Aivars Kļavis: «Tas ir, kā tumšā istabā meklēt melnu kaķi»

Ar šā gada Baltijas asamblejas balvas laureātu satikāmies, pirms prestižā balva viņam tika pasniegta. Tomēr, kad lasīsiet šīs rindas, Aivars Kļavis jau būs atgriezies no svinīgās ceremonijas, kas šogad norisinās Viļņā. Viņa radītais četru vēsturisko romānu cikls, kura kopējais nosaukums ir Viņpus vārtiem, ir mūsu sarunas centrālā tēma, tomēr ne jau tas vien – Aivars Kļavis daudziem ir pazīstams kā profesionāls žurnālists, cilvēks, kas no pilsētas nezin kāpēc pārcēlies uz laukiem, un galu galā – arī leģendārā padomju gadu norieta superžurnāla Avots galvenais redaktors.

– Apsveicu ar lielā darba beigām un Baltijas asamblejas balvu. Cik gadu veltīji darbam?

– Paldies! Gandrīz desmit. Ļauj, atcerēšos! Nu ja. Salauzu kāju un sāku rakstīt – janvārī būtu tieši desmit gadu. Lai gan patiesība ir tāda, ka sāku rakstīt vēl pirms tās versijas, kas tagad nodrukāta. Bija tā. Rudenī sāku rakstīt pavisam citu versiju. Diezgan daudz uzrakstīju. Kārtīgu nodaļu vai pat vairāk – labs sākuma atvēziens. Es no tā pilnībā atteicos. Kad atgriezos no slimnīcas ar savu lauzto kāju, visu izmetu laukā. Jaunajā versijā no tās nepalika pilnīgi nekas.

– Vai bija aizdomas, ka esi ieķēpājies uz desmit gariem gadiem?

– To, ka es rakstīšu pirmajai grāmatai klāt arī otro un trešo, sapratu jau tad, kad pirmā grāmata gāja uz beigām. Pamatdoma bija vienkārša. Uzrakstīt lasāmu grāmatu par Skulti. Kad biju ticis galā ar apmēram divām trešdaļām, jutu – cik drausmīgi daudz paliek pāri, cik visādas interesantas lietas atklājas, vajadzētu turpināt. Bet kā turpināt? Tad arī radās doma par triloģiju. To, kas būs abās nākamajās grāmatās, toreiz vēl pat nesapratu. Reāli sāku par to domāt tad, kad pabeidzu pirmo grāmatu. Brīdī starp pirmo un otro grāmatu izveidojās kopaina. Vienīgi es toreiz domāju, ka ielikšu stāstu trijās grāmatās. Beigu beigās, kad trešo biju uzrakstījis līdz pusei, sapratu, ka nevarēšu. Nācās rakstīt ceturto.

– Pats zini, cik daudz rakstnieku pasaules literatūras vēsturē savulaik ir iekrituši ar nereāliem paziņojumiem un solījumiem par romānu cikliem, kurus viņi tā arī nespēja uzrakstīt. Tev iznāca otrādi!

– (Smejas.) Es jau nevienam neko neziņoju un nesolīju! Tas, ka gribu tikt līdz mūsdienām, bija skaidrs, rakstot otro grāmatu. Arī beigas, kuras ir lasāmas ceturtajā grāmatā, man bija skaidras jau toreiz.

– Tevi nebiedē tas, ka Latvijā esi palicis gandrīz vienīgais, kurš raksta pilna apjoma romānus, turklāt publikai tik interesantajā vēsturiskajā žanrā? Nē, protams, ir vēl Jānis Lejiņš, Arturs Heniņš, bet žanrs kopumā balansē uz nebūtības robežas.

– Neesmu par to domājis. Biedēt nebiedē, bet viss diemžēl notiek tā, kā tam jānotiek. Ir lietas, ko nevaram ietekmēt. Es rakstu.

