Monogrāfija par Viktoru Eglīti

Apgāds Zinātne sērijā Personība un daiļrade laidis klajā akadēmiķes Veras Vāveres pētījumu Viktors Eglītis. Domāju, ka Latvijā būtu grūti atrast otru zinošāku un piemērotāku autoru par Veru Vāveri, lai uzrakstītu grāmatu par Viktoru Eglīti. Akadēmiķes interese par Sudraba laikmetu, par Latvijas modernisma pirmsākumiem ilgst jau vairākus gadu desmitus, tāpēc rezultāts savā ziņā ir likumsakarīgs – klasisks rakstnieka portrets uz lielu un traģisku vēsturisku notikumu fona.

Attieksme pret Viktora Eglīša personību Latvijā ir bijusi divdabīga un nežēlīga – padomju gados viņš bija un viņa nebija. Oficiālā literatūrzinātne pēc Otrā pasaules kara cietumā noslepkavotā pretpadomju elementa uzvārdu pieminēja reti – parasti citu personību kontekstā vai arī ar nievīgu pieskaņu, veltot porciju nicinošu epitetu saistībā ar tolaik masīvi apkaroto dekadentu kustību. Par tās garīgo tēvu Viktors Eglītis nereti tika dēvēts, un šo godu viņš sev labprāt arī piesavinājās. Situācija ar dzejnieku kultūrā bija dīvaina. To varētu salīdzināt ar mēģinājumu gadiem ilgi ignorēt kādu Rīgas rajonu, piemēram, Esplanādi, izliekoties, ka tādas vietas pilsētā vispār nav. Lai gan Viktora Eglīša daiļrade, visticamāk, nepārdzīvo savu laiku un par to pat nav vērts debatēt, jo piecdesmit padomju ignorances gadi savu ir neglābjami paveikuši, tā ir ļoti nozīmīga attiecīgā laikmeta kontekstā. Iedomāties latviešu literatūras procesus, literāro dzīvi, grupējumu un virzienu attīstību, nepieminot Viktoru Eglīti, patiesībā nav iespējams. Savā ziņā viņš kalpo kā savdabīgs atslēgas vārds mūsu rakstniecības attīstības procesos kopš 20. gadsimta sākuma līdz pat traģiskajai nāvei.

Lai gan tas tieši neatspoguļojas hronoloģiski veidotās monogrāfijas satura rādītājā vai nodaļu nosaukumos, Vera Vāvere savā pētījumā ļoti precīzi sniedz to, kas ir apgāda Zinātne monogrāfiju sērijas pamatā – skatu uz personību un daiļradi. Pētniece izvērtē Viktora Eglīša radītos tekstus – gan tādus, kas publicēti, gan tos, kas palikuši manuskriptos un glabājas dažādos arhīvos. Vienlaikus lasītājam ir iespēja uzzināt, kāds Viktors Eglītis bija saskarsmē ar ģimeni, laikabiedriem un dažādām varām un vēsturiskām kolīzijām, kas dzejnieka mūžā mainījās gluži kā kaleidoskopā: 1905. gada revolūciju, Pirmo pasaules karu, Latvijas valsts nodibināšanu, abām padomju un vācu okupācijām Otrā pasaules kara kontekstā. Nervozs, kā jau māksliniekiem nereti gadās – pārjūtīgs pret kritiku un bez paškritikas, ar pretenzijām, ka būtu vismaz Puškins (ja nomirtu jauns), ar vēlmi būt pirmajai vijolei literātu orķestrī un ieņemt latviešu literatūras patriarha lomu, tomēr ne tik talantīgs, lai par tādu kļūtu. Mēs redzam nepraktiska, bet rosīga mākslinieka naivos mēģinājumus nodrošināt ģimenei labklājību: mūžīgās problēmas ar izdevējiem, neapdomīgi ņemtus kredītus un tikpat vieglprātīgi parakstītus aizdevuma dokumentus, vēlmi taisīt biznesu ar cigoriņiem un citiem lauksaimniecības produktiem, kas beidzas ar to, ka viss jāmēģina apēst pašiem. Redzam arī naudas problēmu māktu autoru, kas vēlmē nopelnīt ar savu mākslu cenšas izkalpoties visiem iespējamajiem režīmiem, bet kurš rīkojas tik savdabīgi, ka viņa grandiozos izkalpošanās plānus neviena vara tā īsti nenovērtē.

