Elmo Niganens: «Neviens jau nezina pareizo atbildi»

Režisors Elmo Niganens pirms 20 gadiem, kļūstot par Tallinas pilsētas teātra (Linnateater) māksliniecisko vadītāju, pasludināja trīs principus, ko šī trupa apņemas ievērot – izrādēm izvēlēties tikai labu dramaturģiju, ļaut režisoriem iestudēt tikai to, ko viņi patiešām vēlas, un izveidot tādu teātri, kurā visi vēlētos strādāt. «Laikam jau pirmie divi principi radās no trešā. Es negribētu iestudēt izrādi tikai tāpēc, ka direktors ir izdevis pavēli. Protams, reizēm varu paņemt lugu, kas varbūt ne īpaši tīk, saprotot, ka to vajag teātrim, bet ne iestudēt piespiedu kārtā,» saka Elmo Niganens. Nupat viņš debitējis Latvijas Nacionālajā teātrī, iestudējot igauņu nacionālā lepnuma – klasiķa Antona Hansena Tamsāres darbu Zeme un mīlestība.

– Daudzkārt esat deklarējis, ka darbs Tallinas pilsētas teātrī jums ir primārs, tāpēc ļoti maz strādājat ārpus Igaunijas. Kāpēc pēdējos gados šo apņemšanos pārkāpjat?

– Lai pēc būtības atbildētu uz šo jautājumu, mazliet jāatgriežas vēsturē. Tallinas pilsētas teātri es vadu kopš 1992. gada. Ap 1994.–1995. gadu teātris daudz tika aicināts uz dažādiem festivāliem, un būtībā mēs stāvējām izvēles priekšā – pilnībā nodoties festivālu apritei un visu laiku riņķot pa to, vai arī neļauties šim patiesībā apburtajam lokam. Kā zināms, teātra vēsturē ir daudz piemēru, kad teātri ļaujas festivālu plūsmai un pēc kāda laika izjūk. Braukāšana pa festivāliem ir nogurdinoša trupai, arī repertuārs atjaunojas ne pārāk bieži, teātris zaudē kontaktu ar savu skatītāju. Mēs izvēlējāmies strādāt savā vietā un savam skatītājam, bet uz festivāliem braukt reizi vai divas gada laikā. Tagad domāju, ka pirms 20 gadiem mēs izdarījām pareizu izvēli.

Kad biju jauns režisors, es biju pārliecināts, ka ir labi, ja ir daudz piedāvājumu no dažādām valstīm un teātriem, jo tas ir jebkura jauna režisora sapnis. Kad pirmo reizi strādāju ārpus Igaunijas, iestudējums izdevās veiksmīgs, saņēmu ļoti daudz jaunu iespaidu, man radās jaunas idejas par darbiem savā teātrī.

– Vai šis iestudējums bija Toma Stoparda Arkādija Sanktpēterburgā?

– Tieši tā. Un pēc tā bija ļoti daudz piedāvājumu strādāt ārpus Igaunijas, bet nebija laika to darīt, es arī netiku prom no Igaunijas, jo pats spēlēju kā aktieris, vajadzēja iestudēt Linnateater un bija uzņemts arī jauno aktieru kurss, kuriem mani vajadzēja kā pedagogu. Tomēr pēc kāda laika sapratu, ka man pat ir nepieciešams braukt pastrādāt ārpusē. Pieņēmu piedāvājumu no Polijas, un atkal rezultāts bija labs. Un tad es sapratu, ka viesrežisora pieredze citā valstī ir labs veids sevis profesionālai uzmundrināšanai. Ik pa laikam ir jābrauc komandējumā, jo tā var saņemt ne tikai jaunus radošus impulsus, bet arī no jauna iemīlēt savu teātri un atkal atskārst, cik labi tomēr ir mājās. Ja sēdi tikai mājās, kādā brīdī var rasties sajūta, ka esi kā purvā, kur cits citu zina, pazīst... Tomēr man ir princips nekad nepieņemt piedāvājumu iestudēt citviet, kamēr mācās jauns aktieru kurss, studentus vienus es neatstāju. 20 gadu laikā ir bijuši divi kursi, tas nozīmē – astoņus gadus es strādāju tikai ar viņiem un savā teātrī, ja šiem gadiem pieliek klāt vēl kādus piecus sešus gadus, kad tikai sāku strādāt Linnateater, tad, tīri matemātiski rēķinot, ir bijuši ne pārāk daudzi gadi, kuros man vispār bijis iespējams atļauties pieņemt piedāvājumu strādāt citā valstī.