– Tas vienmēr izskatās ļoti noslēpumaini, kā top šāds liels romāns. Vai vari pastāstīt cilvēkiem saprotamā valodā, kā tas notiek? Smalki sakot, kāda ir tava daiļrades laboratorija?

– Tas ir diezgan neizstāstāmi. No vienas puses, daudz vienkāršāk, nekā varbūt cilvēki, no malas skatoties, varētu domāt. No otras puses, to grūti saprotami izskaidrot citiem. Materiālus es vācu. Man vēl tagad ir kaudzes ar izdrukām. Mēģināju tos klasificēt pēc kaut kādām pazīmēm, bet nebija jau īsti pēc kā. Sākumā liku vienā kaudzītē par Skulti, tad sāku dalīt par Skultes muižu un novadu, tad par Limbažu novadu, atsevišķi par Baumaņu Kārli, par pirmo atmodu.

Es sēdēju, protams, arhīvos, bet nav jau arī tā, ka tur dzīvoju dienu un nakti. Ļoti daudz palīdzēja Limbažu muzejs ar saviem materiāliem. Bija pat tā, ka nevis es kaut ko prasīju, bet viņi paši teica – varbūt noder. Un tiešām noderēja! Ja ne pirmajā grāmatā, tad otrā vai trešajā. Arhīvā atradu ziņas par savu vectēvu Antonu Kļavi. Reāli! Es taču nemaz nezināju par viņu! Strādāju Latvijas Vēstnesī. Kolēģis, šķirstot grāmatu par Lāčplēša ordeņa kavalieriem, pēkšņi teica – klau, vai tas tev nav kāds radinieks? Viņš izskatījās kā izliets pēc mana nelaiķa brāļa! Nebija nekādu šaubu. Brāļameita toreiz arī strādāja Latvijas Vēstnesī kā ārštatniece. Parādīju, viņa sākumā domāja, ka jokojos, ka esmu kaut ko pats datorā ar brāļa fotogrāfiju izdarījis.

Bet pārsteidzošākais jau nav tas. Lielākā mistika ir tā, ka daudzas lietas uzradās pašas no sevis. Piemēram, man ir nodaļa par Smoļinas kauju. Biju sakopējis Letonikas bibliotēkā kaudzi materiālu, gulēju Jūrmalā un pārlasīju. Un pēkšņi atradu materiālus par Smoļinas kauju! Pirms tam man tās nebija nevienos plānos. Protams, ja atradu, tad sāku meklēt vēl un vēl. Bet, kad jau ir pavediens rokā, tad tas iet diezgan vienkārši. Tā manā grāmatā tapa daudzas lietas. Tas ir, kā tumšā istabā meklēt melnu kaķi. Nevari atrast, romāns it kā apstājas, bet tad iedegas gaisma un redzi – tepat ir!

Pirms katras grāmatas es mēģināju taisīt lielus plānus, zīmēju shēmas, kā tēli darbosies, kas no iepriekšējā romāna pāriet, kas nepāriet, kas ir lielie gadsimta notikumi, no kuriem nevar aiziet, ko tomēr var neņemt vērā. Varbūt ne gluži uz papīra, bet savā galvā ņēmos garas stundas un ļoti pamatīgi. Reiz sēžu vienā labā koncertā, spēlē Vestards Šimkus, bet es pat īsti neklausos mūziku, tikai sēžu un domāju par romānu. Mana kundze saka – beidz taču mocīties! Kad sāksi rakstīt, tad arī redzēsi. Viņai pilnīga taisnība. Protams, zemapziņā plāns saglabājas, tas neļauj aiziet galīgi šķērsām, bet tēli, tiklīdz sāk dzīvot, dzīvo paši savu dzīvi.

Dažubrīd pats domāju par tiem desmit gadiem – tu prasīji, vai nebiedē un tā. Man tie nāca kā brīnums, ko ir ļoti grūti izskaidrot. Tāpat man ir brīnums šī balva, kas galīgi nogāza mani no kājām. Kaut ko tādu es negaidīju. Es šīs grāmatas rakstīju ar patiesu prieku.

