Vienīgajā Introvertās mūzikas festivāla koncertā 26. jūlijā muzicēs izcilā latviešu klavesīniste Ieva Saliete, pirmoreiz Latvijā atskaņojot gandrīz pusotru stundu garās Baha Goldberga variācijas un ļaujot klausītājam meditēt Jāņa baznīcas solos, klausoties klavesīna skaņas. Laika straujajā plūdumā liktenim labpaticis iegrozīt Ievas dzīvi tā, ka Freiburgā un Bāzelē skolotā un talantīgā klavesīniste ieprecējusies dižajā latgaļu podnieku Ušpeļu dzimtā. Par spīti tam, ka nu jāmēro daudz garāks ceļš uz un no lidostas, lai no kārtējām koncertēšanas reizēm Eiropā nokļūtu mājās, viņa jūtas laimīga, ka nomainījusi Alpus pret Latgali. Jo nekas jau neliedz dzīvot Rēzeknes apkaimē ar pasaules sajūtu, īpaši tad, ja profesionāli esi piederīgs Eiropas mūzikas pasaulei, bet vienlaikus nonākt harmonijā ar sevi dzimtenē, audzinot jaunāko Ušpeļu dzimtas atvasi.
class="ListParagraphCxSpFirst">– Kādu laiku jūsu mājas bija Vācija un Šveice, kas mūziķiem piedāvā diezgan plašas koncertēšanas un karjeras iespējas. Taču jūsu izvēle bija atzītai mūziķei gandrīz ekstravaganta – pārcelties uz dzīvi Latgalē. Liktenis vai apzināta izvēle?
– Liktenis un apzināta izvēle kopā. Jautājums drīzāk ir nevis par māju, bet par piederības un dzimtenes sajūtu. Un par attiecībām un to, kur cilvēks dzīvo un elpo saskaņā ar sevi. Tā ir tiesa, ka Vācija un Šveice mūziķim piedāvā labākas karjeras iespējas, ir vairāk iespēju koncertēt. Bet piederības un dzimtenes sajūtu tās nepiedāvā. Patiesībā tas stāsts, kā es apmainīju Freiburgu pret Latgali, ir ļoti vienkāršs un likumsakarīgs – pienāca mirklis, kad bija jāizvēlas, vai savu ģimenes dzīvi veidosim pie Andra (podnieks Andris Ušpelis – L.M.) Latgalē vai pie manis Vācijā, un mēs izvēlējāmies Latgali. Latgales podniekam taču jābūt Latgalē, te nederēs pat ne Vidzeme, Kurzeme vai Rīga! Tā nav tikai vieta, tā ir identitāte. Savukārt man nekas neliedz, dzīvojot Latgalē, koncertēt pasaulē. Vienīgi attālumi ir lielāki, līdz lidostai tālāk, bet pie koferiem un gariem braucieniem esmu jau pieradusi. Tagad par mūsu ģimenes mājām kļuvusi podnieku darbnīca Moldedži, kas atrodas netālu no Rēzeknes.
– Savas muzikālās gaitas studiju laikā sākāt kā pianiste. Kā tas gadījās, ka kļuvāt par klavesīnisti?
– Arī man agrāk klavesīns ne ar ko daiļskanīgu neasociējās. Pie vainas bija ļoti nekvalitatīvie instrumenti, kas radīja priekšstatu par klavesīnu kā par kaut kādu dīvainu kastīti ar nedzīvu drāts skaņu.