Ne mazāk interesants monogrāfijā ir vides un tajā darbojošos personību raksturojums. Viktors Eglītis pretendēja uz centrālo lomu latviešu literatūrā un ar dažādiem paņēmieniem arī ilgu laiku prata sevi centrā iestatīt. Viņš savā ziņā bija kā ass, ap kuru pulcējās jaunie autori, kas, tiesa gan, ieguvuši pārliecību par savu talantu, darbaudzinātāju pārspēja un mēdza pamest, radot Eglītī sajūtu, ka viņš ir nodots un kļuvis par savu bijušo audzēkņu sazvērestības upuri, ka viņiem nu skaužot meistara panākumi. Droši vien arī šādām emocijām kāds pamats bija, tomēr, objektīvi raugoties, Viktora Eglīša likstas ar publicēšanos mūža nogalē pamatā radīja viņš pats, ļoti nekritiski izturoties pret saviem literārajiem ražojumiem. Tomēr, lai kā arī būtu šajā ziņā, nenoliedzams ir viens – ap Viktoru Eglīti grozījās vai visi Latviešu literatūras vēstures personāži attiecīgajā laika posmā, turklāt viņa sakari ar leģendārā krievu Sudraba laikmeta pārstāvjiem ir īpaša rozīnīte mūsu tradicionāli savrup stāvošajā rakstniecībā.

Monogrāfiju par Viktoru Eglīti būs interesanti lasīt arī visiem tiem, kas jūsmo par rakstnieku Anšlavu Eglīti. Laulībā ar sievu Mariju dzimušais mīlestības bērns, kas, iespējams, par godu Tolstojam kristībās saņem vārdu Ļevs, ir vecākais brālis viņu ģimenē. Pēc Marijas nāves (viņa mirst ar tuberkulozi) un vairākām māksliniekiem raksturīgām mīlas kaislību dēkām Viktors Eglītis apprec vēl vienu latviešu kultūras savrupnieci – leģendāro mākslinieci Hildu Vīku. Kā atzīst Vera Vāvere, viņu kopdzīve nav bijusi rozēm kaisīta, tomēr gadu ziņā nevienlīdzīgais pāris nodzīvo kopā līdz liktenīgajam lēmumam pārcelties uz Dobeli, kur Hildas Vīkas mātei piederēja īpašums. Kā noskaidrojies vēlāk, to bija nolūkojusi «kāda Kaupužu ģimene no Latgales». Sirmais, pusaklais un slimais Viktors Eglītis tika apmelots par spiegošanu vācu labā. Lai gan apsūdzība ir absurda, dzejnieks nonāk SMERŠ nagos. Padomju varai būtu ko pārmest Eglītim arī bez visiem apmelojumiem un denunciācijām: dažādi pretpadomju izteikumi, antisemītisms un atbalsta paušana vācu režīmam bija vecā vīra pēdējo gadu ikdiena. Tālāko varam tikai iedomāties – ņirgāšanās un spīdzināšanas slimību māktajam sirmgalvim izrādās liktenīgas. Kur atrodas Viktora Eglīša kapavieta – nezina neviens. Iespējams, viņš, līdzās ar citiem mocekļiem, atdusas kaut kur Matīsa kapos, pastāv versija, ka Eglītis aizvests uz Krieviju. Piemiņas akmens ir uzstādīts Eglīšu dzimtas kapavietā Otrajos Meža kapos.

Jāpiebilst, ka grāmata uzrakstīta tīrā un skaidrā latviešu valodā, teksts netiecas apdullināt lasītāju ar svešvārdu vai terminu gūzmu. No tā grāmata tikai iegūst. Šis darbs noteikti noderēs katram, kurš interesējas par latviešu rakstniecību, – diezin vai mūsdienās kādam varētu būt liela interese par jaunu latviešu literatūras vēsturi, kurā apkopoti tikai svarīgākie virspusē esošie dati un galvenās parādības. Šajā ziņā Veras Vāveres veikums ir kā ceļazīme, kas norāda virzienu, kurā doties, un veidu, kā virzīties dziļumā. Līdzīgā stilā veidotu plašu un aptverošu monogrāfiju mūsu literatūras pētniecībā ir daudz mazāk nekā būtu vajadzīgs, un šis ir darbs, kas vajadzīgs pašai Latvijas kultūrai, nevis dažiem ar bakalaura grādu apveltītiem ierēdņiem, kas kaut ko gudri spriedelē par zinātnes citējamību starptautiskās datubāzēs.