Teātra ciba. Pirmizrādes Dailes teātrī

Par izrādēm 12. diena un Apglabājiet mani zem grīdas

12. diena

Autori – Lauris Gundars, Ivo Briedis, Ansels Kaugers, Jānis Balodis

Režisors – Mihails Gruzdovs

Scenogrāfe, kostīmu māksliniece – Ieva Kauliņa

Kustību konsultante – Inga Raudinga

Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Kudiņš

Video māksliniece – Dace Jokste

Līvija Dūmiņa

Dailes teātra 12. diena ir otrs darbs teātrī šosezon, kas piedāvā reflektēt par gala tēmu, aktualizējot šogad nolikto pastarās dienas gaidīšanu – Nacionālais teātris cilvēka iekšējās pasaules galam pievēršas Izrādē «Gals». Mihaila Gruzdova inspirētā un četru dažādu paaudžu dramaturgu – Jāņa Baloža, Ansela Kaugera, Ivo Brieža, Laura Gundara – īstenotā ideja četrās savstarpēji nesaistītās epizodēs palūkoties uz cilvēkos atstaroto saules aptumsumu draudīgajā pasaules gala ēnā bijusi auglīga. Dramaturgi ar atšķirīgu dzīves un profesionālo pieredzi, vienkop pulcējuši dažādus sabiedrības slāņu pārstāvjus, kuri atklāj kādu daļu no mūsu laikmeta elpas un gara, smaidiem, smīniem, nopūtām un asarām. Dramaturģiski spēcīgākās epizodes ir Ansela Kaugera London-Rīga un Ivo Brieža Bedre.

Laura Dzelzīša un Ivara Auziņa saspēle Ansela Kaugera dotajā geja un transvestīta attiecību krīzes brīdī ir absolūta un nepārspēta izrādes virsotne. Ivo Brieža Bedres iespaids ir drusciņ blāvāks. Lilitas loma izrādās Ligitai Skujiņai pārāk ciets rieksts, ar kuru cīnoties prevalē centība, bet viņas dēla, Kristapa Rasima Dāvida, monologi pie akas kļūst par šā aptumsuma spēcīgāko fāzi, raisot pārdomas par dzīves paradoksiem. Jāņa Baloža Eleja-Amerika, piedāvājot mūsdienu Kaina un Ābela tēmas versiju, pāris brīžos ļauj skanēt klusinātiem sirdstoņiem Valda Liepiņa un Alda Siliņa saspēlē, taču finālu režisors krietni pārsāla, neuzticoties skatītāja spējai just un tāpēc izstiepjot beigas līdz gluži liekai salkanībai. Savukārt Laura Gundara, Mihaila Gruzdova, scenogrāfes, kostīmu mākslinieces Ievas Kauliņas un kustību konsultantes Ingas Raudingas satikšanās epizodē 12. diena kļuvusi par nesatikšanos. Olga Dreģe un Lidija Pupure kā pašnāvnieces Telma un Luīze cienījamos gados, ģērbtas dārgi, izskatās lēti. Sazin kāpēc vēl, imitējot braukšanu automašīnā pa šoseju, kustību konsultante aktrisēm likusi kratīties kā uz zirga, un diemžēl aktrišu pūles piešķirt saturam jēgu noslīkst bezgaumībā.

Arno Jundze

Var tikai apsveikt Dailes teātri un Mihailu Gruzdovu par ideju iesaistīt šajā projektā četrus latviešu dramaturgus, dodot viņiem konkrētu uzdevumu. 12. diena, neraugoties uz ne pārāk izteiksmīgo nosaukumu, ir izdevusies atzīstamā līmenī, raisot asociācijas ar dažādu laiku kinoprojektiem, sākot no Četrām istabām, kas, ja arī nav šedevri, tomēr ir spilgti iespiedušies atmiņā ne vienam vien kino cienītājam. Tā vien šķiet, ka arī mūsu dramaturgi labprāt gribētu taisīt filmas, jo dažādu filmisku atsauču iestudējumā ir ļoti daudz – kaut vai Laura Gundara atsauce uz Telmu un Luīzi stāstā par divām vecām kundzītēm, kas ar auto bēg no policijas; nemaz jau nerunājot par vienojošo momentu – aptumsumu un tam sekojošā pasaules gala gaidīšanu. Saistībā ar to varētu mierīgi pieminēt kaudzi kinoproduktu, sākot no Armagedona un Millenium laikiem, beidzot ar no visām pusēm apspēlēto gaidāmo Nibiru parādīšanos, aizrunājoties līdz pat Trīram. Tiesa gan, kinematogrāfs uz skatuves reizēm ir grūti īstenojama lieta un ar teātra paņēmieniem to ne vienmēr izdodas realizēt tik spoži kā uz ekrāna.