Par klavesīnisti kļuvu pamazām – Mūzikas akadēmijā man kā pianistei bija jāizvēlas papildinstruments – klavesīns vai ērģeles. Klavesīnu es izvēlējos tikai tāpēc, ka šķita, ātrāk tikšu no tā vaļā. Redz, sanācis, ka līdz šim vēl neesmu tikusi. Sākumā man tas nepavisam nepadevās, bet, tā kā mums bija jauka četru meiteņu kompānija, izlēmām turpināt arī pēc obligātā gada beigām. Taču tā īsti klavesīns mani savaldzināja Freiburgā, kur saku studēt 1996. gadā – tur gaidīja rinda fantastisku instrumentu, ne tikai klavesīni, bet arī āmuriņklavieres. Un tā viss sākās. Klavesīns ir universāls un ļoti daudzveidīgs instruments – tas var būt gan kā soloinstruments, gan pavadošais instruments kamermūzikā, gan kā ritma mugurkauls orķestrī. Visas šīs lomas prasa absolūti dažādu spēles veidu, un man ir grūti izšķirties, kas no tā man tuvāks. Taču tie visi ir ļoti aizraujoši.
– Klavesīna repertuārs ir salīdzinoši ierobežots mūzikas stilu un laikmeta grožos. Vai tam ir sava balss arī laikmetīgajā mūzikā, un vai šis instruments spēj uzrunāt klausītāju arī ne tikai caur baroka partitūrām? Šķiet, pianistu apvāršņi repertuāra ziņā ir daudz plašāki...
– Tas tikai tā šķiet, ka pianistiem ir plašāks repertuārs – varbūt vienkārši tas ir pazīstamāks, jo klavieres biežāk dzirdamas koncertos. Turklāt pārsvarā tā ir 19. gadsimta mūzika, uz ko tiek likts galvenais akcents kā studiju laikā, tā vēlāk koncertzālēs – vēlīnais Bēthovens, Šūmanis, Lists, Šopens, Mendelszons, Brāmss.
Klavesīna repertuārs ir milzīgs – tas sākas ar angļu virdžinālistiem 16. gadsimta beigās un beidzas ar Baha dēliem ap 18. gadsimta otro pusi, franču repertuārā ar Lielo Franču revolūciju. Tad ir vairāk nekā gadsimtu ilga pauze, un 20. gadsimtā tas atdzimst, pateicoties poļu klavesīnistei Vandai Landovskai. Speciāli šai dāmai franču firma Pleyel uzbūvēja pilnīgi jauna tipa klavesīnu – ar reģistru pedāļiem, smagu kā flīģeli, ar skaņu kā krusa pa metāla jumtu. Tur bija salikts iekšā labākais, ko vien klavieru būvētāji varēja iedomāties – ļoti daudz metāla. Vēsturiskās klavesīnbūves tradīcijas tobrīd nevienu neinteresēja, jo valdīja milzīga ticība tehnikas progresam. Šim instrumentam 20. gadsimtā tika rakstīts daudz mūzikas, tikai pēdējā laikā komponisti ir pamanījuši, ka klavesīni ir mainījušies – mēs visi spēlējam seno instrumentu kopijas. Katrā ziņā par laikmetīgā repertuāra trūkumu nevar sūdzēties, un tāds ir parādījies pat āmuriņklavierēm.
– Daudzi intervētie mūziķi, sevišķi tie, kas sākotnēji skolojušies Latvijā un kuru izaugsmei bijis iespējams sekot jau no teju pusaudža gadiem, apgalvo, ka koncertēšana Latvijā ir gan īpašs prieks, bet arī lielāka atbildība pret auditoriju nekā Eiropā. Kā ir jums?
– Es neesmu izņēmums. Tā tas ir arī man. Iespējams, tāpēc, ka Latvija tomēr ir samērā maza, visi esam pazīstami, tiekam vērtēti. Te nav kur paslēpties, viss kā uz delnas, tāpēc jābūt nevainojami. Es varbūt gribētu Goldberga variācijas nospēlēt pa kluso, bet izskatās, ka tas nebūs iespējams. Katrā ziņā man jau ir nopirkta biļete agrajam reisam uz Berlīni nākamajā rītā, ja nu jālaižas lapās!
– Baha Goldberga variācijas pilnā apjomā Latvijā līdz šim nav skanējušas. Kāpēc?
