«Nē, es neesmu ieskatījusies šajā mājaslapā, esmu pārdevēja, nevis reklāmas menedžere,» telefoniski atbildēja Tatjana Baumane, kas sevi nosauca par attīstītāju pārstāvi. Bet attīsta viņa dzīvojamo Jaunsapni ciemats. Piebildīšu, ka šeit un turpmāk tiks saglabāta tā latviešu (?) valodas rakstība, kuru attīstītāji un reklāmisti piedāvā iespējamajiem jaunā ciemata māju pircējiem. Pēc pirmās sarunas Tatjana Baumane diemžēl vairs neatbildēja, savukārt, telefonējot uz mājaslapā norādīto tālruņa numuru, vārdus sevī ar grūtībām meklēja kāds krieviski runājošs indivīds, kuram nebija ne jausmas, par ko ir dziesma.
Valodas pērles
Bet dziesma ir par to, ka ikviens, izrādās, var ķēzīties pa valsts valodu kā pa savu personisko ateju. Interneta vietnēs, kas reklamē dažādus «projektus», latviešu valodas lietojums ir diezgan baiss, un Jaunsapņu gadījums nav nekāds izņēmums, drīzāk otrādi – spilgts valsts valodas izsmiešanas piemērs.
Lūk, daiļvārdi. «Dzīvojamais Jaunsapni ciemats atrodas zemes iecirknī ar kopplatību 11,3 ha. Ir novietots viņš Babitskoj pagasta Liepajskogo šosejas 4.kilometrā. (..) Tuvs apdzīvots punkts ar attīstītu infrostrukturoj — Pin'ki (5,5 km), kur atrodas skola, bērnudārzs, veikali, meduchrezhdenija un t.t. Autobusu īsziņa pa Liepajskomu šosejas (autobusu apstādinašana 300 metros no dzīvojamā ciemata).»
Izrādās, ka «vieta, kur apmetas ciemats, ļoti gleznains – aplenkts ar mežiem», bet «pēc ciemata atlikuma ekspluatācijā tiek plānots laist maršruta taksi līdz Rīgai caur Pin’ki». Un labi, ka «kaimiņ zemes iecirkņos aktīvi strojutsja individuālas mājas, prokladivajutsja un uzlabojas ceļi, top infrostruktura». Attīstītāji sola, ka būšot arī tāds īpašs pakalpojums – «vakarīgā laikā ielu apgaismojums». Attīstītāji sevišķi ir padomājuši par atlocīšanu, jo «pazeminošais transformators atrodas ciemata teritorijā, no viņa darās atlocīšana pa visu ciematu pie katra nogabala», turklāt būs arī «vienota vodonapornaja stacija ar predvoritel'noj ūdens filtrāciju, atlocīšana pa visu ciematu pie katras mājas». Mazliet gan mulsina solījums «pa vēlmi klienta tie ir montējami kopā ar chistovoj apdari un var ņemt uz sevi līdz 100 funkcijām pa pārvaldi ar mājinieku elektroaparātiem un sistēmām», taču tad, kad izlasām, ka «ciemata teritorijā apmetas 2 dīķi», nāk prātā latviešu tautas teikas par lidojošajiem ezeriem, un tad sirds top mierīga. Nu, un ja kā bonuss klāt nāk tas, ka «pārjumšanas ir dzelzsbetons», ka ir arī «tsenralizovannie ūdens un kanalizācija», ka gaismu dara «podvod elektroenerģijas», bet sakarus nodrošina «sakars», tad vispār – kas var būt labāks par šiem Jaunsapņiem?!
Ko saka likums
Ja runājam nopietni, ir iespējams, ka tekstu no krievu valodas tulkojis t.s. interneta tulks, taču – vai tiešām Latvijā vairs nav neviena latviešu valodas speciālista, kas spētu izlīdzināt šī teksta ārprātīgos cūku rakumus?! Ja speciālistu vairs nav, atliek ņemt vērā Valsts valodas centra kontroles nodaļas vadītāja Antona Kursīša teikto: «Kamēr nav pieņemts Likums par elektroniskajiem medijiem, jāizmanto Valsts valodas likuma 21.panta 4.daļa.» Lūk, kas tur pausts: «Uzrakstos, izkārtnēs, afišās, plakātos, paziņojumos vai citos ziņojumos ietvertā informācija, ja tā skar likumīgas sabiedriskās intereses un paredzēta sabiedrības informēšanai sabiedrībai pieejamās vietās, sniedzama valsts valodā (..).» Savukārt šā paša likuma 25.pants nosaka: «Par šā likuma normu neievērošanu vainīgās personas saucamas pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā.»
