Janvāra beigās pēc gada nogales kolīzijām Operas direktora jaunā līguma kontekstā skatītāju acīm pavērās šā gada pirmais jauniestudējums, faktiski gatava izrāde, kas atvesta no Zagrebas Nacionālās operas un iedzīvināta citā solistu sastāvā Rīgā. Ņemot vērā, ka vokālās sarežģītības dēļ Pētera Čaikovska opera Mazepa tiek iestudēta samērā reti, šī tika pozicionēta kā iespēja dzirdēt opermūzikas retumu.
Diemžēl režisora Ozrena Prohiča koncepcija un izrādes vizuālais tēls, atskaitot atsevišķus momentus, neraisīja Čaikovska mūzikas emocionālajai intensitātei atbilstošu līdzpārdzīvojumu, vien lika kārtējo reizi domāt par to, kāpēc operā kļūst arvien garlaicīgāk un kāpēc skatītājs ir spiests caur opermūzikas zelta repertuāru sekot līdzi vidējās paaudzes režisoru karmiskajām attiecībām ar sociālistisko/padomju pagātni un tās rudimentiem mūsdienu realitātē. Apnīk! Lai cik varbūt novatorisks Ozrena Prohiča skatījums šķistu, iespējams, Horvātijā, Rīga šāda tipa iestudējumus ir jau atēdusies. Režijas spēlēs ar laikmetu kontekstiem radošums zaudējis rutinizācijai, izpaliekot jaunām atklāsmēm un radot virkni jaunu štampu, kas sevi pamazām izsmeļ. Glābj vienīgi mūzika. Šķiet, ka būtu veselīgi skatītāju balsojumu Lielās Mūzikas balvas ietvaros par labāko operas iestudējumu papildināt ar alternatīvo Zelta avenes nomināciju, proti, par sliktāko operas iestudējumu. Kandidāti ir, un cīņa par šo titulu varētu būt ne mazāk sīva kā par tā pretni.
Muzikāli šī opera ir īsts varoņdarbs gan no solistu, gan mūziķu un diriģenta Modesta Pitrena puses. Mazepā muzikālā dramaturģija un interpretācija ir spēcīgāka par libretu un iestudējuma režijas koncepciju, ko īpaši apliecina orķestra interlūdijas Poltavas kauja dinamika, kas kontrastēja ar vienmuļo kino fonā. Izrāde piedāvā iespēju dzirdēt lieliskus solistus – pieredzējušo Marijas teātra baritonu Edemu Umerovu titullomā un viņa vēl pieredzējušāko ukraiņu kolēģi Ivanu Ponomarenko otrajā sastāvā, sulīgo gruzīnu basu, leģendārā Nodara Andguladzes skolnieku Ramazu Čikviladzi Kočubeja tēlā (otrajā sastāvā ne mazāk kolorīts ir Krišjānis Norvelis), kā arī divus viestenorus – Mihailu Makarovu no Marijas teātra un Cīrihes operas solistu Alekseju Kosarevu. Marijas lomā drosmīgi iejutušās Aira Rūrāne un Julianna Bavarska, bet Ļubovas tēlā – Andžella Goba.
Čaikovskis solistus nav žēlojis. 28. janvārī visi centās drosmīgi turēties pretī pirmizrādes stresam, ārprātīgajam caurvējam un aukstumam parterā – droši vien arī uz skatuves, taču līdz galam šo pārbaudījumu izturēja tikai Mazepa un Kočubejs. Abas mūsu dāmas jāslavē par uzcītību, aktiermeistarību un vokālo sniegumu, lai arī vietām negāja tik tīri un nepiespiesti, kā varētu vēlēties. Savukārt visgrūtāk klājas tenoram Mihailam Makarovam, kas garajā Andreja ārijā 3. cēlienā varonīgi cīnījās ar intonāciju. Ģenerālmēģinājumā dzirdētā Alekseja Kočarova dramatiskais tembrs šķita piemērotāks grūtajai Andreja partijai par Makarova lirisko tenoru, kas šķiet vairāk piemērots epizodiskajai Iskras lomai – to dziedātājs atveido Marijas teātrī.