– Ja atgriežamies desmit gadu senā pagātnē un salīdzinām to ar šodienu, kā atskatoties uz toreizējiem plāniem, tagad pašam šķiet – izdevās, neizdevās, ir pielikts punkts vai varbūt būs jāraksta vēl kāda grāmata, jo ir lietas, kas tekstā neiederējās, bet kuras tomēr gribas izstāstīt?

– Iecere toreiz bija uzrakstīt vienu grāmatu. Ir četras, tad nu iznāk, ka esmu sākotnējo ieceri četrreiz pārpildījis. Vai varēja būt labāk? To lai vērtē lasītāji. Vai varēja būt citādi? Nezinu. Domāju, ka ne. Tās radās tā, kā šīm grāmatām vajadzēja rasties. Tas, ka šo tēmu un stilistiku gribas turpināt, tas ir fakts, bet skaidrs ir arī tas, ka to tagad kādu laiku nedarīšu. Tas būtu ļoti riskanti un nebūtu prātīgi, atkārtot pašam sevi. Pietiek jau ar to, ka triju grāmatu vietā uzrakstīju četras.

Kad pēdējā grāmata jau bija izdevniecībā, man radās doma romānam. Pilnīgi no citas operas. Sociālpsiholoģiskam ar kriminālu intrigu, par mūsdienām, labi lasāmam. Es pat sākumu uzmetu, kā tas notiks, struktūru. Cilvēku grēksūdzes, kas uz vienām lietām skatās pilnīgi atšķirīgi un cits citu nesaprot. Tas viss bija tā smuki izdomāts. Sāku rakstīt un jutu – nevaru. Man jāliek vēsture iekšā – netieku no tiem desmit gadiem vaļā! Es tā ļoti apzinīgi mēģināju, mocījos. Beigās sapratu – tur jau tiešām piektā grāmata iznāks. Atgriezos pie sākotnējās ieceres, bet mani tā vairs nesaistīja. Tad izdomāju – rakstīšu stāstu grāmatu. Pilnīgi citu žanru, pilnīgi citā stilistikā. Ironiski, krietni sirreāli.

– Tieši gribēju prasīt – tu nedzīvo Rīgā, vai tiešām, redzot visu, kas notiek apkārt, nevēlies uzrakstīt kaut ko par šodienu. Notiek taču tik daudz aizraujošu, garšīgu, baisu un nesaprotamu lietu, kas rakstniekam varētu kļūt par īstu medusmaizi. Nemaz nav neinteresantāk kā vēsture.

– Tā arī būs. Tikai gribu uzrakstīt nevis par šodienu, bet visiem divdesmit gadiem. Uzrakstīju deviņdesmito gadu sākumā stāstu grāmatu. Tas bija laiks, kad oriģinālliteratūru vispār neizdeva. Aiznesu vienai redakcijai, otrai, izdevniecības mainījās, nevienam nevajadzēja. Tagad pacēlu augšā tos stāstus. Liela daļa nekam neder, bet ir tādi, kas laiku ir izturējuši. Šodien tie skan pat ļoti jocīgi. Pateicoties tam, ka mums pietrūkst pašironijas, mēs daudz lietu esam salaiduši grīstē. Stāsti tāpēc būs ironiski, sarkastiski, kritīs uz nerviem par svētām lietām. Likšu klāt palikušajiem stāstiem jaunus. Kaut gan nekad jau to tā droši nevar teikt, tie vairāk būs par vīriešiem.

