Teātra ciba. Trīnes grēki Dailes teātrī

Režisors – Rolands Atkočūns Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa Horeogrāfs – Alberts Kivlenieks Muzikālais konsultants – Juris Vaivods Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins

Līvija Dūmiņa

Nav viegli būt komēdijas režisoram Dailes teātrī. Kad Dž. Dž. Džilindžers iestudē kārtējo zem jostasvietas joku komēdiju, kritiķi pārmet seklu joku taisīšanu. Kad Rolands Atkočūns piedāvā sarežģītāku komēdiju, kurn arī skatītāji.

Neapgalvošu, ka Dailes teātra Trīnes grēki ir nopulēts veiksmes stāsts. Pati par sevi ideja pārcelt Rūdolfa Blaumaņa lugas darbību uz 21. gadsimta Centrāltirgu ir ne tikai asprātīga – Blaumani tieši iesēdinot tirgus laukumā, Atkočūns ar atsauci uz Mihaila Bahtina definēto karnevāla smieklu kultūru piesaka maskošanos atbilstoši šodienas tautas kultūrai – tirgus tipāžiem un modei. Kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas darbs, ietērpjot visu raibo tirgus tipāžu galeriju, ļautu veikt antropoloģisku pētījumu par šīs sabiedrības fenomenu.

Problēma ir tā, ka ideja nav īstenota līdz galam, tā sakot, ejot uz visu banku, pat ja tas nozīmē no Blaumaņa atstāt tikai pašu sižeta skeletu. Galu galā taču šai versijai tāpat ir norāde – pēc motīviem. Dekonstrukcijas gaitā nezin kāpēc ir notikusi apstāšanās pusceļā. Tāpēc arī dažviet rodas neloģismi. Piemēram, no Holandes nākušo lietoto mēbeļu rūpala šiverīgā saimniece Mazbērzu māte, ko spēlē Lilita Ozoliņa, vismaz divreiz uzsver, ka nemāk lasīt (šodien tas būtu izskaidrojams ar disleksijas sindromu?), kamēr izrādes leksika piesātināta ar mūsdienu žargonu un minēta kaut vai tāda specifiska mūslaiku reālija kā pinkods.

Ne visas attiecību līnijas un raksturi ir pienācīgi izstrādāti, temps varētu būt raitāks. Muzikālie iespraudumi montāžā dažbrīd atgādina zīda sadiegšanu ar rupju dziju, un darbība te uzdzirksteļo, te saplok un stiepjas kā rauga mīkla. Tomēr Atkočūns apliecina, ka ir detaļu meistars, tik pietrūcis laika vai iedvesmas tās sasaistīt darbīgā veselumā. Citādi kā par asprātīgu nevar dēvēt ideju klonēt Mazbērzu Vili divās urlveidīgās saulespuķu sēklas lupinošās, par hokeju fanojošās personās artistiskā Mārtiņa Poča un Ginta Andžāna izpildījumā. Tas pats attiecas uz sveicienu autortiesību sargiem – dvīņu ar telefonu veiktā Arta Robežnieka dziedātās sērīgās meldijas ieraksta izvadīšanu pēdējā gaitā. Asprātīgs ir viss, kas saistīts ar Harija Spanovska Ābramu, īpaši mainītie teksti savedēja lomā, jo Centrāltirgus apkopēja Trīne tēmē augstu – līdz pašam Spanovskim un Ģirtam Ķesterim. No matu galiem līdz papēžiem perfekta ir Kristīne Nevarauska izdarīgās šeptētājas Mades lomā. Un ja viscaur izrādē būtu tāda kā ar ogļskābo gāzi uzlādēta enerģija, kas dzirkstī Intara Rešetina Jaņuka un Ievas Segliņas Annules starpā... Par labu darbu jāuzteic horeogrāfs Alberts Kivlenieks.