Mazepas stāstā ir pagrūti izvairīties no ideoloģijas, jo titulvaronis ir vēsturisks un neviennozīmīgi vērtēts personāžs. 2006. gada pavasarī, viesojoties Kijevā, gadījās turienes operteātrī noskatīties tieši Mazepas iestudējumu, kurš citādi nepelnītu īpašu ievērību, ja apmēram trešdaļa skatītāju zāles nebūtu tērpusies tautastērpos (!). Tas acīmredzot jātulko kā Mazepas atzīšana par ukraiņu nacionālās kustības priekšgājēju un simbolu. Bieži gadījies dzirdēt arī procariski kaismīgus Mazepas – nodevēja pozīcijas aizstāvjus. Patiesībā hetmanis Mazepa ir ārkārtīgi interesants tēls, jo viņa varaskāre, avantūrisms, kaislība un attiecības, kas operas gaitā izmainās par 180 grādiem, ir ļoti piemērots materiāls psiholoģiski sarežģīta, daudzšķautņa rakstura veidošanai.
Prohiča versijā hetmaņa tēls nav izvērsts tālāk par ietiepīga, padzīvojuša militāri politiskā darboņa ambīcijām. Ja ne 2. cēliena 2. ainas Mazepas ārijas teksts, liriskais duets ar Mariju un Čaikovska mūzikas dramaturģija, par viņa cilvēcisko dimensiju, sirdsapziņas mokām un mīlestību skatītājs pat neuzzinātu. Par spīti it kā simboliskajai nosacītībai, režisors sniedz pārāk robusti skaidras norādes par to, kurš ir labais un kurš ne. Šķērmi kļūst arī no klišejām, īpaši pirmajā cēlienā. Ja vēl Jūlijas Timošenko kā Mazepas sievišķās/mūsdienu versijas multiplicētais tēls no Marijas uz visām kora māksliniecēm šķiet salīdzinoši asprātīgs, par spīti tam, ka varas personificēšana aktuālās politiskās personālijās ir diezgan banāls paņēmiens, tad aina Kočubeja namā nojauc trauslo mēģinājumu runāt simboliski. It kā ironiski domātais baleta numura izmantojums (visu cieņu dejotājiem) ar sekojošo masu skatu, kurā, skanot hopakam, pufaikoti kazaki, uzvalkoti civilie, daudzās jūlijas un baleta mākslinieki pierijas, piedzeras, dejo uz galda striptīzu (protams!) un ļaujas mīlas priekiem, kamēr saimnieki un augstais viesis tajā visā mēmi noskatās (ar tūlītēju hetmaņa piebildi, ka būtu viņš jaunāks, pats pievienotos jauniešiem), ir pat ne groteski, bet vienkārši bezgaumīgi. Tikpat klišejiska pēc izcili nodziedātās ārijas ir Kočubeja spīdzināšanas aina, bāžot galvu alumīnija vannā, nemaz nerunājot par motorzāģiem, ar kuriem mīmisti cēli nodefilē gar skatuves malu pirms nāvessoda ainas. Nez kāpēc gan motorzāģi nav tradicionāli oranži...
Pie iestudējuma veiksmēm pieskaitāms hetmaņa un Marijas duets, viss nāvessoda fragments, sākot ar Marijas tikšanos ar māti, kontrastējošo piedzērušā kazaka dziesmiņu (atzīstams tenora Andra Lapiņa sniegums mazajā raksturlomā), Kočubeja un Iskras lūgšanu un pēdējo nāvessoda ainu, kurā redzams vien rotējošā divstāvu būrī iesprostots pūlis, pār kuru izlīst sarkana asinsgaisma. Simboliski pastarpināts un daudznozīmīgs risinājums – vispārliecinošākā mizanscēna visā operā. Tikpat aizkustinoša, cik sāpīgi bezcerīga ir jukušās Marijas šūpuļdziesma mirstošajam Andrejam, rotaļājoties ar lellēm izrādes finālā. Izrādē manāmi centieni aktualizēt Eiropas pabērnu (Balkānu, Ukrainas) problemātiku un, iespējams, skaitliski mazāko slāvu tautu solidaritāti cīņā ar lielvaru patvaļu un totalitārisma paliekām, kā arī nacionālā romantisma ideālu kārtējo zaudēšanu cīņās par politisko varu. Tādas grēmas slāvu mūsdienu traģēdijām un par mazā cilvēka vietu varas tīklojumos.