– Tas nozīmē, ka mēs esam kā jauna augsne jūsu vadītajam teātrim?

– Tā sanāk. Un arī manai personiskajai un profesionālajai attīstībai. Tāpēc reizumis, ik pēc gadiem diviem vai trim, man vajag šādu profesionālu komandējumu. Man jau tāds vecums, ka tālu prom no mājām braukt negribas, tāpēc piedāvājums no Rīgas bija ļoti izdevīgs. Turklāt te strādā divi ļoti labi mākslinieki [scenogrāfs Andris Freibergs un kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka], ar vienu no viņiem kopā es būtu gatavs strādāt kaut visos iestudējumos, tomēr viņiem ir savi darbi, un nodomāju, ja atbraukšu uz Rīgu, tad gan varēšu strādāt kopā ar viņiem. Tāpēc mans darbs Nacionālajā teātrī ir vairāku apstākļu kopums.

– Vai piedāvājums iestudēt darbu Zeme un mīlestība arī ietilpa šo apstākļu spektrā? Jūsu mīlestība pret igauņu literatūras klasiķi Antonu Hansenu Tamsāri Igaunijā labi zināma – jūs esat veidojis vairākas izrādes pēc viņa slavenākā darba – tetraloģijas Zeme un mīlestība motīviem, arī brīvdabas iestudējumu.

– Nē. Ideja par Tamsāri nāca vēlāk un sākumā mani nemaz nesaistīja. Izrunājām vairākus variantus, un tikai tad, kad vēlreiz atgriezāmies pie Tamsāres, sapratu – tomēr laba izvēle. Arī latviešu vecākajai paaudzei Tamsāre labi zināms vēl no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem, un Igaunijas un Latvijas vēsture ir ļoti līdzīga 20. gadsimta 20.–40. gados. Tieši šis laiks arī aplūkots Tamsāres darbā, ko izvēlējāmies iestudēt Nacionālajā teātrī. Turklāt darbs skan ļoti mūsdienīgi – Tamsāres aprakstītais tajā laikā Igaunijā šodien izskan, it kā būtu noskatīts 21. gadsimta sākumā Latvijā.

– Frāze «viss atkārtojas, vēsture skan tik mūsdienīgi», kas bieži tiek izmantota par argumentu un motivāciju jaunam darbam, man reizēm raisa pesimismu un jautājumu – vai ir jēga atkārtot vēl un vēl, ja cilvēks nedomā līdzi un neizdara secinājumus?

– Tā ir, tomēr uzskatu, ka ir jēga vēl un vēl iestudēt klasikas darbus. Jo tieši uz klasikas bāzes cilvēks arī aug, ne jau uz kaut kādiem SMS romāniem vai internetā izraktiem mūsdienu darbiņiem. Kādam varbūt vajag lasīt Noziegumu un sodu, lai saprastu, ka ir tādas jūtas kā vainas apziņa. Ja nebūtu lasījis šo romānu, es domātu vienkārši – slepkava ir slepkava, un punkts. Tomēr aiz slepkavības ir gan šā nozieguma motivācija, gan ilgstošas ciešanas par padarīto, gan vainas atzīšana un nožēlošana, gan mīlestības dzimšana un kopumā personības milzīga attīstība. Ja nebūtu lasījis šo klasikas darbu, es par to, iespējams, nebūtu iedomājies.

Man bieži vien šķiet, ka daudzi šodien ir vienkārši aizmirsuši vai nekad nav zinājuši, ka ir tāda vainas izjūta.

– Varbūt viņi nemaz negrib to zināt?

– Iespējams, bet tāpēc pārējiem nekļūst vieglāk. Teātris jau nav tikai izklaide, kā daudzi uzskata. Teātris ir arī vieta, kur var aizdomāties vai vispār sākt domāt par eksistenciāliem jautājumiem, kurā var gūt cerību, ka bez tevis ir vēl kāds, kas domā līdzīgi; ka uz pasaules ir vēl cilvēki ar sirdsapziņu un ar vainas izjūtu; ka ir vēl kāds cilvēks, kas nerunā rupjības un spēj arī paklusēt, ne tikai nemitīgi runāt; ka ir cilvēki, kas nedomā tikai par sevi, kuriem altruisms nav tikai svešvārds. Teātris ir vieta, kur iespējams pamodināt, ja ne satricināt, cilvēka sirdi un prātu. Kāpēc cilvēki tik maz lasa grāmatas, iet uz izstādēm? Šodien jau nav obligāti jāprot gleznot, lai būtu mākslinieks. Galvenais ir tas, kā uztaisīt kaut kādu art object. Ja es pateikšu, ka šī un tā lieta [pieskaras brillēm un šķiltavām, kas noliktas uz galda], ir art object, un atradīšu vēl dažus, kas man piebalsos, tad tas būs art object, bet es – mākslinieks, lai gan neprotu ne zīmēt, ne gleznot, ne veidot... Man tas nav nekāds art object, man tās ir brilles un šķiltavas. Varbūt tie, kas tās uzdod par art object, vienkārši neprot zīmēt?

