Otello – grezns skanējums un spilgti raksturi

Februāra beigās Lielajā ģildē izskanēja LNSO koncertuzveduma projekts, kas gadu no gada kļūst par opermūzikas svētkiem, kuros nevalda modernā vizualitāte, bet jūtu dziļums un varoņu pārdzīvojumi tiek tverti niansētā balsu un orķestra saskaņā, neļaujot formai dominēt pār saturu. Viena no dramatiskākajām Verdi operām, kas pavisam nesen varēja kļūt par Karela Marka Šišona atvadu sveicienu darbam Rīgā ar LNSO, gandrīz simboliski rezumēja šīs sezonas trauksmainās peripetijas kultūras ierēdniecības attiecībās ar nozares pārstāvjiem.

Muzikāli Otello var salīdzināt ar krāšņu gleznu ar bagātīgu faktūru un triepieniem, plašu vērienu, smalkiem kontrastiem un spilgtiem tēlu raksturiem instrumentu balsīs. Šis koncertiestudējums līdzīgi Aīdai pārliecināja, ka partitūra un simfoniskā orķestra lasījums spēj gana spēcīgi iedarbināt arī vizuālo iztēli, lai grezni baudītu mūžveco stāstu par varu, mīlu un greizsirdības postošo spēku. Trīs galvenie vaļi, uz kuriem balstījās iestudējuma vokālā kvalitāte, bija gruzīnu tenors Badri Maisuradze titullomā, amerikāņu soprāns Mišela Kraidere Dezdemonas tēlā un viņas tautietis baritons Donijs Rejs Alberts intriganta Jago lomā. Badri Maisuradzes balss ir apbrīnojama – spēcīgs, baritonāls tembrs un tenora diapazons šķiet kā radīts dramatiskajai Otello lomai. Tajā izpaužas gan valdonīgums un varaskāre, gan mazliet neveikls un kaisls maigums, radot gandrīz neticamus kontrastus balss krāsās no liriski samtainiem līdz metāliskiem, dusmās kaistošiem toņiem. Maisuradzes repertuārā Otello ir viena no visbiežāk dziedātajām lomām, turklāt ar tikpat pieredzējušo Verdi dramatisko soprānu lomu atveidotāju Mišelu Kraideri balsu ķīmija izmēģināta jau Maskavas Lielajā teātrī, tāpēc šī interpretācija panāca koncertiestudējumos reti iespējamo tēlu attiecību ticamību, īpaši aizkustinošajā pirmā cēliena izskaņas duetā, kā arī hrestomātiskajā žņaugšanas ainā operas finālā.

Rīgā jau koncertos dzirdētā Mišela Kraidere šoreiz izcēlās ne tikai ar daudzveidīgajām tembrālajām krāsām, bet arī ar inteliģentu aktiermeistarību, piešķirot Dezdemonas atveidojumam smalkas nianses, it kā neko īpašu nedarot. Donijs Rejs Alberts krāsas Jago lomā šoreiz ieviesa vairāk ar teatrālismu nekā balsi, taču bez īpašiem pārmetumiem jāatzīst, ka gan viņa citkārt skanīgais baritons, gan arī pašmāju basu Krišjāņa Norveļa un Riharda Mačanovska balsis līdzās Badri Maisuradzes raženi bagātīgajam tenoram izklausījās neierasti plakani, vietām izraisot pat mazliet komisku pretstatu.

Nežēlastībā kritušā leitnanta Kasio lomā pirmoreiz Rīgā un pirmoreiz šajā lomā muzicēja jaunais itāļu tenors Gabriele Mandžone. Par viņu laikam būtu vietā jau folklorizējies teiciens, ka viņam viss vēl priekšā, jo balss ir skanīga gan komplektā ar orķestri, gan ansamblī. Līdzās Mandžonem labi skan arī pašmāju tenors Raimonds Bramanis epizodiskajā Rodrigo lomā. Ievas Paršas mecosoprāns gan uzziedēja tikai operas kulminācijas skata Emīlijas solo, kad aiz aizslēgtām durvīm Otello tikko pastrādājis savu briesmu darbu, ansambļos viņas balsi sadzirdēt bija grūti, turklāt vietām šo iespēju līdz minimumam samazināja arī daudzskaitlīgā orķestra un kora pārlieku dedzīgā atbilde temperamentīgajam diriģenta žestam.

Starp citu, Otello «festivāla» kori (šāgada jubilārs – akadēmiskais koris Latvija plus neliela daļa Operas kora mākslinieku, kā arī Rīgas Doma zēnu kora puikas) gan solisti, gan diriģents visai atzinīgi novērtēja jau preses konferencē pirms koncertiestudējuma, taču koncertā par neapšaubāmi augsto māksliniecisko kora sniegumu varēja pārliecināties ikviens klausītājs. Diriģentam Karelam Markam Šišonam piestāv kontrastaina, temperamentīga mūzika, kāds ir arī Verdi Otello. Šoreiz īpaši spilgtas šķita dinamiskās gradācijas no grandoša fortissimo līdz tikko dzirdamam pianissmo jau pāris sekunžu atstatumā, veidojot greznu orķestra skanējumu, kas slīpēts rūpīgā instrumentu grupu darbā. Jāatzīmē arī spilgti solo, īpaši čellu un koka pūšaminstrumentu sniegumā, piemēram, piešķirot gandrīz kinematogrāfisku Dezdemonas baiso priekšnojautu atklāsmi lūgšanas ievadā. Šis Otello ļāva apzināties orķestra un kora snieguma kvalitātes būtiskumu kopējā operas koncertiestudējuma kvalitātē, kuru mūsu mūziķi spēj piedāvāt patiesi augstā līmenī un kuru atzinīgi novērtē gan publika, gan viessolisti.