Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, muzikālā noformējuma autors – Vladislavs Nastavševs
Līvija Dūmiņa
Vladislava Nastavševa Vecene ir teātra piedzīvojums, ko cilvēkiem ar vājiem nerviem un saviem priekšstatiem par to, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties teātris, nav ieteicams apmeklēt. Lai gan – kas gan šodien teātrī var būt tabu?
Izrāde ir izcils laikmetīgā teātra paraugs, kas aizved prom no dramatiskā teātra tradīcijas, kur godā un cieņā turēts dramatisks teksts, bet režisors to tulko skatuves valodā. Nastavševs piedāvā gandrīz totālu un teatrālu spēli, kurā teksti ir iedvesmas avots un spēles elements.
Daniila Harmsa stāsts Vecene ir viens no izrādi veidojošiem komponentiem. No tā procesā destilēta esence, ideja, caurviju motīvs, kas apaudzēts ar citiem Harmsa gabaliņiem intermēdijās, tādējādi vairāk pietuvojoties stāsta kodolam, gan uzburot laikmeta ainiņu, kas gan atbilst Harmsa dzīves laikam, padomju perioda sākumam Krievijā, gan ar komunālā dzīvokļa sadzīvi atsauc atmiņā nemaz ne tik senus laikus tepat Latvijā. Te ir tas dzīves absurds un ikdienas vājprāts, kas it kā spiežas cilvēkā caur visām porām un pamazām iznīcina.
Simboliskajā vecenes tēlā izrādē ietilpināta gan nāve, gan likteņa fatālisms, gan padomju režīma, sistēmas koncentrāts, kas paralizē pilsoņu ikdienu, ietiecoties slēptākajos dzīves kaktos gan fiziskajā, gan domu pasaulē. Var just, ka Artuss Kaimiņš šajā spilgtajā, šaušalīgajā formā ielien un mīt ar baudu, un ar «atrakciju montāžu» panāktajā izrādes pulsējošajā ritmā samilst līdz patiesi transcendentālam tēlam.
Visi aktieri ir kā saindēti ar šo spēles stihiju – Anta Aizupe, Dmitrijs Petrenko, Kārlis Krūmiņš, bet Kaspars Dumburs pat pārsteidz ar versmaino temperamentu un spilgto formu. Pateicoties tam, ka izrādi skatījos no pirmās rindas, Artura Krūzkopa varoņa emociju kardiogrammu cīņā ar Veceni sajutu dziļi atbalsojamies sevī. Emociju kokteilis no bailēm, šausmām un tās pavadošiem teju nerimstošiem smiekliem, Deivida Linča filmas atgādinošā gaisotne, ir spēles sastāvdaļa, kurā skatītājam iedalīta sava loma, un tā iecerēta aktīva (ne tikai attieksmē pret vemšanas imitēšanu vai citām naturālajām detaļām). Tādējādi princips «teātris teātrī» izrādē realizēts vairākos līmeņos, tostarp skatītāju sektorā, kad tālākās rindās sēdošie skatās dubultizrādi – aktieri savā telpā un ārpus tās, komunikācijā ar tuvāk sēdošiem skatītājiem. Tomēr, ja skatītājs tiek sists ārā no savas patīkamās komforta zonas zāles puskrēslā, lai kļūtu par aktīvu izrādes līdzdalībnieku, tad ideāli būtu, ja šī šausmu atmosfēra, kad nezini, kurā brīdī un kur atkal uznirs Vecenes tēls, pie kuras auss atskanēs viņas sēcieni, radot gluži fiziska apdraudējuma sajūtu, sasniegtu visu skatītāju zāli. Ja robeža starp spēles telpu/skatītāju zonu tiktu nojaukta pilnībā. Jo tagad šķiet, ka ir daži izredzētie un pārējie, lai gan droši vien katram Vecenē būs sava unikālā pieredze.
Arno Jundze
Absolūti nekorekta, provocējoša un pat skandaloza – tā varētu raksturot šīs sezonas pagaidām spožāko notikumu Nacionālajā teātrī – Vladislava Nastavševa iestudēto Veceni pēc Daniila Harmsa darbu motīviem. Neņemos spriest, vai kaut ko līdzīgu kāds kaut kur plašajā teātra pasaulē jau nav darījis, bet ne jau tas ir galvenais – teātris teātrī šoreiz uzbūvēts pārdomāti un spoži, krietni psihodēliskā manierē. Viena rakstnieka murgi un ikdienišķais vājprāts komunālajā dzīvoklī atklāts, miksējot gan aizvēsturiskus padomju stila aģitbrigāžu priekšnesumus, gan horor žanra filmu arsenālu. Darbība norisinās raiti, labā tempā, un var redzēt, ka izrādē iesaistītajiem aktieriem tik ļoti mirdz acis par to, ko viņi dara. Kolorīts ir Kaspara Dumbura ugunīgais igaunis (vai varbūt soms), kas vervelē ej nu sazini kādā valodā, bet visi viņu lieliski saprot. Ar dzirkstelīti darbojas Anta Aizupe, Dmitrijs Petrenko, Kārlis Krūmiņš, kuri jau pašā izrādes sākumā pamanās aizbiedēt no zāles pāris sašutušus skatītājus, kas nav pieraduši pie tik provokatīvām ainiņām mūsu teātrī, pilnībā īstenojot leģendārā NSRD, Jura Boiko un Hardija Lediņa tēzi «brilles labāk nenoņemt, jo varbūt, ka nāksies vemt».
Pēc Maksa un Morica, nešpetnās bērnu izrādes, kas drīzāk raudināja mazus bērnus nekā priecēja, jo azartiskais tandēms Arturs Krūzkops un Artuss Kaimiņš atveidoja Vilhelma Buša varoņus Maksi un Moricu tieši tādus, kādus tos attēlo asinskārais autora kungs, šī ir otra izrāde NT, kurā, lietojot Bulgakova terminoloģiju, «nešpetnais pārītis» atkal var uzdarboties no visas sirds. Turklāt piemērotākā repertuārā. Artusa Kaimiņa varone Vecene, manuprāt, būtu nominējama gada labākās sieviešu lomas balvai – to ar apbrīnu skatītos pat leģendārais Holivudas Frankenšteins Boriss Karlovs. Arī Artura Krūzkopa rakstnieks, kura alter ego un halucināciju materializācija ir Vecene, darbojas ar pārliecību, kas jau sen pazudusi no jaunāko šausmu filmu piedāvājuma. Izrādes humors ir melns un provokatīvs, un pārbiedēto skatītāju spiedzieni izrādes beigu tumsā apliecina – kaut ko tādu tomēr var dabūt gatavu ne vien uz ekrāna, bet arī uz skatuves. Sen nebiju tik ļoti smējies! Tomēr jābrīdina cilvēki ar konservatīvu teātra pieredzi un uzskatiem – ir skatītāji, kas neiztur pat desmit minūtes.
