Daugavpils teātris janvāra beigās viesojās Rīgā, Nacionālā teātra Jaunajā zālē izrādot viencēlienu Meli. Kāda dzimumakta un pasaules civilizācijas vēsture vienā cēlienā. Tas, kā teikts programmiņā, darināts pēc Hermaņa Paukša lugas Striptīzs motīviem.
Teātris pēdējos gados nav mediju uzmanības lutināts. Pēc ieilgušās sāgas ar tā gandrīzēju slēgšanu tas nu jau otro sezonu darbojas Oļega Šapošņikova vadībā, izpelnoties ovācijas tajos Latgales nostūros, kur tas viesojas, un kritiķu nevērību, kuri, kā tas šķiet pašam Daugavpils teātra menedžmentam, šo teātri vienkārši ignorē.
Labprāt jau uzrakstītu kaut ko cildinošu par Meliem, diemžēl izrāde izskatījās tā, it kā būtu izkāpusi no pērnā gadsimta deviņdesmito gadu juku laikiem, kad tauta beidzot bija uzzinājusi vārda sekss nozīmi un nu ar sajūsmu vai puritānisku sašutumu skatījās jebko, ka tikai uz skatuves pavīdētu kaili ķermeņi. Tomēr ir 2013. gads, ar pliku Andri Buli vai Karinu Lučiņinu kādu pārsteigt ir grūti. Varbūt vien kaut kur provincē, varbūt vien dedzīgākos fanus... Kailuma dēļ iestudējums nedaudz atgādina reiz spožās un glamūrīgās Teātra observatorijas bezsaules norieta laika ražojuma par viedo Zālamanu un smuko ganīti Sulamīti otro uzlējumu.
Man šķiet, ka Melus pamatīgi gremdē kokainais un aprakstošai prozai, nevis dramatiskiem dialogiem līdzīgais teksts par to, ka vīrs grib drāzties ar visām, bet viņa sieva to nevar pārdzīvot. Ja pati aprakstītā ideja, precīzi pasniegta, varētu kļūt par vēl vienu pērlīti Dekamerona novelēs, tad tekstuāli tā ir palikusi kaut kur starp sieviešu žurnālu un pornosaitos atrodamo erotisko stāstu lingvistisko līmeni. Faktiski aktierim šādā tekstā nav pat ko īsti darīt. Apstākļos, kad īpaši tam netrenēts cilvēks šo nepiemēroto vārdu blāķi bez pārteikšanās nespētu izlasīt pat no lapas, labi redzams, kāda nozīme ir profesionālismam. Andris Bulis, pieredzējis visādus televīzijas scenāriju brīnumus un Gaļinas Poliščukas dresūru, izrādē ne vien norunā, bet arī nospēlē, kas patiesībā ir varoņdarbs. Abiem pārējiem aktieriem uz šī fona veicies krietni mazāk. Karinas Lučiņinas tēls ir absolūti vienādi histērisks – vai viņa spēlē sievieti, kas tikko atklājusi, ka vīrs viņu krāpj, vai sievieti, kura atnākusi pie sava mīļākā pakūleņot pa gultu. Bet ko gan te daudz cerēt – viņa taču to vien dara kā skaļā balsī runā frāzes kokaina vīrieša valodā par to, ko grib sieviete. Arī brīžos, kad šo grib būtu daudz vieglāk nospēlēt nekā izrunāt. Vēl neizdevīgākā situācijā šajā ziņā ir trešais izrādes dalībnieks. Māra Korsieša varonis tiek pilnībā iesprostots jāklīga un panaiva ragneša monologos. Tomēr šis nav gadījums, kad var nospēlēt idiotu pēc definīcijas, – Korsieša varonis taču pozicionējas kā visumā veiksmīgs firmas darbinieks – tādos amatos idiotus netur. Iekšējas loģikas trūkums šajā izrādē ir tas, kas to neglābjami velk dibenā. Lai arī raita darbība, lai arī Andris Bulis paveic nebūt ne mazu varoņdarbu, lai arī labi tiek nogaismoti kailskati, parādot tieši tik, lai tas nekļūtu nepieklājīgi, nekāda civilizācijas vēsture vienā dzimumaktā šoreiz nav sanākusi. Neraugoties uz to, ka izrādes beigās diezgan neveikli tiek piekabināts klasiķa citāts par melu cildeno dabu. Tiklab tur varēja nolasīt Makjavelli Valdnieku, tiklab Kauju pie Knipskas.
