta gala bijis pasūtījuma darbs. Stāsti par to, kā autori drebējuši, gaidot, vai romānu pieņems žurnāls Trīsdesmit dienas, ir vistīrākā pasaciņa, kas, tiesa gan, radīta objektīvu apsvērumu dēļ. Romāna idejiskais iniciators ir nevis padomju literatūras grands Valentīns Katajevs, bet gan augsta ranga funkcionārs un izdevniecības ZIF (tā izdod arī minēto žurnālu) vadītājs Vladimirs Narbuts. Visticamāk, tieši viņš, uzodis konjunktūras plūsmas, ierosina prominentajam Katajevam uzrakstīt satīrisku romānu, kas atbalstītu partijas jauno līniju. Katajevs nolemj likt pie melnā darba divus «literāros vergus». Kāpēc atsakās no autorības? Iespējams, ka, izlasījis Ilfa un Petrova ievadu, Katajevs nolemj neriskēt.
Lai saprastu romāna tapšanas politiskās strāvas, jāpaskaidro, ka tolaik kompartijas vadībā risinājās cīņa starp Trocki, no vienas puses, bet Buharinu un Staļinu, no otras puses. Asinskārais terorists Trockis pieprasa pasaules revolūciju. Viņš uzstāj uz NEP (jaunā ekonomiskā politika) likvidāciju, dēvē oponentus par nodevējiem. Tomēr Trocka sabiedrotie publikas acīs izskatās atbaidoši – pilsoņu kara laikā viņi ieguvuši slepkavu reputāciju. No viņiem baidās. Savukārt Buharins un Staļins pārstāv šķietami liberālāku virzienu. Līderi ragos saiet tad, kad ģenerālis Čans Kaiši 1927. gadā uzmet Ķīnas komunistus un veic apvērsumu Šanhajā. Pēc tā trockisti vaino Buharinu un Staļinu komunisma interešu nodevībā. Interesanti, ka pilnajā Divpadsmit krēslu tekstā ir epizode, kur provizors Lipa debatē ar Vorobjaņinovu par Šanhajas apvērsumu kā par kaut ko ļoti nenozīmīgu, bet beigās Ipolits Matvejevičs nopērk kontrabandas matu krāsojamo līdzekli Titāniks. Šī epizode, protams, ir svītrota. Te vietā pacitēt Odesski un Feldmanu: «Šādā situācijā līdzautori sāka rakstīt Divpadsmit krēslus. Patronējot Narbutam, viņi uzraksta romānu par to, ka Šanhajā nekas nav noticis. Nekas bīstams PSRS. Divpadsmit krēslu sižets ideāli atbilda oficiālās propagandas tēzēm, pretnostatot kreiso opozīciju kā vecās kārtības piekritējus, cilvēkus, kas domā agrākajās kategorijās, un staļiniski buharinisko vadību, kas risina reālus tagadnes un nākotnes uzdevumus.» Pētnieki secina, ka Ilfam un Petrovam jāuztraucas par romāna nākotni bijis tikai īsu brīdi – kamēr žurnāla redakcija (faktiski pats Narbuts) izvērtējis darba pirmās nodaļas, bet darbs ticis rakstīts un drukāts turpinājumos.
Oficiālā leģenda, ko pieminēju, radīta vēlāk. Politiskajam pasjansam mainoties, Vladimirs Narbuts jau 1928. gadā nonāk partijas nežēlastībā, viņu padzen no amatiem, bet 1936. gadā arestē. Narbuta pēdas izgaist Kolimā. Bibliogrāfijās tiek minēti dažādi nāves gadi, bet visdrīzāk viņu nošauj neilgi pēc aresta. Narbuts pasludināts par kontrrevolucionāru, Buharins par tautas nodevēju, 30. gados Šanhajas epizodi labāk neminēt. Tieši tālab 30. gadu nogalē tiek sacerēta pasaciņa par romāna tapšanu. Apzināti meli apvij arī romāna Zelta teļš rašanos. Autori pat apgalvo, ka viņiem to rakstīt bijis daudz grūtāk, jo traucējis vecums (abiem knapi trīsdesmit!) un naudas trūkums (laikā, kad Divpadsmit krēslus drukā milzu tirāžās, izdod ārzemēs un abi autori Pravdā saņem pamatīgus honorārus!).