Kā būs pēc tam, tad jau redzēs. Vēsture jau ir tik aizraujoša, ja nespekulē ar faktiem, mēģini saprast, kas noticis, saprast cilvēkus. Ja vēl paskaties, ko rakstījis Švābe, Dunsdorfs vai tagadējie vēsturnieki. Nebūtu man grāmatā tādas nodaļas par Ulmani, ja vēsturnieki nebūtu apkopojuši dokumentus par viņa mūža pēdējo periodu. Ja to nebūtu, neuzdrošinātos pie tādas tēmas ķerties. Vienmēr jau Ulmanis ir diskutēts, ticis slavēts vai pelts. Kad redzēju šos dokumentus, mēģināju saprast, ko viņš juta, kas viņā notika, ar ko samierinājās, ko pieņēma.

– Pēc neatkarības atgūšanas esi pieredzējis nepatīkamus brīžus rakstniecībā. Pats teici, oriģinālliteratūru vienubrīd neizdeva vispār. Daudzi autori vīrieši no prozas aizgāja – gan no tavas paaudzes, gan jaunāki, tagadējie četrdesmitgadnieki, piemēram. Man viens otrs ir teicis – ja nevienam nevajag, tad man arī nevajag.

– Grūti pateikt – vajag, nevajag. Mana priekšrocība, lai cik tas paradoksāli būtu, ir tā, ka dzīvoju laukos, tālu prom no vides un īsti pat nezinu – vajag vai nevajag. Bet tad man kāds piezvana. Bijuši unikāli gadījumi, piezvana pilnīgi nepazīstami cilvēki un saka – es izlasīju! Kaut kad 2000. gadu sākumā man piezvanīja toreizējās Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs Vilnis Baltiņš, mēs toreiz viens otru nepazinām, un teica – es visu nakti lasīju jūsu romānu. Kāda kaimiņiene nesen lasīja manu romānu un uzdāvināja maisu ar burkāniem! Tie ir brīži, kuru dēļ ir vērts rakstīt. Bet ir arī brīži, kad rokas nolaižas. Grāmata iznākusi, nu labi. Uzraksta vienu recenziju, otru.

– Oho, tad jau tev veicās – dabūt veselas divas recenzijas!

– Nu ja! Viss noplok, apklust. Ir pavisam bēdīgi gadījumi. Manā Limbažu novadā uztaisa projektu par tikšanos ar rakstnieku Aivaru Kļavi. Man samaksā, bet saka – nebrauciet, nevajag mums jūs! Tad gan ir cemme! Tāpat bija cemme, kad tagad aicināju uz grāmatas atvēršanu novada vadību. Tad, kad sāksies pirmsvēlēšanu cīņas, viņi ķersies ap kaklu katram bērniņam. Uzaicināju aiz cieņas. Arī domājot, ka Latvijā nav novada, par kuru uzrakstīti četri romāni. Nu satiekamies, iepazīstamies, parunājam! Tā vietā ir formāla atbilde – esam noslogoti.

– Bet ko tu gribi – aizgāji uz laukiem un cerēji kļūt par savējo? Tur taču vienmēr būsi svešinieks, uz kuru skatīties ar aizdomām. Sak, atnāca te tāds…

– Tā ir! Jau divdesmit gadu tur dzīvoju, bet skatās ar tādu kā… bijāšanu. Rakstnieks. Un ko viņš īsti grib? Bijis ir visādi, kamēr vēl nodarbojos ar lauksaimniecību. Bet tas nav tā vienkārši, kā tu saki. Man ir ļoti labi kaimiņi apkārt, kas daudz līdzējuši.

– Vai tas nav drusciņ jocīgi? No vienas puses, vaimanas, ka lauki noplicinās, cilvēki aiziet. No otras puses, ja kāds tur mēģina apmesties, grūti pieņemt. Tīrā un nesabojātā Latvija varētu kļūt par ideālu 21. gadsimta modeli – dzīvoju laukos, bet strādāju ļoti mūsdienīgu darbu pilsētā.