Mūsdienās ir ļoti daudz cilvēku, kuriem ir grūti pierast pie tās jaunās koncepcijas – art ir everywhere, artist ir everyone.

– Kādas izpausmes teātrī jūs klasificējat kā art object?

– Negribu gan izteikties... Tomēr es nevienu negribu noniecināt vai apvainot. Gribu teikt, ka mākslā darbojas svārsta princips, kas no viena galēja punkta virzās uz otru galēju punktu. Manuprāt, cilvēki šodien ir noilgojušies pēc patiešām vienkāršām izpausmēm teātrī – lai ar skatītāju sarunājas kā ar līdzvērtīgu sarunas biedru, nevis kā ar muļķa cilvēciņu, no kura nokāst naudu un par to pretī sniegt banālu izklaidi. Manuprāt, skatītājs grib, lai šodien teātris runā par tām tēmām, kas skar arī viņu, zālē sēdošo. Domāju, tieši tas pats notiek kino, mūzikā un glezniecībā. Kāpēc gan Kannu kinofestivālā šogad uzvarēja filma Mīlestība, kas stāsta nevis par diviem jauniem mīlētājiem, bet gan par diviem veciem cilvēkiem? Kāpēc Holivudā Oskaru ieguva mēmā melnbaltā filma par mīlestību Mākslinieks? Man šķiet, ka cilvēki ir noilgojušies pēc vienkāršām lietām gan dzīvē, gan mākslā.

Padomju telpā 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā teātris nebija pārāk populārs, jo uz ielas norisinājās daudz interesantākas lietas. Teātris bija nedaudz apjucis, nezināja, ko darīt. Daudzi teātri aizgāja pa Rietumos zināmu ceļu – uz izklaides jomu. Klasiku tikpat kā neiestudēja lielākoties tieši ar šo pašu argumentu – kāpēc nez kuro reizi to iestudēt, bet, ja nu tomēr izvēlējās klasikas darbus, tad noīsināja līdz skeletam, un izrādes ilga apmēram pusotru līdz divas stundas, jo mūsdienu cilvēkam taču nav laika un viņam vajag visu vienkārši un ātri, tā fragmentāri kā videoklipā. Kā fast food. Ātri apēda, ātri noskatījās un aizmirsa. Man šķiet, ka svārsts no tās vietas, kur mākslā viss ir ātri, vienkārši un viegli sagremojams, virzās uz otru pusi – laikā, kad cilvēkam nav laika, tieši gribas paņemt laiku sev. Kāpēc daudziem no mums ir mājas ārpus pilsētas, kurp aizbraukt uz pāris dienām? Lai apstādinātu laiku. Jo esam noguruši no tā milzīgā ātruma. Ja reiz cilvēks ir izbrīvējis laiku un atnācis uz teātri, tad lai izbauda izrādi lēnām, jo tieši tā viņš var nedaudz atiet no ātruma, kas valda visapkārt dzīvē.

– Vai jums jebkad ir bijis aktuāls jautājums, kā izbalansēt starp cilvēcisko pienākumu pret savu talantu – gan aktiera, gan režisora – un pienākumu pret teātri, kura vadību uzņēmāties?

– Ir bijis. Nu jau 20 gadus esmu šajā teātrī, un nu jau daudzi jautājumi ir sakārtoti tā, ka «sistēma strādā» pati no sevis. Ir tāds teiciens, ka labs priekšnieks nav tas, kuram nokļūstot slimnīcā darbs uzņēmumā apstājas, bet gan tas priekšnieks, kura prombūtne neko neietekmē un nekas neapstājas, jo visi zina un dara savu darbu. Arī mūsu teātrī daudz kas ir sakārtots tā, ka man nav visu laiku jābūt klāt.

Es vispār maz laika veltu sev. Tas tiesa – karjeras pašā sākumā bija iekšēja konfrontācija starp to, kas jādara, un to, ko es gribu darīt.