Padomju pretpadomju romāns
Īpašs ir stāsts par to, kā Ilfa un Petrova romāni Divpadsmit krēsli un Zelta teļš no padomju satīras klasikas kļuva par aizliegtiem pretpadomju tekstiem. Par lielu vilšanos šo rindu autoram, nav nekādu idejisku iemeslu, bet gan cīņas, kas padomju laikos plosījās starp dažādiem resoriem un grupējumiem. Ir tiesa, ka 20. gadu nogalē, strauji mainoties situācijai, romānu apmēram gadu «nepamana» kritika. Tomēr tad, kad Divpadsmit krēslus ar panākumiem izdod Francijā, nav variantu. Nākas pamanīt! Ap Ilfu un Petrovu pamazām izveidojas glīts padomju satīras klasiķu oreols, kas viņu dzīves laikā nav apšaubīts. 1939. gadā izdoti pat Ilfa un Petrova Raksti četros sējumos.
Nopietns drauds Divpadsmit krēsliem radās 1948. gadā, kad romānu izdeva prestižajā sērijā Izmeklēti padomju autoru darbi. Odesskis un Feldmans vairāk nekā 50 lappušu garajā ievadā pilnajam Zelta teļa krievu izdevumam apgalvo, ka tracis sācies tāpēc, ka viens no kompartijas resoriem – Aģitācijas un propagandas nodaļa – nolēma pārņemt vadību izdevniecībā Sovetskij pisaķeļ, izrēķinoties ar ideoloģiskajiem konkurentiem Padomju rakstnieku savienības sekretariātā. Tomēr rakstnieku vadonis Aleksandrs Fadejevs toreiz apspēlēja aģipropa ierēdņus, iesniedzot tieši Staļinam pilnīgi absurdu ziņojumu, ka romāns ticis nodrukāts tāpēc, ka neviens to nav izlasījis.
Sekas tam bija tādas, ka līdz tam drošais Ilfa un Petrova klasiķu statusssaļodzījās. Uzradās kvekšķi, kas saskatīja romānos būtiskus politiskus, ideoloģiskus un mākslinieciskus trūkumus. Tieši tālab turpmākajos Divpadsmit krēslu un Zelta teļa izdevumos romāna aizstāvji parasti drukāja Konstantina Simonova priekšvārdu (dažos izdevumos – pēcvārdu), kurā autoritatīvi paskaidrots: «Šīs grāmatas [..] uzrakstījuši cilvēki, kas nešaubīgi ticēja gaišās sociālistiskās pasaules uzvarai pār kroplo un iznīkstošo kapitālisma pasauli. Bez tam šīs grāmatas uzrakstītas ļoti talantīgi, ar lielu humora izjūtu.» Tas katram gadījumam. Lai kāds muļķis kaut ko nepārprastu.
Divpadsmit krēsli ir padomju sistēmas ķīlnieku radīts romāns. Tas varēja dzimt tikai PSRS. To varēja sarakstīt tikai autori, kam nebija citas izejas, kā un kur radīt. Leģendas, meli un intrigas, kas ielenc šo romānu, ir lieli, tomēr dižais kombinators Ostaps Benders kā spilgts simbols paliks to cilvēku atmiņā, kas piedzīvojuši padomju laikus. Neņemos spriest, vai tā ir arī 21. gadsimta literatūra, tomēr latviešu lasītāji bija pelnījuši saņemt pilnu Divpadsmit krēslu tekstu ar pamatīgiem skaidrojumiem, kas mūsdienās ir vienkārši nepieciešami. Būtu izcili, ja tam sekotu arī necenzētais Zelta teļa variants ar jau vairākkārt piesaukto Odesska un Feldmana ievadu. Nesaprotot, kas ir Ostaps Benders, diezin vai ir iespējams izskaidrot to, kas patiesībā notika padomju laikos.