Taču domāju, ka nedz saukšana pie atbildības, nedz kādi citi draudi, ieskaitot finansiālos, nemainīs lielas daļas Latvijas krievvalodīgo attieksmi pret latviešu valodu, un šī attieksme būs galēji nihilistiska. Faktiski nekas jau nav mainījies kopš proletariāta dižvadoņa Ļeņina laikiem, kad viņš rakstīja: «Sociālismam uzvarot vienā zemē, piemēram, mūsu zemē [Krievijā – E.V.], nacionālās valodas atmirs, nācijas saplūdīs un nacionālo valodu vietā radīsies viena kopīga valoda.»
Trīs reizes drīkst minēt, kas tā par valodu. Un tikpat daudz reizes var bakstīt ar pirkstu debesīs, lai uzzinātu, kuru nāciju padomju vadoņi uzskatīja par marksistisku, tādēļ privileģētu.
Līdzīgās skaņas
Tomēr sūkstīties par latviešu abižotību gan nevajadzētu: paši vien esam vainīgi! Kas par to, ka ir Valsts valodas likums? Vai kādam par to sāp galva? Piemēru par galvassāpju neesamību ir gana daudz. Jau ilgāku laiku žurnālisti mēģina izmānīt no Nacionālās Radio un televīzijas padomes skaidrojumu par to, kāds likums atļauj Latvijā reģistrētam kanālam TV5 raidīt tikai un vienīgi krievu valodā. No padomes – ne čiku, ne grabu. Ar dziļu nožēlu var skatīties arī uz tiem latviskajiem intervējamajiem, kuri uzaicināti šajā kanālā teikt kādus vārdus: visi kā viens teicami runā krieviski! Protams, ikvienas valodas prasme ir apsveicama īpašība, taču – kur palicis pašlepnums un visai pamatotā atziņa, ka Latvijas TV kanālos tomēr vajadzētu runāt latviski?
Vai arī – pilsētu un novadu deputāti. Liepājas domē, latviešu valodu neprazdams, taču pievērsdams visas valsts interesentu uzmanību ar maskarādēm un rupjībām, ākstās kāds Fonteins; Jūrmalas domē – gan bez maskarādēm – savā deputāta krēslā tup un nerunā ne vārda kāds Maksimovs; izrādās arī, ka Valsts valodas centrs jau sodījis dažus labus meļus, kas pirms vēlēšanām savos sīvī apgalvojuši, ka valsts valodu pārvalda «ļoti labi». Lūk, Daugavpils domē viens no vicemēriem nav izturējis valodas pārbaudi, un par to viņu sodīs ar naudas sodu no 25 līdz 50 latiem. Arī bijušais mērs Rihards Eigims – tiešām, kāds brīnums! – neprot latviešu valodu. Ja pēc pusgada, kad valodas zināšanas tiks pārbaudītas vēlreiz, deputāti atkal spēs tikai vārgi blēt latviešu valodai līdzīgās skaņās, naudas sods jau būs mērāms pāris simtos latu.
Ja nesit pa pirkstiem
Bet vai tad, kad deputāti samaksās sodiņus, kaut kas mainīsies? Ja valodas inspektori atbrauks trešoreiz, vai neprašas deputāti būs tik ļoti sabijušies un apguvuši latviešu valodu tiktāl, ka spēs izpausties garos un saturīgos disputos par tautu draudzību un integrāciju? Diezin vai. Tāpēc Valsts valodas likuma darbība šķiet mīkstmiesīga, nepārliecinoša un netālredzīga. Bet varbūt tieši otrādi – tālredzīga? Jo tieši kādreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga darīja visu, lai mīkstinātu Valsts valodas likumu, jo tam vajadzēja atbilst «starptautiskajām saistībām».
Iespējams, ka nedz gadījums ar Jaunsapni ciemats, nedz deputātu – grūtgalvīšu tupums, nespējot iemācīties latviešu valodu, nav nejaušas parādības: tas varētu būt viens no daudzajiem ķēdes posmiem konsekventajā, lienošajā rusifikācijas politikā, kas pirmajā acu uzmetienā nešķiet pārāk uzkrītoša. Tiešām – kas gan tur tik īpašs? Nu, attīstītāji kaut kā samuļļāja reklāmas tekstiņu, nu, deputāti mazliet samelojās par latviešu valodas prasmi, nu, un?! Bet, taisnību sakot, izskatās, ka likumdevēji un kontrolētāji ļauj gan medijiem, gan valsts amatpersonām ņirgāties par valsts valodu. Un, ja neviens nesit pa pirkstiem, tad var eksperimentēt arvien tālāk? Tāpēc nebūs brīnums, ja pēc dažiem gadiem, sekojot «starptautiskajām saistībām», otras valsts valodas statusā parādīsies arī krievu valoda. Un paliks! Bet letiņš vienaldzīgi paraustīs plecus un turpinās dzīvot Jaunsapni ciematā ar ielocītiem dīķiem, vodonapornajām stancijām un autobusu īsziņām. Tiešām, galvenais taču ir sapratne starp tautām, nevis kaut kāda piekasīšanās dažiem vārdiem!