– Tas ir garš un sarežģīts skaņdarbs, kura pamatā ir viena tēma, viens instruments un viens izpildītājs, ilgst gandrīz pusotras stundas un ir milzīgs izaicinājums kā izpildītājam, tā klausītājam. Domājams, tas bija izaicinājums arī pašam komponistam. Bahs, kurš līdz šim savā daiļradē no variācijām bija izvairījies, brieduma gados, virtuozi pārvaldot kontrapunktu, radīja pilnīgi novatorisku ciklu – īstu variāciju enciklopēdiju. Šis skaņdarbs, kura oriģinālais nosaukums ir Ārija ar 30 variācijām klavesīnam, ir kā meditācija – zūd robežas starp klausītāju, izpildītāju un mūziku, jo Baha dievišķās rotaļas ikvienu pārņem savā varā. Es teiktu, ka tas ir kā ceļojums. Tu iegrimsti Baha labirintā, viņš ņem aiz rokas un izvadā kā Dante loku lokiem caur elli, šķīstītavu, paradīzi un beigās liek atgriezies atpakaļ pie tēmas. Atgriezies it kā sākumpunktā, bet pilnīgi cits. Tas ir brīdis, ko var piedzīvot tikai šajā skaņdarbā un ko gribas izdzīvot vēl un vēl. Tāpēc man liekas, ka šis skaņdarbs ir lieliski piemērots Introvertās mūzikas festivālam, jo tā ir ieklausīšanās sevī, mūziku izmantojot kā mediju.
– Jūs esat viens no cilvēkiem, kas ar savu māksliniecisko darbību aktīvi atbalsta arī mūzikas dzīves attīstīšanu Latvijas reģionos, tostarp Rēzeknē, kur šobrīd top jaunā koncertzāle. Kā šķiet jums – vai to izdosies regulāri piepildīt un Rēzekne kļūs par reģiona mūzikas dzīves centru?
– Koncertzāle mums top tiešām skaista, katru reizi braucot garām, ir prieks redzēt šo brīnumu pilsētas centrā. Vēroju, vai kaut kas ir pamainījies, un nevaru vien sagaidīt to brīdi, kad tā būs gatava. Ir izjūta, ka tā iedos pilsētai svaigu elpu.
Domāju, piepildīt koncertzāli izdosies, jautājums ir – ar ko piepildīt, jo muzikālās gaumes un pieprasījums pilsētā ir ļoti dažādas. Taču es ticu, ka viss būs līdzsvarā, vietas pietiks gan klasiskajai mūzikai, gan visam citam. Koncertzāle ir ļoti labās rokās, un sadarbība ar Latvijas koncertiem jau šobrīd pilsētas mūzikas dzīvi padarījusi krāsaināku.
– Jums ir arī savs instruments, kāda katram klavesīnistam nav. Pastāstiet par to.
– Tāpat kā vijolniekam vijolei, kurpniekam kurpēm – kaut leģenda vēsta tieši pretējo – arī klavesīnistam vajadzētu būt savam instrumentam. Studiju laikā var izmantot augstskolas instrumentu, bet pēc tam palikt ar diplomu rokās bez instrumenta nav tā labākā sajūta. Tāpēc, tikko sāku spēlēt klavesīnu, sāku arī krāt zeķē, lai iespējami drīz man būtu pašai savs instruments. Pati brīnos, kā man tas izdevās. Mans pirmais klavesīns bija mazāks, vairāk piemērots kamermūzikai. 2004. gadā tiku pie šī instrumenta, 18. gadsimta vidus franču klavesīnmeistara Taskēna kopijas (oriģināls atrodas muzejā Edinburgā). Klavesīns tagad dzīvo pie mums Moldedžos, bet reizēm ceļo uz Rīgu, ja paredzēts kāds nopietnāks pasākums – solokoncerts vai kamermūzikas vakars. Instruments ir fantastisks. Neērtības saistās tikai ar tā cilāšanu. Freiburgā reizēm gadījās pēc koncerta ar ziedu klēpi ap pusnakti ierasties mājās, un nu – kurš tev palīdzēs uznest instrumentu otrajā stāvā? Tikko beidzies koncerts, jāpako klavesīns – kurš gan to darīs, ja ne es pati? Dažreiz jālūdz talkā kāds no publikas, jo kolēģi mūziķi taču saudzē rokas un neko smagu nenes. Reiz pēc koncerta Rēzeknes baroka dienās man instrumentu palīdzēja salikt īpaši simpātisks puisis, kurš tagad ir mans vīrs. Klavesīnam ir sava vieta arī šajā stāstā.