– Nav tik vienkārši. Pie pašreizējās infrastruktūras dzīvot laukos ir stipri ekstrēmi. Manā gadījumā tas ir pat pluss, jo drusku norūda. Tur nav kāda, uz ko paļauties. Ir rīts. Tev ir jābrauc uz darbu, ceļš aizputināts. Bet jābrauc! Tad ņem šķipeli, roc sniegu un ņemies, kamēr izbrauc. Nav jau citas iespējas! Tādas ir daudzas lietas. Man pašam tas tikai par labu nācis, jo tā iespaidā es arī uz citām lietām savādāk skatos. Nu, nav kaut kas tā, kā es gribētu. Kas par to? Ne jau no tā pasaule sāksies, ne beigsies!

Esmu profesionāls žurnālists, rakstu kopš astoņpadsmit gadu vecuma. Kādus septiņus astoņus gadus, kopš aizgāju no žurnāla Kapitāls, darbojos dažādos projektos. Tagad, piemēram, rakstu kādam lielam projektam par nekustamā īpašuma tirgus vēsturi Latvijā. Ļoti interesanti! Atvēziens ir vienkārši ģeniāls. Paskatīties uz nekustamā īpašuma tirgu no pašiem sākumiem, kad, sabrūkot padomju iekārtai, tāda tirgus nemaz nebija un neviens jau nezināja, ko darīt, līdz lielajam burbulim, kurš galu galā pārsprāga. Iedomājies, bija laiks, kad cilvēks, pārdodot nekustamo īpašumu, varēja nopelnīt kaut pusmiljonu, bet viņam par to vispār nebija jāmaksā nodokļi! Kam tas bija izdevīgi? Tā ir tāda paskatīšanās uz nozari no malas, kas būtu vajadzīga arī citām nozarēm. Man patīk mans darbs – mēnesī uzrakstu apmēram 100 000 zīmju, tas nav pārāk viegli.

– Saliekot kopā tīri mehāniski, trijos mēnešos neliels romāns.

– Jā, ja nevajag darīt neko citu! Bet man pēdējā grāmatā bija vairāk nekā 500 000 zīmju – pusi gada vajadzētu.

– Ar lauksaimniecību vairs nenodarbojies?

– Esmu nolicis malā! Vai nu viens, vai nu otrs. Jā, man bija sešdesmit aitu, bet tās tagad ir nolikvidētas. Ar lauksaimniecību nevar nodarboties vaļasprieka līmenī. Nevar braukt uz Rīgu uz darbu, bet pa sestdienām, svētdienām vai vakaros pēc darba, vai agri no rīta pirms braukšanas uz Rīgu kopt lopus.

– Kā skaties uz visu to, ko dēvē par rakstnieku dumpi, uz komentāriem internetā, kas sekoja pēc tam, ar apgalvojumiem, ka rakstnieki ir vistīrākie liekēži?

– Tā ir viena no tām lietām, no kuras cenšos distancēties. Komentārus nekad neesmu uzskatījis par vērā ņemamu viedokli, bet nervus tie maitā pamatīgi. Viena lieta gan jāsaprot – ja reiz esi publisks cilvēks, un rakstnieks tāds ir, tad tev ar komentāriem ir jāsamierinās.

Saikne starp rakstniecību un sabiedrību, man gan šis vārds te īpaši nepatīk, pārtrūka kaut kad deviņdesmito gadu vidū. Kāpēc pārtrūka? To vajadzētu saprast un noskaidrot. Es domāju, ka saikne pārtrūka lielā mērā ne bez pašu rakstnieku vainas. Jo tolaik rakstnieki teica – mēs te, lūk, tagad taisīsim augsto un nopietno literatūru. Ir mums te daži sēnalu rakstītāji, no viņiem mēs norobežosimies. Nevajadzēja norobežoties! Vajadzēja turēties kopā. Tiesības dzīvot uz pasaules ir jebkādai literatūrai – augstajai, labajai, ne tik labai, izklaidējošai, izņemot varbūt tādu literatūru, kas nīcina ārā cilvēcību.