Nezināmi fakti
Romāns Divpadsmit krēsli dažādos formātos un valstīs ticis ekranizēts vairāk nekā desmit reižu. Jau 1933. gadā romānu kā kopproduktu ekranizē Čehoslovākija un Polija. Šajā filmā darbība notiek Varšavā
1938. gadā Divpadsmit krēslus ekranizē vācu režisors Jozefs Emerihs, kurš filmas titros sevi dēvē par Emo. Nacistiskajā Vācijā nedrīkst pieminēt ebreju Ilfu, filmas darbība tiek lokalizēta un pārcelta uz Austriju
1962. gadā romānu Kubas reālijām piemēro režisors Tomass Gutjeress Alea, kurš, salīdzinot ar iepriekšējām versijām, respektē oriģinālu. Īpaši oriģināla filmā ir kubiešu Elločka Ščukina
Tikai 1966. gadā notiek pirmais mēģinājums ekranizēt romānu PSRS televīzijas izrādes formātā
1970. gadā ASV filmu ar nosaukumu The Twelve Chairs uzņem klasiķis Mels Brukss, kurš pats spīdoši nospēlē sētnieka Tihona lomu
Tikai pēc tam 1971. gadā uz ekrāniem iznāk Leonīda Gaidaja komēdija ar Arčilu Gomiašvilli (Benders) un Sergeju Fiļipovu (Kisa) galvenajās lomās
Jevgeņijs Petrovs savu rakstnieka karjeru sāka kriminālizmeklēšanā. Viņa pirmais rakstu darbs – ir nezināma vīrieša līķa apskates protokols
Iļjas Ilfa ģimenes liktenis labi parāda 20. gadsimta sākuma Odesas ebreju dzimtu traģēdiju. Viens viņa brālis kļūst par franču, otrs par krievu padomju gleznotāju. Franču mākslinieks Sandro Fazini iet bojā koncentrācijas nometnē
Ostapa Bendera prototips esot kāds Ilfa Odesas draugs Mitja Širmahers
Iļja Ilfs kādubrīd strādājis par grāmatvedi OPRODKOMGUB (Odesas guberņas pārtikas komisija). Viņa kolēģi bijuši Lapiduss, Berlaga, Kukuškinds un Pružanskis. Vēlāk šie kolēģi aprakstīti romānā Zelta teļš
Divpadsmit krēslu pamatā ir Artura Konana Doila stāsta Seši Napoleoni ideja. Tajā divi laupītāji meklē vienā no sešiem Napoleona krūšutēliem noslēptu dārgakmeni
Ostapa Bendera apgalvojums, ka viņa tētis ir Turcijas pavalstnieks, nāk no Odesas folkloras. Odesas ebreji, lai nemaksātu nodokļus un apietu dažādus birokrātiskus šķēršļus, tolaik bieži izvēlējušies Turcijas pavalstniecību
Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs, saukts arī par Kisu, romāna Divpadsmit krēsli izskaņā Ostapu Benderu nogalina. Kā Benders augšāmceļas romānā Zelta teļš, netiek izskaidrots. Autori izplata leģendu, ka zīlējuši ar mušu cukurtraukā, vai Benders atdzīvosies. Muša aizlidojusi, un viņi izlēmuši, ka Benderam jādzīvo. Iespējams, tomēr tāds bijis pasūtījums. Savukārt Mela Bruksa komēdijā The Twelve Chairs Ostaps Benders paliek dzīvs
Tikai 20. gs. 20. gadu reālijas pārzinošs eksperts pēc rakstnieku atstātām slēptām pazīmēm var noteikt, ka Ostaps Benders Stargorodā ierodas pēc atbrīvošanas no cietuma. Saskaņā ar padomju likumiem ieslodzītajiem tika konfiscēta viņiem piederošā apdzīvojamā platība, cietumā notiesātajiem tika izsniegtas kroņa drēbes, izņemot zeķes, tāpēc tās tikušas nonēsātas un Benders auj zābakus kailās kājās. Stargorodā Benders ierodas kājām, jo lielajās stacijās bieži notiek dokumentu pārbaudes
