Nikolajs Ņikuļins. Atmiņas par karu

Izdevniecība Jumava laidusi klajā Nikolaja Ņikuļina grāmatu Atmiņas par karu. Tā ir kārtējais apliecinājums tam, ka arī Krievijā pēc 1986. gada izpratnē par Otro pasaules karu ir notikušas ievērojamas pārmaiņas.

Otrais pasaules karš Padomju Savienībā līdz 1986. gadam tika atspoguļots ideoloģiski: ar pareizā toņkārtā ieturētām kinofilmām, maršalu un ģenerāļu memuāriem. Vēstniekiem bija gan aizliegtās tēmas: soda vienības, patiesība par nodevības apmēriem okupētajās teritorijās utt., gan prasības ieturēt kompartijas ideoloģisko līniju. Šodien tā ir pagātne, kas attiecas uz PSRS laiku. Mūsdienu Krievijā jau sen ir zudis brežņeviskās kara vēstures līnijas monopols. Kad PSRS sabruka, vēl bija dzīvi vēsturisko notikumu aculiecinieki, tāpēc Krievijas grāmatu veikalu plauktos tagad ir atrodami virsnieku un kareivju memuāri, kas pauž t. s. ierakumu patiesību, bet Nikolaja Ņikuļina darbs ir visai plaši citēts ierakumu patiesības avots gan vēsturnieku darbos, gan mācību grāmatās, gan apcerējumos par karu. Šī grāmata ļoti tieši sasaucas ar izcilā Krievijas kinorežisora Ņikitas Mihalkova filmu Saules nogurdinātie 2 – izcilu kinoapsūdzību par to nevērību, ar kādu notika padomju karavīru masveida iznīcināšana Otrā pasaules kara frontēs.

Ņikuļina grāmata apstiprina vienu no galvenajām konsekvencēm par Otrā pasaules kara rezultātiem, par kuru esmu jau rakstījis gan Neatkarīgajā, gan savās grāmatās. Staļina totalitārā sistēma guva uzvaru pār nacistiskās Vācijas totalitārismu ar tik nežēlīgu un izšķērdīgu metodi, ka tā ieprogrammēja Staļina totalitārās sistēmas bojāeju.

Pamatojums ir vienkāršs. Tautas bagātību rada tikai cilvēki. Tie Nikolaja Ņikuļina pieminētie jaunieši, kas tika upurēti kara dzirnavās, samalti un iznīcināti kara vai represīvajā sistēmā, nevairoja tautas bagātību un neatstāja pēcnācējus. Metode, kā PSRS sistēma izcīnīja uzvaru karā, un metodes, ar kurām PSRS izcīnīja sociālisma uzskatu uzvaru, ieprogrammēja padomju sistēmas bojāeju nākotnē. Tie cilvēki, kuriem būtu jāuztur PSRS varenība, palika guļam neskaitāmajos masu kapos pie vācu frontes līnijas Kolimas vergu nometnēs vai kur citur. Tāpēc arī PSRS neapsteidza Rietumus aukstā kara laikā un PSRS ekonomika nespēja mēroties ar Rietumiem.

Nikuļins šo atziņu apstiprina ar savu personisko pieredzi karā: «Gāja bojā paši godīgākie cilvēki – tie, kas juta atbildību sabiedrības priekšā» (31. lpp.). Karš «bija krievu nācijas savdabīga selekcija – bumba ar laika degli: tā sprāgs pēc vairākām paaudzēm, kad 21. vai 22. gadsimtā lielinieku izveidotā padibeņu masa radīs sev līdzīgos» (32. lpp.).

Šī grāmata būs noderīga visiem tiem lasītājiem, kas krieviski neprot un nevar iepazīties ar Krievijas kara memuāru literatūru oriģinālā.