Tajā brīdī arī saikne pārtrūka. Sabiedrība distancējās un teica – mēs jūs nesaprotam. Rakstnieki diemžēl atbildēja – ja nesaprotat, mēs bez jums varam iztikt. Izveidojās pilnīgi muļķīga situācija – rakstnieki it kā paši atteicās no lasītājiem. Rēķini, cik gadu ir pagājis. Izaugusi vesela paaudze, kas domā, ka rakstnieki ir kaut kas nesaprotams. Nav brīnums, ka viņi raksta tādus komentārus.

Es domāju, ka tas, kas notika, tomēr bija svētīgi. Tam vajadzēja notikt. Rezultāts ir pozitīvs, jo diskusijās tika pierādīts, ka nācija bez rakstniecības nevar pastāvēt. Es teiktu, ka bumba šobrīd ir rakstnieku pusē.

– Tu izbaudīji uz savas ādas to dīvaino brīdi deviņdesmito gadu sākumā, kad latviešu rakstniecība pēkšņi tika pasludināta par nerentablu. Kas tas bija – toreizējo izdevēju mēģinājumi slaukt valsti?

– Tā ir viena no lietām, kuru nevaru izskaidrot. Mentāla problēma! Mans mīļais piemērs, kas varbūt nav ar kultūru saistīts, bet tas ir labs piemērs. Latvijā kūdru kā kurināmo izmanto nulle komats procentus. Praktiski neko! Visu, ko varam, eksportējam, bet melnā kūdra, ko izmanto apkurei, paliek purvos. Igauņi apkurei izmanto apmēram 75 procentus kūdras kurināmo. Viņiem kūdra ir laba, mums, prasi kuram ekspertam gribi, – slikta. Tur ir izmeši, stikls kūst, dārgas tehnoloģijas. Igauņiem, somiem tehnoloģijas nav dārgas, latviešiem ir. Latvietim jau vienmēr gribas būt svētākam par pāvestu, bet naudu arī gribas. Tas arī notika deviņdesmitajos gados ar izdevējiem. Tie, kuri ātrāk saprata, tagad paši par to nav laimīgi. Tie, kuri nesaprata, ka jābalstās uz labu literatūru, ātri sadega. Katrs taču gribēja būt izdevējs un domāja, ka būs otrs Benjamiņš.

– Un brauca uz latviešu autoru rēķina.

– Ja nebūtu Kultūrkapitāla fonda, kas mani visu šo laiku atbalstīja, tad tīri finansiāli… Par pirmo grāmatu laikam kaut kas drusku bija, bet trešo es būtībā izdevu par savu naudu, pateicoties tam, ka pilnīgi negaidot uzradās sponsors – uzņēmums Arčers. Mani visvairāk kaitina, kad, runājot par rakstniecību, kāds sāk teikt, ka latviešu literatūrai ir jāpelna. Tad ejam vēl tālāk un pasludinām, ka arī latviešu valodai ir jāpelna. Mēs neesam briti, mums nav tādu tirgus iespēju un lasītāju daudzuma, lai pelnītu.

– Vai netaisies rakstīt par leģendārā žurnāla Avots laikiem?

– Man ir žēl, ka toreiz nerakstīju dienasgrāmatu un nefiksēju notikumus. Ja es varu secināt, ka ir žēl, tad acīmredzot zemapziņā tas ir svarīgi. Man ir smagas attiecības ar šo laiku.

Mans nopelns Avotā bija tas, ka es savācu kopā cilvēkus. Man teica – nedari tā! Nevajag! Ceka un čeka brīdināja – būs nepatikšanas, tas tur ir ne tā politiski orientēts, tas vispār ekstrēms… Neklausīju. Kādubrīd man izdevās pat noturēt savu līniju.

