Teātra ciba: Džons Neilands Dailes teātrī

Režisors Kārlis Auškāps Režisora asistents Gundars Silakaktiņš Scenogrāfs Juris Dimiters Kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa Muzikālais konsultants Juris Vaivods Kustību konsultante Inga Krasovska Gaismu mākslinieks Harijs Zālītis

Līvija DŪMIŅA

Labs režisors varot iestudēt arī telefongrāmatu, vēsta paruna, un patiesi gribētu reiz piedzīvot dienu, kad Latvijā kāds sadūšotos to izdarīt. Ādolfa Alunāna luga Džons Neilands nav šedevrs, bet arī ne telefongrāmata, un reiz 80. gados Kārļa Auškāpa režijā vairākus gadus Dailes teātra repertuārā dzīvojusi. Atjaunojuma ideja izskatījās pēc mēģinājuma iekāpt upē pie vienas siekstas jeb sezonas izskaņā ņemt kasi ar tautisku gabalu (sveiciens Nacionālajam teātrim un Skroderdienām), minot iestaigātas un pārbaudītas takas. Ja darbs kvalitatīvs, pret atjaunojuma ideju iebildumu nav. Un darbs žanra ietvaros veikts pieklājīgi – Džons Neilands veidots kā demokrātiskā gadatirgu teātra paraugs (jau scenogrāfija uz to norāda), balagāns šī jēdziena zemajā izpratnē, tas nozīmē, bez filozofiskajām dzīlēm un citiem smalkumiem, ar ko balagāns bagātināts 20. gadsimtā, krievu Sudraba laikmeta mākslā. Ja pieņem izrādes veidotāju spēles noteikumus, negaida augstās mākslas intelektuālo smieklu dziļos akačus, jo iecerē tādu pretenziju nav, tad vilties nenākas un izklaide/atpūta garantēta.

Protams, viens no Neilanda veiksmes vaļiem ir mūzika, un Raimonda Paula melodiskās, lipīgās dziesmas ķer skatītāju savos tīklos joprojām, šajā ziņā nekas nav mainījies. Grūti nedungot līdzi, un skatītāji to arī dara.

Otrs veiksmes faktors ir aktieri – ja tie ne tikai daudzmaz labi dzied, bet arī spēlē, atklājot neatmirušu improvizācijas nervu, tad garlaicīgi nav. Šajā ziņā kā virtuozi spilgtas formas meistari uzteicami Artūrs Skrastiņš (Džons Neilands) un Intars Rešetins (Jurģis). Formu iztur arī Ģirts Ķesteris (Griborskis), Artis Robežnieks (Reinhards), Rēzija Kalniņa un Indra Briķe, katra Trīnei piešķirot atšķirīgas krāsas. No raibā ansambļa lec ārā Ievas Segliņas Leontīne, kas notipina visu izrādi kā uzvelkama lelle, taču, salīdzinot ar pirmizrādē redzēto, 19. jūnija izrādē, tēls jūtami sastrādāts. Toties Pētera Liepiņa (Anspēka tēvs) deju un staigāšanu uz rokām pelnīti pavada skatītāju aplausi un ovācijas. Dzīvespriecīgā un zobgalīgā kvartete (Valdis Liepiņš, Lauris Dzelzītis, Kristaps Rasims, Gints Grāvelis) ar tapieri Gintu Žilinski aktīvi dzīvojas līdzi kā stilizēts antīkās komēdijas koris un enerģijas akumulatora funkcijas pilda teicami.

Trešā lieta – satīra, jo bez tās garšvielām, kas šo simtgadīgo materiālu ieraksta šodienā, Džons Neilands neskan. Skan, arī pateicoties Pētera Šiliņa pielāgotajiem Alunāna dzejas tekstiem. Un šajā ziņā mani prieki bija lieli, jo asprātības šeit līdzinās siena gružiem – smalki un daudz. Man visvairāk patika Neilanda piesolītā Klumpoča apgāšana ar atbalstu un divu humorīgu Dailes teātra gabalu – Trīnes grēku un Romeo un Džuljetas ienākumu ziedošana trūkumcietējiem Nacionālajā teātrī.

Turklāt, aktieri materiālā iedzīvojušies, ampelējas un savstarpējās špiļkas jautrību dara vēl lielāku. 19. jūnija izrādē Artūra Skrastiņa veltījums Intaram Rešetinam, Jurģi nosaucot nevis par augļotāju, bet apaugļotāju, un sekojošā iziešana no situācijas, lika smieties līdz asarām.

