Šišons paraksta jauno līgumu
Pagājušajā nedēļā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) operas koncertuzveduma Otello gaidās tika parakstīts līgums starp LNSO valdes locekli Ilzi Paideri-Staķi un LNSO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Karelu Marku Šišonu par sadarbību turpmākos trīs gadus.
Par spīti žilbinošajiem smaidiem un rokasspiedieniem fotokameru zibspuldžu klikšķu pavadījumā, šā rezultāta panākšanas process bijis sarežģīts un ilgs. Tas saistīts ar citādi allaž smaidīgā un izturētā diriģenta skarbajiem izteikumiem intervijā Neatkarīgajai, kas pērn oktobrī tika veltīti toreizējai kultūras ministrei Sarmītei Ēlertei par solījumu nepildīšanu. Pēc pāris dienām sekoja LNSO mūziķu atklātā vēstule jaunajai ministrei Žanetai Jaunzemei-Grendei, cerot uz jaunu sākumu ieilgušajā finanšu krīzes situācijā, kad pārāk bieži ticis griezts nemērot. Toreiz Karels Marks Šišons pauda apņēmību darbu ar LNSO turpināt, ja vien tas būs iespējams. Parakstot jauno līgumu, diriģents atzinās, ka vēl pavisam nesen nav bijis pārliecināts, ka tā notiks. Taču nu jau citas, daudz patīkamākas rūpes – divi Verdi operas Otello koncertiestudējuma vakari ar izcilu starptautisku solistu komandu, savukārt līdz 15. martam jāapstiprina nākamās sezonas koncertu programmas.
Formāli varam atviegloti uzelpot, jo LNSO mākslinieciskā virzība turpmākos pāris gadus šķiet atkal nodota drošās rokās. Karels Marks Šišons paliek, tas nozīmē, ka LNSO kurss nemainīsies vai mainīsies tikai uz labu. Ne tikai tāpēc, ka diriģents jūtas «lielā mērā kā latvietis», bet tāpēc, ka tiks turpinātas iestrādes orķestra mākslinieciskā līmeņa uzturēšanā un celšanā, mūziķu motivēšanā, repertuāra attīstībā, gan Latvijas un pasaules muzikālās vides savstarpējās aprites veicināšanā personāliju un repertuāra jomā. Galvenā diriģenta darba līgumā iestrādāts punkts par to, ka Karela Marka Šišona atrašanās darba attiecībās ar LNSO ir cieši saistīta ar to, vai darbu LNSO turpinās tā līdzšinējā direktore Ilze Paidere-Staķe. Respektīvi, veiksmīgai orķestra darbībai nepieciešams normatīvs regulējums tandēmam starp orķestra administratīvo un māksliniecisko vadību. Un, lai arī finanšu krīzes ēna joprojām kā Dāmokla zobens karājas pār orķestri, jo līdzekļu kā allaž ir par maz, abi vadītāji nepieļauj iespēju piekāpties mākslinieciskās kvalitātes un realizējamo ieceru jomā, ciktāl tās saistītas ar tādām nepieciešamībām kā mūziķu atalgojums, instrumentu apkope un pakāpeniska nomaiņa, paturot prātā dienesta telpu bēdīgo stāvokli un meklējot finansējuma papildināšanas iespējas gan no biļešu ieņēmumiem, gan piesaistot sponsorus. Skumji, ka saistībā ar LNSO, kas šobrīd demonstrē lielisku māksliniecisko formu pārpildītos koncertos, jārunā par šāda izdzīvošanas minimuma nodrošināšanu, tomēr par to klusēt būtu vēl muļķīgāk. Jāatzīmē, ka LNSO attiecībās ar nodokļu institūcijām līdz šim ir atradis iespēju korekti nokārtot visas saistības un neieslīgt parādos.
No otras puses, noteikti jārunā par pozitīvo, kas saistās ar galvenā diriģenta ieceri beidzot tikt pie orķestra koncertmeistara. Izrādās, kopš latviešu vijoļspēles leģendas Valda Zariņa laikiem LNSO pirmās vijoles statusā orķestrim oficiāli nav pirmās vijoles. Tāpēc nolemts nākamās sezonas gaitā neformāla konkursa kārtībā piedāvāt vairākas koncertprogrammas koncertmeistara ampluā vairākiem vijolniekiem, tostarp arī Vinetai Sareikai, lai pēc tam demokrātiski ar orķestra balsojumu pieņemtu lēmumu un iegūtu trešo partneri direktores un diriģenta spēcīgajā tandēmā. Ambīcija piesaistīt tāda līmeņa mākslinieci kā Vineta Sareika pašā starptautiskās karjeras uzplaukumā ir apsveicama, jo norāda iecerēto kvalitātes latiņas augstumu. Pašlaik pāragri runāt par to, «kā būtu, ja būtu», tomēr pasaulē ir diezgan daudz gadījumu, kad prestižu orķestru koncertmeistaru ampluā ieņem atzīti solisti. No mūsu mūziķiem tāds piemērs ir čelliste Kristīne Blaumane, Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistare.
Priecē fakts, ka gan Karels Marks Šišons, gan Ilze Paidere-Staķe pauž apņēmību strādāt un katrs savā jomā gatavs ieguldīt maksimāli daudz enerģijas, lai panāktu vēlamo rezultātu. Protams, cīņas ap valsts dotācijām vienmēr ir sensitīvs jautājums, tāpat kā jaunieviestā kritēriju sistēma orķestru sadalīšanai tādos, kam nepieciešams lielāks finansējums, un tādos, kam mazāks. Šajā nozarē tomēr ir par daudz nesalīdzināmu lielumu formāta, misijas, māksliniecisko uzdevumu ziņā. Ne viss ir izmērāms starptautiskajos panākumos, kases ieņēmumos vai izsakāms citos šķietami objektīvos rādītājos. Atliek cerēt, ka visi Latvijas profesionālie orķestri bez greizsirdības spēs saglabāt pašcieņu un, turpinot lobēt savas intereses varas gaiteņos, neaizmirsīs par mākslinieciskajiem mērķiem, nekļūstot par kareivīgām vistām, kas sētā plūcas ap žēlīgi pabērtu graudu sauju.