Izrādes odziņa ir Ansela Kaugera London–Rīga. Laura Dzelzīša un Ivara Auziņa atveidotie varoņi viņiem atvēlētajā novelē ir lieliski – jociņi par seksuālajām minoritātēm mūsu politkorektuma laikmetā jau sen ir nobliezti kaut kur pagrīdē, tomēr šoreiz traģikomiskā situācija tiek izspēlēta eleganti un gaumīgi. Ivo Brieža Bedre varbūt arī nebija realizēta par visiem simt procentiem, tomēr šī epizode, iespējams, ir visdziļākā šajā kopstāstā, kamēr Kaina un Ābela motīva caurvītā Jāņa Baloža Eleja-Amerika noturas rāmjos, galvenokārt pateicoties Valda Liepiņa un Alda Siliņa aktierspēlei. Īss, kompakts, labā ritmā izstāstīts, šis eksperiments pierāda to, ka teātra veikts konkrēts pasūtījums autoram vai autoriem nebūt nav sliktākais ceļš, kā iegūt vērā ņemamu koprezultātu.

Apglabājiet mani zem grīdas

Autors – Pāvels Sanajevs

Režisors – Regnārs Vaivars

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone

Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Kudiņš

Muzikālais konsultants – Juris Vaivods

Līvija Dūmiņa

Mazliet bažījos, ka pirms pāris gadiem redzētā, spēcīgu iespaidu atstājusī Sergeja Sņežkina filma, liekot salīdzināt, kā tāds Buņģis spiedīs Cibiņu (izrādi) pie zemes. Tā nenotika, kaut arī Buņģis reižu pa reizei parēgojās kā spoks. Cibiņš izauga līdz sava pāridarītāja apmēriem, jo Regnāra Vaivara izrāde ir cita. Šīs citādības spēks, magnēts, trumpis ir Indra Briķe mājas tirāna Vecāsmātes lomā. Mēģinot aprakstīt to, ko un kā viņa dara, aktrises darbs pelna pārākās pakāpes krāšņākos slavēšanas epitetus. Cik žilbinoši veikli maina maskas aiz bruņu bruņām, kā šmaucas, liekot noticēt un pēc tam minēt, apmānīja vai tomēr ļāva mirkli ieskatīties acīs. Tā ir aktiera-tūkstošveiža daba, kas fascinē. Taču Apglabājiet mani zem grīdas nav Indras Briķes monoizrāde – režisors radījis daudzbalsīgu ansambli, kas vienojies kopīgā melodijā, lai arī pirmizrādē skanējums vēl bija neizlīdzināts. Otru apjomīgāko aktiera darba radījis Juris Bartkevičs memļaka-aktiera, padevīgi sievu mīlošā Vectēva lomā. Spēlēt mazo Sašu ir ļoti grūts uzdevums, un pirmizrādē Artūrs Dāniels Rižijs ar to galā tika pat ļoti labi. Lai arī precīzi izzīmējusi visas Mātes lomas šķautnītes, šķiet, ka Ilze Ķuzule-Skrastiņa savai Oļai paliek stāvot blakus, līdz galam tomēr nespējot attaisnot savu varoni. Ērikas Eglijas dakterīte Toņa patiesi atmirdz saulītei līdzīgi, kā viņu lišķīgi klātienē dēvē Vecmāte. Andra Grosa onkulis Toļa gan palicis pārāk shematisks. Kopums tomēr ļauj paust prieku, ka Regnāra Vaivara sadarbība ar Dailes teātra aktieriem atkal ir bijusi veiksmīga.

Arno Jundze

Apglabājiet mani zem grīdas ir izrāde, kas var sagādāt visnegaidītākos pārsteigumus un, iespējams, pat vienas sabiedrības daļas skandalēšanos, jo viena lieta ir tad, kad visādas nejaucības notiek uz ekrāna, bet otra lieta, kad šis stāsts tiek pārnests uz teātra skatuves. Mammām ar vājiem nerviem šo labāk neskatīties, jo tas, ar kādu vērienu galvenā varone uz skatuves sunī savu mazdēlu, spēj šokēt ne tikai sievietes vien. (Te brīžam nobālētu pat mans padomju armijas praporščiks, kurš prata lamāties tā, ka likās – tūlīt vārnas no koka nogāzīsies.) Tomēr, pirms mest akmeni izrādes režisora Regnāra Vaivara un teātra virzienā, padomāsim, vai ikdienā, vērojot līdzīgas scēnas uz ielas vai kaimiņos, būtu tikpat naski uz iejaukšanos.

Šis ir spožs Indras Briķes iznāciens! Nezinu gan, vai viņas atveidotā Vecāmāte varētu būt kaut vienas aktrises lielā sapņu loma, tomēr viņa mājas tirāna – trakās babuškas tēlā ir izcila. Skatoties, kā Indras Briķes varone terorizē pārējos, atmiņā atausa Tomasa Harisa radītais vecmāmiņas tēls kultā romānā Sarkanais drakons – kad šādas sievietes ķeras pie bērnu skološanas, tad nav brīnums, ja sabiedrībai vēlāk ir darīšanas ar kārtējo maniaku. Izsakot atzinību Indrai Briķei, noteikti jāpiebilst tas, ka režisoram Regnāram Vaivaram ir izdevies atrast savu atslēdziņu arī pārējiem aktieriem. Neraugoties uz to, ka uz skatuves plosās nerealizējusies Anna Kareņina, izrādi rada laba ansambļa spēle, bet Apglabājiet mani zem grīdas ir notikums, kas pelnījis ievērību.