– Klavesīna spēles nozarē mana emocionāli piepildītākā tikšanās bija ar vienu no Eiropas grandiem un reizē dzīvo leģendu Gustavu Leonhardu. Vai esat ar viņu tikusies? Vai jums ir kādi kolēģi klavesīnisti, ko apbrīnojat un no kā mācāties?
– O, jā! Arī es esmu piedzīvojusi neaizmirstamus Leonharda koncertus. Viņš tiešām ir leģenda. Mēs esam pazīstami netiešā veidā – mans pasniedzējs Freiburgā Roberts Hills klavesīna spēli apguvis tieši pie Leonharda. No klavesīnistiem man tuva ir franču skola, dzīvs, elpojošs spēles stils bez dogmatisma piesitiena. Savukārt visvairāk mācos un iedvesmojos no saviem kolēģiem mūziķiem, īpaši dziedātājiem, kopā muzicējot. Pavisam nesen tā bija vācu koloratūru dīva Simone Kermesa, kas ar savu personību pilnīgi pārņēma gan mūs, pavadošo ansambli, gan visai konservatīvo Šveices publiku.
– Kāda izskatās jūsu koncertdzīve tuvākajā laikā, kādi ir plāni Latvijā un ārpus tās? Pirms nedēļas muzicējāt arī Senās mūzikas festivālā Rundālē.
– Senās mūzikas festivālu uztveru kā jaukus svētkus, iespēju satikties ar kolēģiem un muzicēt, tomēr svarīgākais šīs vasaras notikums man laikam būs Baha Goldberga variācijas. Kā jau vasarā, koncertu ir diezgan daudz. Nākamajā rītā pēc solokoncerta došos uz Berlīni, bet augustā spēlēšu kamermūziku dažādos festivālos Šveicē. Īpašs būs Rīgas baltvācu komponistam Johanam Gotfrīdam Mītelam veltīts koncerts Bāzelē, kur spēlēšu āmuriņklavieres, būs arī ieraksti. Septembris nāks ar Rēzeknes baroka dienām, Jelgavā kopā ar Vinetu Sareiku un orķestri Sinfonietta Rīga spēlēsim Vivaldi Gadalaikus, kā arī gaidāms pavisam īpašs projekts Spīķeros, kur būs gan franču klavesīna mūzika, gan laikmetīgā mūzika, gan sarunas.
– Kas jūs iepriecina ārpus mūzikas?
– Man ļoti patīk skatīties, kā čuč mans dēliņš Matīss, es laikam varētu tā stundām skatīties... Bet, ja par nodarbēm – manas divas stihijas ir ūdens un kalni. Ūdens patīk jau kopš bērnības, kad vasarās mani nevarēja izķeksēt no ūdens, vai tā būtu jūra vai upe. Arī tagad vislabāk relaksējos, ilgi peldot. Savukārt kalni mani sāka aizraut salīdzinoši nesen. Daži Šveices festivāli atrodas patiešām gleznainos kalnu apvidos, un es no mēģinājumiem brīvo laiku izmantoju, sekojot kalnu taciņām. Vislabāk man patīk visu dienu rāpties kalnā, kārtīgi nomocīties un tad staigāt pa kori un izbaudīt klusumu. Neko ekstrēmu vai bīstamu es neizvēlos, tā ap 2000 metru virs jūras ir pietiekami. Starp koncertiem augustā man būs dažas brīvas dienas, kalnu jau esmu noskatījusi.
Ieva Saliete