Džeims Bonds. No jauna dzimis

Nezin kāpēc Latvijā šīs grāmatas izdevums ienāca klusi kā pelēka lauku pele pilsētas ballītē. Pēc nervozās ažiotāžas britu presē, kas tika sacelta pēc tam, kad gaismu ieraudzīja Džefrija Dīvera romāns Carte Blanche – ak, Dievs, amerikānis ķēries pie britu nacionālās ikonas Džeimsa Bonda mūsdienīgošanas! –, šķita, ka arī mūsu lasītāji būtu pelnījuši kādu no sporta auto Aston Martin priekšējā spārna raidītas iebūvētās spārnotās raķetes triecieniem. Galu galā, ja reiz Īana Fleminga autortiesību īpašnieki ir izlēmuši uzticēt amerikāņu rakstniekam Džefrijam Dīveram radīt jaunu romānu par Džeimsu Bondu, blīkšķim bija jāatskan. Bet neatskanēja!

strong>Pārprogrammēts

Kas attiecas uz britiem – kad par Carte Blanche izrakstījās vadošie britu laikraksti, fani varēja to izlasīt un atviegloti uzelpot – lai arī sīkvels (turpinājumizdevums, ja jums labpatīk latviskot šo dīvaino angļu terminu), lai arī tā autors ir amerikānis, rezultāts ir krietni labāks, nekā tas tika gaidīts. No komerciālā viedokļa, šis romāns, dažādos formātos drukāts, ir 2011./2012. gada dižpārdoklis abpus okeāna. Pat ja tas, piemēram, The New York Times prestižajā topā vienā rāvienā neuzlēca līdz pašai virsotnei, būdams tā stabils ilgdzīvotājs, Carte Blanche parāda, ka Bondu mīlošie lasītāju miljoni nav vīlušies. Aģenta 007 fenomens Rietumu kultūrā izrādījies tik spēcīgs, ka tā pati publika, kas nebija īpašā sajūsmā par labas un klasiskas literatūras sīkveliem, tomēr ir gatava pieņemt Džeimsa Bonda atdzimušo variantu, par kuru varētu runāt līdzībās ar datorprogrammu, kas pēc jaunākā apgreida saņemšanas it kā ir tas pats vecais, tomēr izrādās kvalitatīvi jauns – kādreiz kaitinošs, bet kādreiz patiešām labāks.

Ir jau arī pilnīgi skaidrs, ka no vecā Īana Fleminga varoņa neko jaunu izspiest mūsdienās nav iespējams. Pēdējās Bondiādes filmas ar Danielu Kreigu galvenajā lomā, plebejizējot superaģentu un iesēdinot viņu fordiņā, meklēja izeju (bet vai atrada?) no strupceļa, kuru aukstā kara laikos sacerēto romānu varoni bija ievedis nežēlīgais laika ritējums un globālās izmaiņas pasaules ģeopolitiskajā kartē. Lēto vermutu laikmetā iestāstīt kādam, ka kokteilis Martini (vai to kāds vispār atceras?) esot kaut kas izcils, nudien vairs nav iespējams. Tāpēc Carte Blanche piedāvā it kā to pašu agrāko varoni, kas darbojas pēc vecās shēmas, tomēr šis Džeimss Bonds dzīvo mūsdienu pasaulē, kas radusies pēc 11. septembra notikumiem Ņujorkā. Vienkārši runājot, visi Bondiādes jaukumi romānā ir padarīti 60 gadus  jaunāki (sērijas pirmo romānu Casino Royal Flemings saraksta 1952. gadā).

Šauj un kauj

Par to joprojām varat būt pilnīgi droši. Ja reiz pie darba ķēries aģents Džeimss Bonds, viņš joprojām ir perfekts spiegs, kurš nevilcinoties ielaidīs lodi ienaidnieka smadzenēs, ja būs kaut mazākā nepieciešamība to izdarīt. Lai arī laiki ir mainījušies un visu līmeņu politkorektums darījis savu, gluži par botāniķi aģentu 007 padarīt nevar. Spriedze romānā ir pietiekama – jau pirmajās nodaļās no sliedēm nolido vilciens, notiek pakaļdzīšanās, apšaude un citi smalkumi. Tomēr atbilstoši mūsdienu divkosīgajiem priekšstatiem, kuros vardarbība, kas dažos pasaules apgabalos ir juridiski leģitīma, Rietumu sabiedrībā ir nevēlama. Džeimss vairs nav nekāds Makss Peins vai Robokops no datorspēles. Viņš nogalina nevis prieka dēļ, bet gan nepieciešamības vadīts, jo aģenta mērķis joprojām ir vecās labās karalienes un, protams, arī pārējās cilvēces glābšana.

…un sievietes

Ja kāds vēl atminas to veco, labo seksapīlu blondīņu apsēsto Bondu, kāds viņš bija savas kinokarjeras pirmsākumos, kad supervaroni atveidoja aktieri, kuri vēl izskatījās pēc īstiem vīriem, – Rodžers Mūrs, Timotejs Daltons, Šons Konerijs un pat neveiksmīgais Džordžs Lazenbijs –, tad toreiz blondās sievietes un brunetes aģentam nepārprotami bija nepieciešamas vienīgi tam, lai izšautu viņās slepenajās misijās uzkrāto adrenalīna devu. Nedomāju, ka tas bija feministu spiediens, visticamāk, to izkalkulēja vīriņi, kas gribēja izdevīgāk pārdot jaunās Bonda sērijas mājsaimniecēm, bet, līdz ar plecos pašaurā Pīrsa Brosnana parādīšanos, Bondiādē uzvējoja parfīma dvesmas, ko viskošāk apstiprināja Džūdijas Denčas parādīšanās dzelzs sievas M tēlā. Un, lai dzīvo globālais matriarhāts!, vecais labais Džeimss godam apliecināja, ka viņam nav problēmu pakļauties sievietei.