Būtiski, ka šī tirgus laukuma spēle bagātināta ar smeldzīgu Trīnes vientulības tēmu. Vita Vārpiņa lieliski noturas uz šaurās līnijas starp smieklīgu un nelaimīgu būtni, kura ieņēmusi galvā, ka cibiņai ir vajadzīgs vāciņš. Šajā gadījumā gan lieks ir viņas pēdējais teksts par mīlestību, jo uztverams tikai ironiski, kaut iecerēts, šķiet, tomēr nopietni.

Arno Jundze

«Plakani un pliekani,» – šņāca sašutuši skatītāji starpbrīdī, līdzīgi izpaužoties arī Dailes teātra mājas lapas komentāru sadaļā. «Pilnīga šaize,» droši vien piebilstu arī pats Blaumanis un apgrieztos zārkā otrādi. Tomēr nesteigsimies pasludināt iestudējumu par katastrofu. Trīnes grēki Dailes teātra versijā ir visnotaļ kontroversiāls gabals, no paši savārīja, paši tagad izstrēbs sērijas. Izcila scenogrāfija, lieliskas gaismas, atbilstoši jancīgi un ar garšu piemeklēti kostīmi, atzīstama horeogrāfija. Arī aktieri, kas, ja vien spēj norīt režisora piespēlēto krupi, atsevišķās epizodēs darbojas pat negaidīti labi un žanram atbilstoši – uzteicami ir gan Lilitas Ozoliņas Mazbērzu māte, gan Mirdzas Martinsones Rembēniete un Pētera Liepiņa Mazbērzu paps, bet visus šoreiz pārspēj dubultbrālis Vilis Mārtiņa Poča un Ginta Andžāna personā – Dinamo dvīņu Dārziņu ņemšanās bija reāli smieklīga un asprātīga.

Un tomēr gluži kā ar cementu pielieta bļoda, kurā iemūrētas mafijas upura kājas, smieklīgo komēdiju par Centrāltirgus dzīves ainiņām gremdē trīs lietas, kas zāļu skapītī stāv: grēcīgā Trīne, kura šajā izrādē nevienam faktiski nav vajadzīga un drīzāk maisās pa kājām, nedarot neko izrādes kontekstam atbilstīgu; ne mazāk lieki ir Rūdolfa Blaumaņa tekstu pārpalikumi un arī pašu skatītāju priekšstati par to, kādam jābūt Blaumanim. Par to, ka, Blaumani izceļot ārā no viņa laika, sākas ziepes, cerams, beidzot nu būs pārliecinājušies visi, kas viņa varoņus ir mēģinājuši pārvietot uz mūsdienu gateriem, tirgiem vai Otrā pasaules kara priekšnojautām. Ne viņa teksti, ne varoņi uz neblaumaņa laiku fona labi neizskatās. Drīzāk otrādi – pat stipri dumji, neraugoties uz režisoru runām par Blaumaņa ideju mūžīgumu. Tās tiešām ir mūžīgas, bet pasniegtas sava laikmeta kontekstā.

Problēma slēpjas citur. Latviešiem hroniski pietrūkst par ko smieties. Latviešu mūsdienu dramaturģija, vismaz tā daļa, kas nonāk uz teātru skatuves, ir vairāk drūma un pretrunu plosīta. Šosezon to labi varam redzēt abās Laura Gundara Advents Silmačos versijās, Ingas Ābeles Labajās asinīs Rīgas Krievu teātrī vai citā pagājušās nedēļas pirmizrādē Elzas Apkalnes Neaiztiec mani! Leļļu teātrī. Cik ilgi var lāpīties ar Reju Kūniju un citām amerikāniskām situāciju komēdijām, kuras, izņemot Atkočūnu un Džilindžeru, neviens tāpat pat īsti neprot iestudēt un kur nu vēl nospēlēt. Latviešiem vajag latviskus jokus, bet tas laikam nozīmē tikai un vienīgi Kapusvētku PR, Latgolas.lv vai Bezkaunīgo veču līmeni.