Vecā dziesma skan jaunās skaņās. Dailes teātris, līdzīgi Nacionālā teātra Žurkai, ar šarmantu pašironiju kož, un dara to tā, ka smiekliem par teātra rādīto ainiņu velkas līdzi arī rūgti smeldzīga nots. Par cilvēku, kurš nedara savu darbu, bet raujas tikt par prezidentu, par Novij mir Griborski, kurš, pasēdējis cietumā, sakās esam Latvijas pilsonis un demonstratīvi grauž saulespuķu sēklas, par Patjomkina sādžas politiku, par provinciālismu, par ebreju izcelsmes augļotāja Jurģa rebēm, naudas zaudējumu un vaimanām, ko teiks starptautiskie aizdevēji un Starptautiskais valūtas fonds.

Augstas laimes Neilanda kungam!

Arno JUNDZE

Jāatzīst, ar lielām bažām gāju uz Dailes teātra leģendārā astoņdesmito gadu superhita Džona Neilanda atjaunojumu, jo iepriekšējā pieredze ar Šerloku Holmsu, kura rekonstrukcija, maigi izsakoties, bija diezgan frīka, smadzenēs lika mirgot brīdinājuma signālam – ja nu atkal uzmargots kaut kas epohāli šedevrāls, kas liks sirsnīgi pūst par sendienu zaļo zāli. Par laimi, nē – teātris šoreiz pie teikšanas bija atstājis Kārli Auškāpu, un teātra sezonas punkts pirmsjāņu nedēļā bija vasarīgai noskaņai atbilstošs. Tūlīt pat jāpiebilst, ka dailēniešu sniegumā nebija nekā no tā, par ko parasti paklusām vai ne tik paklusām tiek pelti viņu kolēģi no Nacionālā teātra, kuri skaitās lielākie eksperti šādu produktu ražošanā. Ja nu reiz taisīt jautru beztolkšovu, tad atbilstoši žanram – raiti, dinamiski, labā tempā, nevis kā dažā izrādē ar vismaz četrām nebeidzamām beigām. Kārlis Auškāps atgādināja, ka to nudien pieprot – īsi, raiti pēc pagarās darba dienas atsvaidzinoši un beigās pat tīri vai žēl, ka jau cauri.

Pirms izrādes varēja minēt – vai arī šoreiz būs apskatāma grupas Pink Floyd jaunības fotogrāfijās redzamos hipijus atgādinošā nāra, un kas šoreiz aizstās leģendāro Klumpoča frāzi, kura savulaik folklorizējās – «nav vēl vienpadsmit, bet man jau ir!». Tai, kā paši saprotat, nebija nekā kopīga ar Alunāna kunga tekstiem, bet gan ar kompartijas direktīvām par alkohola tirdzniecības laikiem padomju dzērienu veikalos. Nāra bija arī šoreiz, tā darītu godu pat vissālītākajiem Mela Bruksa grāvējiem, bet par folkloru kļuvusī frāze – ne. Tas saprotams, jo ir pienākuši citi laiki, tomēr Alunāna vieglprātīgā opusa mesidži par kredītaizdevumu nepaceļamajiem 12 procentiem mēnesī, par skaisto sapni ietikt prezidenta amatā un to, ka latvietis ar godīgu darbu pie naudas var nonākt vien tad, ja viņam gadās no upes izvilkt maišeli ar zelta gabaliem, ir tikpat aktuāli gluži kā toreiz, kad darbs tika sarakstīts, un daudz laikmetīgāki nekā padomju gados.

Izrādes nenoliedzamie trumpji gan toreiz, padomju laikos, kad tā kļuva par leģendu, gan tagad ir Raimonda Paula mūzika. Par to, ka lielākie iestudējuma hiti jau sen dzīvo savu dzīvi, nešaubās neviens – pietiek pieminēt kaut vai tikai rindiņas no «brauciet lēnāk pār tiltu, draugi» – tā arī nudien jau ir folklora. Aktieri uz skatuves darbojās ar mirdzošām acīm, īpaši jau Artura Skrastiņa sniegums, šķiet, visai brīvi improvizējot par Alunāna tēmu, ir uzslavas vērts. Labi nostrādāja arī paciniskie mūziķu komentāri, un, par laimi, iestudējuma režisors nav pieļāvis to, ka pašā nepiemērotākajā brīdī kādam no aktieriem aptekas dūšiņa par skumjo baltā āksta likteni vai rodas nepārvarama vēlme nospēlēt vismaz Elzu Radziņu filmā Hamlets. Par jokiem, tāpat kā par gaumi, nav vērts debatēt – smiekli zālē te ir vienīgais rādītājs. Maķenīt pārsteidza Zanes Radzobes izteikums KD, ka daļa joku esot «rasistiski». Manuprāt, uz M. Vaisberga Gitļer kaput! vai, diessargi, Sašas Barona Koena filmu fona Neilands ir tik nevainīgs un korekts pasākums, kas, starp citu, ja nu tomēr nepamanījāt, visvairāk smejas par pašiem latviešiem.