Protams, ka mājsaimnieču intereses pa pilnam tiek aizstāvētas arī romānā Carte Blanche. Iedomājieties,Džeimss Bonds tajā neguļ ar kolēģēm! Būdams vecmodīgi heteroseksuāls, viņš, saprotams, novērtē pretējā dzimuma pārstāves savā darbavietā, bet tūdaļ pat kā gādīga omīte nokušina savus seksuālos instinktus. Tam romānā ir domāta femme fatale – sliktā varone, ar kuru var tik patīkami pakūleņot pa spilveniem, bet pēc tam iespundēt aiz restēm. Par šo lasīju un domāju – nākamais Bonda apgreids pēc gadiem trīsdesmit, visticamāk, būs vismaz biseksuāls.

Nav aristokrāts

Īana Fleminga klasiskais varonis, īpaši jau Rodžera Mūra kinoveidolā, iemiesoja britu labākās tradīcijas un aristokrātismu. Bondam bija pareizās asinis, par spīti bārenībai, izcila izglītība, un viņš vienkārši prata atšķirt īsto mantu no erzaca: labākie uzvalki (ne jau džinsenes!!!), skaistākās sievietes, dārgākās viesnīcas, smalkākie kazino un restorāni, izcili sporta auto (ne jau kaut kāds tur ģimenes hečbeks!!!), eksotiskas zemes. Tas bija Bonda dzīves stils, kas patiesībā šādu spiegu padarītu tikpat pamanāmu kā pliku onkuli stacijas laukumā, bet tomēr – kāpēc gan nedot iespēju vīriešiem visā pasaulē pasapņot.

Skaidrs, ka arī šim Džeimsam Bondam ir pienācis laiks pateikt – čau! Džefrija Dīvera romānā no vecā, iedzimti smalkā Bonda ir saglabāts tieši tik daudz, cik mūsdienu makdonaldu laikmetā ir iespējams. Tiesa gan, superaģents joprojām brauc ar Aston Martin, labi ģērbjas un pazīst vīnus, bet nekādus izlēcienus «samaisīt, bet nesakratīt» garā no viņa nesagaidīt. Džeimsa mīļākais dzēriens ir beznosaukuma kokteilis no viskija Crown Royal, Triple sec, rūgtā alus ar apelsīnu miziņu. (Viskija šķirnēs viņš orientējas kā gadīga māmuļa zīdaiņu piena maisījumos, bet miziņa droši vien pielikta, lai izceltu spiega individualitāti, jo uz Crown Royal bāzes jauktajos kokteiļos parasti pievieno apelsīna ripiņu.) Ja Flemingam patika azartspēles, Dīvers, visticamāk, ir Dienvidāfrikas vīnu fans. Bonds romānā pasūta gan no cēlās puves skartajām vīnogām gatavoto Constantia, ko mūža beigās lielos daudzumos izlietojis trimdā padzītais un nevienam nevajadzīgais Napoleons, gan Cuvée Clive, kas, gatavots pēc Robertsonas metodes, nudien neesot sliktāks par Reimsas vīniem, gan 2005. gada Rustenberg Peter Barlow Cabarnet. Ja nav žēl nieka 50 dolāru par pudelīti, pēdējo var pasūtīt ar interneta starpniecību – šis vīndaris, starp citu, internetā lepojas, ka viņa darinājums nonācis Džeimsa Bonda vīnu kartē.

Lasīt vai pagaidīt filmu

Lai gan uz Džefrija Dīvera romāna Carte Blanche ceturtā vāka ir apgalvots, ka pēc tā uzņemta 23. Bondiādes filma Skyfall, kas uz ekrāniem parādīšoties rudenī, es tomēr ieteiktu vispirms izlasīt grāmatu, jo, spriežot pēc aprakstiem par filmu, gandrīz varu derēt, ka filma no romāna pamatīgi atšķirsies. Literārajā pirmavotā ir nudien laba spriedze un raita darbība, kas diezin vai tiks pazaudēta uz kinoekrāna un kā allaž izskatīsies tikpat krāšņi kā Bondiādē tradicionāli redzamie dabas skati. Tomēr ir interesanti, kas filmā gūs virsroku – pēdējo sēriju tradīcijas, piemēram, tas, ka M uz ekrāna darbojas Džūdijas Denčas veidolā, vai romāna teksts, kurā M ir vīrietis.

Lai kā arī būs, Džefrijs Dīvers ir savas nozares profesionālis, kurš pieprot amatu. Ja jau pat allaž vīzdegunīgie briti akceptēja to, ka amerikānis ķēries pie viņu nacionālās ikonas pārveidošanas, tad kāpēc gan vasaras atvaļinājuma laikā neiegrimt superaģenta 007 dēkās, kurš kā allaž cīņā pret globālo ļaunumu ir vīrs, kas izšķirošajā brīdī gūst virsroku arī, ja tas šķiet nudien neiespējami.