Reizumis es tomēr gūstu aktierisko gandarījumu (smaida). Kad strādāju ar studentiem, kad iestudēju, jo tad kā režisors izspēlēju vairākas lomas vienlaikus. Un tā nav atruna. Domāju, ka ikviens režisors, kam ir aktieriskā bāze un kas reizumis arī atveido lomas, apstiprinās šo apgalvojumu.

– Jums ir bijušas lieliskas lomas režisora Ādolfa Šapiro iestudējumos gan Tallinas pilsētas teātrī, gan arī Krievijā. Kas mudina izbrīvēt laiku sev kā aktierim?

– Protams, es neatteikšos no piedāvājuma strādāt kopā ar Šapiro, savukārt piedalīšanās izrādē Maskavā bija milzīgs izaicinājums – spēlēt svešā pilsētā, citā kultūras telpā un ne dzimtajā valodā.

– Jums esot bijusi skaidra ideja, kā iestudēt Toma Stoparda lugu Arkādija, taču pēdējā brīdī savu ideju esat pielāgojis vietējai videi, proti, Sanktpēterburgai. Teicāt, ka igauņu skatītājs, iespējams, neatpazītu jūsu rokrakstu tajā izrādē. Kā bija, strādājot Rīgā?

– Man patiešām bija pieredze Sanktpēterburgā – es nejutos komfortabli un nesapratu, kāpēc tā jūtos. Jo es ar krievu aktieriem strādāju tāpat kā ar igauņu aktieriem, un kaut kādās vietās bija aizķeršanās. Es prasīju vienu, aktieri piedāvāja pavisam ko citu. Īsi pirms izrādes sapratu, ka visu laiku esmu sēdējis uz diviem krēsliem, ir jāizšķiras – vai nu izrādi taisu vietējai publikai, vai teorētiski iedomātajam savam skatītājam Igaunijā. Un tad viss nostājās savās vietās.

– Kā apjaust, kāds ir skatītājs svešajā vietā?

– Jāskatās daudzas izrādes, gan tajā teātrī, kurā iestudē, gan citos. Ir jāuzticas tiem vietējiem, kas jūt skatītāju. Patiesībā runa nav par koncepcijas maiņu, bet par niansēm. Teiksim, kaut ko var izdarīt par 50% un var arī par 75%. Dažbrīd man liekas, ka aktierim pietiek kādu uzdevumu paveikt par 35%, ka ar to pietiktu manā teātrī un izrādē igauņu skatītājam, bet te vajag darīt to pašu, tikai mazliet pielikt krāsu, enerģiju, spēku, temperamentu, nezinu – kā lai pasaka...

– Jūs vairākus mēnešus esat pavadījis Latvijā. Kā mainījušies jūsu stereotipi par Latviju?

– Varbūt pēc kāda laika, kad norimsies pirmizrādes emocijas un piedzīvotais rāmi nosēdīsies, varēšu precīzāk formulēt. Patiesībā to atšķirību nemaz nav tik daudz.

– Vai beidzot uzzinājāt, ka latviešiem kājām ir pieci, nevis seši pirksti, kā igauņi uzskata?

– Tas taču ir joks. (Smaida.) Es jums labāk uz šo jautājumu atbildēšu, stāstot par igauņiem. Manuprāt, igauņi, vairāk nekā latvieši, uz svešinieku skatās it kā no augšas. Nu, teiksim, neatzīst viņu. Un ir vienalga, vai svešinieks ir latvietis, lietuvietis vai soms.

– Vai skatīšanās no augšas ir līdzvērtīga distances ieturēšanai?

– Tas ir cits stāsts. Igaunis ietur distanci pat no otra igauņa, no sērijas – es tevi neaiztieku, tu mani neaiztiec. Iekāpiet sabiedriskajā transportā Igaunijā, uzreiz sapratīsiet, kurš ir igaunis, kurš – citas tautības pārstāvis. Igaunis vienmēr sēž viens, bet tie, kas spiežas tuvāk klāt otram, ir cittautībnieki.

Tomēr es sāku skaidrot igauņu attieksmi pret svešinieku – uz viņu igaunis skatās mazliet no augšas, bet – ar piesardzību, un igauņi savā starpā var apsmaidīt šo svešinieku. Teiksim, cik viņam pirkstu kājām vai arī ka viņam ir ragi, kā igauņi joko par somiem.