Pēc tam, kad žurnāls beidzās, kādus padsmit gadus vismaz reizi gadā parādījās kāda cūcīga publikācija apmērām šādā garā – Avots bija tāds unikāls žurnāls ar izcilu vietu un lomu, bet nu tas Kļavis! Sākās apgalvojumi, ka Kļavis jau no pirmā numura pakļāvies glavļita labojumiem. Nu johaidī! Kāds sviests! Vai tiešām aizmirsies, kas bija glavļits? Ja es toreiz nebūtu piekritis labojumiem, tad pirmais Avota numurs arī paliktu pēdējais. Cauri, strīpa pāri visam žurnālam! Kas tad bija svarīgāk, izņemt no teksta kādu teikumu, uzrakstīt gudru rakstu, kam nevar piesieties, vai iespītēties un iznīcināt žurnālu. Vēlāk publikāciju tonis sāka mainīties, bet kļuva vēl trakāk. Iedomājies, ap divtūkstošo gadu prasa bijušajām cekas vai glavļita dāmām, vai esot devušas kādus norādījumus Kļavim labot kaut ko saturā. Protams, ka viņas atbild, kur nu – mēs jau neko viņam nepavēlējām, Kļavis jau pats, mēs tur neiejaucāmies. Vai vari iedomāties kādu citu atbildi no bijušā kompartijas funkcionāra 2000. gadā? Vai tiešām kāds atzīsies, ka nepārtraukti pār manu galvu gāzās zibeņi – Kļavi, savaldi tos savus sīkos! Kuru gan interesē, piemēram, tas, ka man čekā Zukulis, Tupiņš un Dreijers divarpus stundas mazgāja galvu par visiem Avota izgājieniem. Tagad jau to var atcerēties ar smaidu, bet toreiz, kad iznācu no čekas mājas, mašīnā sēdēja mana sieva saraudātām acīm – viņai šķita, ka esmu jau saņemts ciet un nekad vairs dienas gaismu neredzēšu.

To gan es saku ar pilnu atbildību bez jebkādas lielības, ja nebūtu tas Kļavis bijis, tad arī tāda Avota nebūtu. Biju naivs. Ar šodienas prātu domāju, ka mana atšķirība no pārējiem avotiešiem ir tāda, ka viņi savā jaunu cilvēku maksimālismā bija gatavi uztaisīt vienu divus numurus ar milzu troksni un tad, tēlaini sakot, aiziet kopā ar žurnālu. Mans mērķis bija, lai žurnāls darbojas ilgtermiņā. Netaisos par viņiem sacīt neko sliktu. Tā toreiz vienkārši bija. Ar Rudīti Kalpiņu man tagad ir labas attiecības, Vladis Spāre atnāca uz grāmatas prezentāciju. Domāju, ka laiks visus mūs ir mainījis.

– Tieši tāpēc, varbūt ir vērts uzrakstīt?

– Jāpadomā!

– Vai esi izdomājis, ko teiksi Viļņā, kad saņemsi Baltijas asamblejas balvu?

– Teica, ka runu nebūšot. Bet, ja būs jāsaka, zinu ko teikšu. Mums, visām trim Baltijas valstīm, ir jāatmet savs ego. Sevišķi kultūrā. Mēs esam pārāk mazi. Ja nesāksim domāt par vienotu kultūras telpu, kurā būs vieta mūsu atšķirībām, mūs nolauzīs.

Fakti

Aivars KĻAVIS (1953)

Rakstnieks

Baltijas asamblejas balvas 2012. gada laureāts literatūrā par četru vēsturisko romānu ciklu ar kopējo nosaukumu Viņpus vārtiem. 1. grāmata Adiamindes āksts, 2. grāmata Rīgas kuprītis, 3.  grāmata Piesmietais karavīrs. 4. grāmata Ceļojošā cirka gūstekņi

Literatūrā ienācis ar stāstu krājumu Kafejnīcās zagtas karotītes (1976)

Žurnāla Avots galvenais redaktors (1987–1992)

Žurnālists kopš 18 gadu vecuma. Darbojies tādos izdevumos kā Likuma vārdā, Latvijas Vēstnesis, Kapitāls, pēdējos gadus darbojas brīvā žurnālista statusā

Dzimis rīdzinieks, bet pārcēlies uz dzīvi laukos