Februāra nogalē koris Kamēr... un diriģents Māris Sirmais prezentēja publikai kārtējo vērienīgo projektu Mēness dziesmas, turpinot dziesmu projekta Saules dziesmas un tam sekojošās programmas Pasaules Saules dziesmas sākto ceļu.
Mēness tematikas kora jaundarbu tapināšanai uzrunāti desmit latviešu skaņraži, kuriem piepulcināta vācu tikpat ģeniālā, cik ironiskā komponista Karla Orfa viencēliena opera Mēness, kas, šķiet, Latvijā tika atskaņota pirmoreiz, līdz ar to – tikpat kā jaundarbs, turklāt atskaņojumā piedalījās arī kamerorķestris Simfonietta Rīga.
Programma parādīja mēness daudzveidīgo ietekmi uz radošiem prātiem, kas pārdomas pauž skaņu valodā, tomēr nešķita tik aizraujošu pārsteigumu pilna un neatkārtojama kā Pasaules Saules dziesmas gan dziesmu, gan interpretācijas ziņā. Droši vien ir sava loģika – mēness cikliskajā raksturā var meklēt paralēles ar kora ciklisko raksturu – dziedātāji izaug un pamet kori, viņu vietā stājas jauni censoņi, un tā bezgalīgi. Jauniešu kora formāts, lai gan stiepjams, tomēr nav bezizmēra. Paaudžu maiņa ir neizbēgama, tāpat kā ar to saistītais augošā mēness periods. Kamēr..., ko dzirdējām 25. un 26. februārī Latvijas Universitātes Lielajā aulā, nav tas pats Kamēr..., kas 2008. gadā 17 pasaules skaņražu mēlēs sveicināja sauli un plūca laurus Pasaules koru olimpiādē Ķīnā 2006. gadā. Šobrīd koris atkal ir jauns, daudzsološs un ar augstu potenciālu, drīzāk slīpējams dārgakmens, nevis profesionāli rūdīts tērauds.
Karla Orfa Mēness komponista īpatnējās un ironiski pievilcīgās skaņu valodas dēļ šķiet īpaši piemērots jauniešu balsīm un raksturam. Lai nu kā, bet azarta viņiem netrūkst un entuziasma arī ne, īpaši Ilzes Zīriņas kustību partitūras atveidojumā Elitas Patmalnieces šoreiz pārsteidzoši mierīgo toņu stilizētajos senlaiku kostīmos. Trāpīga un asprātīga arī operas režija (Juris Pakalniņš) un skatuves noformējums (Ģirts Mucenieks) – mēness kā kokā pakārta lampa, vizuālais stāstiņš ar lampas – mēness sagriešanu četras daļās un paņemšanu līdzi zārkos atgādina kaut ko no Minhauzena, Brēmenes muzikantiem vai līdzīgiem blēņu gabaliem. Orķestris Māra Sirmā vadībā muzicēja tikpat azartiski kā koris (īpašs bravo visiem četriem solistiem no kora vīru rindām), taču mazliet vairāk vokālās kvalitātes varēja vēlēties tenora Jāņa Kurševa sniegumā, kurš, ausīm dzirdami cīnīdamies ar augšējo reģistru, atveidoja Teicēja lomu. Patiesībā ar Orfa Mēnesi vienai koncertprogrammai būtu diezgan, jo skaņdarbs ir gana garš un uzmanība tā laikā neatslābst, īpaši, ja tekstam paralēli jāseko līdzi vācu (gan ar tulkojumu virstitros) un latviešu valodā. Šis stils neviļus atgādināja leģendas par operu izrādēm laikos, kad vienā iestudējumā vairāki solisti varēja dziedāt katrs savā valodā.
Koncerta otrā daļa atklāja plašu daudzveidību komponistu priekšstatos par mēnesi un kori Kamēr.... Ar to mēnesi kā nu kurš, bet par Kamēr... visiem tomēr dominē kārdinājums pakutināt augsto soprānu diapazonu, eksperimentēt ar sabalsojumu (jo ar kuru gan citu kori to vēl labāk izdarīt) un paplosīties ar ritmu un stiliem, ļaujot vaļu fantāzijām. Pārsteidza maestro Raimonda Paula salīdzinoši vienkāršā, formas un stilistikas ziņā tīrā un elegantā mēness dziesma, kam tūlīt sekoja Jura Karlsona sarežģīta intelektuāla konstrukcija vokalīzes formā. Simpātisks jauno komponistu pienesums Līgas Celmas, Riharda Zaļupes, Evijas Skuķes, Ērika Ešenvalda kompozīcijās, kurā saskatāmas gan līdzības modernajā priekšstatā par kori kā orķestri, gan katra skaņraža oriģinālais raksturs.
Profesionāli rezignēta un mazliet dūmakaini nostalģiska izskanēja Artura Maskata Mēnesnīcas noktirne ar Liānas Langas dzeju, aizkustinoši sirsnīga – Kaspara Zemīša Mēnessnakts ar Aspazijas vārdiem. Taču šīs programmas nagla, manuprāt, ar ļoti spēcīgu Saules dziesmu maģiskās pievilcības starojumu, bija Raimonda Tigula Moonlight sound design ar paša autora spēlēto šveiciešu idiofono metāla instrumentu hangu, kas vizuāli atgādina lidojošo šķīvīti un kuram piemīt šamanisks skaņas vibrācijas valdzinājums, līdzīgi kā varganam vai zvaniem. Andra Sējāna muzikālā poēma par Šlopster-Klopsteru koncerta izskaņā gan diemžēl krita ārā no kopainas gan ar mazliet nogurdinošu stilistisko eklektiku, gan pārāk taisnajām atsaucēm uz Vācieša dzejoli, galu galā arī ar iespaidīgo metrāžu laikā. Ja Sējānam būtu izdevies kaut nedaudz saspēlēties ar Orfu, varētu vēl mēģināt Šlopster-Klopsteru reabilitēt tādas kā ironiskas gredzenveida koncertprogrammas kompozīcijas dēļ, tomēr līdz šādai kategorijai šī mēness dziesma, par spīti it kā labajai iecerei un Kamēr... aizrautīgumam, vienkārši neaizvelk.
Finālā lieti būtu noderējis kāds stabilāks mēness tilts, varbūt pat publikai labi zināmas un vienkāršas klasiskās mēness dziesmas korim veidolā. Šķiet, ka šoreiz piepildījies sengrieķu filozofa Hēraklīta viedais atzinums, ka divreiz vienā upē neiekāpt, jo salīdzināt Mēness dziesmas ar Pasaules saules dziesmām neizdodas. Un varbūt nav vajadzīgs, jo līdzīgi mēnesim pašlaik koris Kamēr... atkal atrodas augošajā fāzē, tāpēc pilnmēness brīnumus droši vien piedzīvosim pēc pāris sezonām.