Patiesībā tas, ka cilvēks domā citādi, a priori nenozīmē, ka viņš nav mūsējais, ir svešinieks un ienaidnieks. To sakot, esmu bijis ļoti kritisks pret igauņiem... Igauņu mentalitāte ir ļoti līdzīga somiem, bet ģenētiski mums vistuvākie ir latvieši – to zinātnieki jau izpētījuši, un to var izskaidrot ar mūsu kopīgo vēsturi. Somiem ir tīri gēni, tāpēc viņus uzreiz var atpazīt pēc skata.

– Un kā jūs izjūtat sevi – kā igauni vai kā somu, jo no tēva puses jums ir somu asinis?

– Jā, mana tēva dzimta ir no ingriem, kas ir no somugru grupas – uz viņu zemēm Pēteris I uzbūvēja Sanktpēterburgu, patiesībā viņi paši arī uzcēla pilsētu uz savu senču kapiem. Šādas zemes vairs nav, ingru pēcteči ir izkaisīti pa pasauli. Mana tēva dzimta nāk no turienes, mātes – no Dienvidigaunijas. Protams, esmu igaunis, lai gan reizēm... Ziniet, man jāsaka vēl viena lieta – kad pastrādāju ārzemēs, es mazliet citādi sāku attiekties arī pret citām nācijām. Pēc tam, kad biju iestudējis izrādi Polijā, citādi sāku attiekties pret poļiem. Man šķiet, ka es daudz labāk sapratu šo nāciju un pat sāku cienīt. Pēc darba Polijā man sāka nepatikt igauņu joki par citu tautību pārstāvjiem, lai gan igauņi nav ļauni un arī joki nav ļauni, tomēr man nepatīk tā augstprātīgā attieksme. Es neuzskatu to par nācijas labu īpašību – augstprātīgi izteikties par to, ka kādam ir ragi, kādam seši pirksti kājām...

– Vai jūs nekad neesat gribējis uzņemt filmu par savu dzimtu – jūsu tēva dzimta dzīvojusi kādreizējā Somijas teritorijā, kas pēc tam nonākusi Igaunijas, bet pēc tam – PSRS sastāvā. Vectēvs karojis gan pret krieviem, gan pret vāciešiem, vecāmāte kopā ar bērniem bijusi gan koncentrācijas nometnē, jo vīrs karojis Sarkanajā armijā, gan atbrīvota kā somiete, bet Somija bija uz vienu roku ar Hitleru...

– Esmu gribējis. Varbūt kādreiz arī to izdarīšu. Daudz ticamāk, ka ātrāk par to taps cita filma – 1944. Par to, kas tajā gadā notika Igaunijā, bet līdzīgi notikumi risinājās Latvijā, Kurzemes katlā.

Lai uzņemtu filmu par savu dzimtu, vēl jāpaiet kādam laikam, mazliet vecākam jākļūst.

– Lai distancētos, lai iegūtu bezkaislīgāku vērtējumu un attieksmi?

– Lai iekarotu dabiskas tiesības veidot filmu par mazu nāciju un kurā galveno varoņu lomu prototipi it kā ir mans tēvs un māte.

– Ko nozīmē dabiskas tiesības?

– Ir tik daudz filmu, kas vēl nav uzņemtas. Ir tik daudz tēmu, par kurām būtu jāuzņem filmas. Ir tik daudz viedokļu gan par atbrīvošanās kaujām, gan par 1940. gada notikumiem un vēl citiem būtiskiem un reizē arī diskutabliem notikumiem Igaunijas vēsturē. Par tiem ir jārunā vēl un vēl un jāveido arī filmas. Stāsts, ko es varētu pavēstīt par pavisam niecīgu nāciju ingriem, kas kaut kā tikai saistīta ar Igauniju, ir tik nenozīmīgs... Mums, piemēram, nav spēlfilmas par 1939. gada notikumiem. Līdz šim laikam pat vēsturniekiem nav vienota viedokļa par to, vai ne tikai Igaunijas, bet arī pārējo Baltijas valstu prezidentiem vajadzēja karot ar PSRS vai tomēr pieņemt PSRS ultimātu.

– Atbildi jau nesniegs šī filma.

– Protams, nē, tomēr esmu pārliecināts, ka šāda filma var vismaz nedaudz samierināt pretējās nometnes, ja vien filmu netaisa vienpusīgu un nemēģina dot pareizo atbildi. Jo neviens jau nezina pareizo atbildi – prezidents izdarīja pareizi vai ne. Mēs taču nevaram ielūkoties nākotnē un nezinām, vai igauņu un latviešu būtu vairāk, ja mēs būtu rīkojušies tāpat kā somi.

