Īstums kā konvertējama vērtība

Latvijas Nacionālajā operā tapis šarmants kamerprojekts – sajūtu izrāde Cantando y Amando –, kurā piedalās operas mūziķu ansamblis ar dažiem pieaicinātiem viesiem un kura centrālā figūra ir kolorītā dziedātāja Ilona Bagele, kuras balsij labi piedien tādi žanri kā šansons, kabarē mūzika un arī tango.

Gandrīz gribas piebilst – labāk par operu, tomēr uzreiz jāšauj roka mutei priekšā, jo jāatgādina viņas atveidotā Flora Traviatā, Mersedesa Karmenā, Ježibaba Nārā vai aukle Jevgeņijā Oņeginā. Ilonai Bagelei piemīt dabiski spēcīga harisma un artistiskums, kas ļauj spilgti izpausties gan raksturlomās, gan solo programmās, bet Astora Pjacollas mūzika ir kā radīta radošām personībām, kuras nebaidās improvizēt, atkāpjoties no stingri nospraustiem «drīkst/nedrīkst» rāmjiem. Komplektā ar Katrīnas Neiburgas meistarīgo veikumu videomākslā un Elitas Bukovskas redzējumu tapis drosmīgs un kvalitatīvs, noteikti arī ārpus Latvijas konvertējams mākslas produkts – moderns un personisks tango stāsts, kurā saskatāma visu pasaules romantiķu īpašība – tieksme romantizēt pagātni, kuru filmā Pusnakts Parīzē vērojoši un sev raksturīgajā ironiskajā manierē aplūkojis dzīvais klasiķis Vudijs Allens.

20.–30. gadu nojausmas ondulētajās mūziķu frizūrās, klasiskie tērpi (Kristīnes Pasternakas nepārspējami elegantās līnijas), dekoratīvas, simboliskas un metaforiskas videoprojekcijas montāžā ar «pašreizējo brīdi uz skatuves» – tas viss veido saskanīgu kopainu un rada nepieciešamo neikdienišķumu, lai varētu runāt par mākslas brīnuma notikšanu. Šajā izrādē neviens komponents nav dekoratīvs un pašmērķīgs, tieši tādēļ izdevies panākt grūti raksturojamu, bet neapšaubāmu īstumu, kas patiesi saviļņo. Piemēram, Katrīnas Neiburgas 30 grādu aukstumā Somijā filmētā brīvdabas milonga uz sniegota laukuma – acīm redzamais neticamais.

Nedrīkst arī nepieminēt īsti romantisku stāstu, kas apvij šā projekta tapšanu. Visi Pjacollas skaņdarbu aranžējumi tapuši īpaši šim mākslinieku sastāvam, un to autors ir neviens cits kā argentīniešu populārākais tango aranžētājs un komponists Fernando Marzans, kura spalvai pieder arī, piemēram, filmas mūzikla Evita instrumentācija. Akordeoniste Inita Āboliņa stāsta, ka sadabūt jau gatavas notis bijis sarežģīti un dārgi, tāpēc meklēti citi ceļi aranžējumu partitūru iegūšanai, un rezultāts ir patiešām labākais iespējamais – par spīti ar vārdnīcas palīdzību veiktajai sarakstei lauzītā angļu valodā, Latvijas mūziķei izdevies ieinteresēt Fernando Marzanu par šo projektu tālajā Latvijā, kuru nu jau viņš uztverot kā savu. Galvenais ieguvums, protams, ir operas nošu krājuma papildināšana ar unikālām notīm, kuras, cerams, piedzīvos vēl daudzus atskaņojumus.

Runājot par pašiem aranžējumiem – tie patiesi skan svaigi. Piemēram, tango operitas Maria de Buenos Aires tituldziesma ieguvusi jaunas noskaņas ne vien instrumentācijā, bet arī interpretācijā – Ilonas Bageles dziedājums (arī deklamēšana vairākos skaņdarbos) ir melodisks, sievišķīgs, bez raksturīgās agresīvās seksualitātes. Savukārt rakstura krāsas uzticētas čellam (Inga Sunepa), akordeonam (Inita Āboliņa) un klavierēm (Ilze Ozoliņa). Vijole (Svetlana Okuņa) ir vēl viena izrādes balss, tāpat kā Oskara Petrauska soprānsaksofons. Pjacollas mūzikā neiztrūkstošās džeziskās nianses iemieso kontrabass (Miša Hairuļins) un sitaminstrumenti (Ivars Kalniņš). Mūziķi mīl Astoru Pjacollu par brīvību, kas tiem dāvāta viņa partitūrās un aranžējumos, tā ļauj savicināt spārnus un lidot citkārt interpretācijas ziņā stingrajos operas un baleta mūzikas rāmjos mītošajam radošumam. Un tas lido, pārsteigts, priecīgs un dāmu izpildījumā mazliet nobijies no savas putna brīvības. Instrumentālie skaņdarbi šoreiz nav dziedātājas atelpai, bet atsevišķi tveramas skaņu gleznas. Šis tango stāsts ir skaists, jo tajā nav pārprasta liktenīguma, bet ir netverams, mazliet skumjš vieglums, kas atstāj spēcīgu pēcgaršu. Būtu patiešām žēl, ja divas pilnībā izpārdotās izrādes februārī izrādītos vienīgās, jo šis projekts noteikti būtu pelnījis plašāku rezonansi Latvijas publikā un, iespējams, pat vietu Rīgas operas festivālā kā alternatīva lielās zāles izrādēm un programmas spektra paplašinājums.

Svarīgākais