– Jūsu pēdējais iestudējums Linnateater ir Džona Prīstlija Konveju ģimene, pirms tam uzņēmāt filmu par kādu vīru pusmūžā, kurš pieliek punktu vāveres ritenim – sāk dzīvot tādu dzīvi, kādu pats vēlas, bet – pēc katra nākamā projekta. Vai jums arī ir izjūta, ka kaut kad tad sāksiet dzīvot tā, kā patiešām gribat? Teātris kā organisms ir ieeļļots, 50 gadu jubileja nosvinēta.

– Tiesa, esmu kādreiz par to domājis...

– Jūsu aktieris Marko Matvere izvēlējās pavisam drastisku risinājumu – devies ceļojumā apkārt pasaulei.

– Viņš jau ir atgriezies. Man vienmēr bijis pārāk daudz darba, lai vispār atļautos iedomāties par šādu iespēju. Lai gan nenoliegšu – reizumis apskaužu tos, kas var atļauties ceļojumu apkārt pasaulei divu gadu garumā, bet – nu un kas, ka viņi var? Tas nozīmē, ka man vienkārši ir cits ceļš. Es saprotu, kāpēc Marko to vajadzēja, bet zinu arī, ka es to neizturētu, turklāt man ir trīs meitas un nevaru iedomāties, ka es divus gadus neredzētu savu jaunāko meitu, kas ir pavisam maziņa.

– Linnateater iestudētajā izrādē, kuras pamatā ir Tamsāres darbs un kurā tiek atspoguļotas Indreka skolas laiks 19. gadsimta beigās, esat izveidojis multilingvālu vidi – tajā runā gan igauņu, gan krievu, gan vācu valodā. Man blakus sēdēja igauņu jaunieši, un, cik noprotams, viņi nesaprata teikto ne vācu, ne krievu valodā. Kāpēc tulkojāt Tamsāres tekstu, kas rakstīts igauniski?

– Tolaik taču Igaunijā bija multikulturāla vide, un es gribēju, lai skatītājs saprot, kāds laiks tas bija, kā tajā jutās igauņu puika.

– Un jums pat neienāca prātā, ko par jums domās pret jums lojālais un ar nacionālo pašapziņu neapdalītais igauņu skatītājs?

– Nē.

– Tomēr krievu jautājums Igaunijā joprojām ir ļoti sensitīvs.

– Tā ir, bet Latvijā tas ir daudz sensitīvāks – to tagad esmu sapratis diezgan skaidri. Turklāt, ja paskatāmies vēsturē, Rīgā nekad nav bijis pamatnācijas – latviešu – vairākums.

– Šķiet, Tamsāres periods jūsu režisora karjerā pagaidām ir beidzies.

– Tā ir. Zinu, ka iestudēšu Toma Stoparda triloģiju par franču revolūciju un krievu inteliģenci.

Elmo Niganens

Aktieris un režisors

Dzimis 1962. gada 15. februārī

Precējies ar aktrisi Anni Rēmani, ģimenē aug trīs meitas – Sāra, Marija Metija un Soņa

1982. gadā absolvējis profesionāli tehnisko skolu, iegūstot šuvēja profesiju

Studējis Tallinas pedagoģiskā institūtā Kultūras fakultātē (2982–1982), absolvējis Tallinas konservatorijas skatuves mākslas katedru (1988)

Strādājis par režisoru Vīlandes teātrī Ugala (1988–1992), kopš 1992. gada ir Tallinas pilsētas teātra mākslinieciskais vadītājs

Krievijā iestudējis Toma Stoparda lugu Arkādija (Lielais dramatiskais teātris, 1998) un Tout paye (Ļenkom, 2003)

Ir divu mākslas filmu – Vārdi granītā (2002) un Neprātīgais (2006) režisors

Tallinas pilsētas teātrī iestudējis izrādes Hamlets (1999), Romeo un Džuljeta (1992), Trīs musketieri (1995), Trīs musketieri pēc 20 gadiem, Noziegums un sods (1999), Konveju ģimene (2011) u.c.

Kā aktieris atveidojis lomas izrādēs Ķiršu dārzs (1993), Pērs Gints (1997), Trīsgrašu opera (1997) u.c. Joprojām piedalās Ādolfa Šapiro iestudētajā izrādē 451° pēc Fārenheita (teātrī Et-Cetera, Maskava)