Lielajā ģildē 20. janvārī notika tradicionālais latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, šoreiz vienā vakarā muzicējot pieciem profesionālajiem orķestriem un piedāvājot vairākus pirmatskaņojumus.
Liela daļa klausītāju bija mūziķi, tas savā ziņā ir loģiski – šāds koncerts ir iespēja kompaktā formātā noklausīties un novērtēt kolēģus, kas ikdienā īsti nemaz nav iespējams. Vienlaikus gribētos domāt, ka šis nu jau regulārais pasākums ir mazliet sašūpojis latviešu simfoniskās mūzikas marginālo statusu, aktivizējot regulāru jaunu opusu tapšanas procesu un veicinot publikas interesi. Pieredze rāda, ka latviešu publika tomēr ir samērā konservatīva un, visticamāk, jaunu latviešu mūzikas opusu ies klausīties tad, ja būs saņemts cildinošs vērtējums kādā ārzemju konkursā. Provinciāli? Ir jau nu gan. Citējot kādu zināmu mūziķi un komponistu, latviešu popmūzika ārpus Latvijas nevienam nekad nebūs vajadzīga. Savukārt latviešu simfoniskā mūzika diezgan bieži saņem pozitīvu novērtējumu pasaules mūzikas forumos, konkursos, festivālos un tamlīdzīgi institucionalizētos mūzikas industrijas pasākumos, vēlreiz atklājot simfoniskās mūzikas kā garīgas saziņas instrumenta universālo dabu, kurai svešas ģeogrāfiskās un valodu robežas. To latvieši bieži vien novērtē par zemu. Tas gan nav nekāds brīnums, ja mūsu sabiedrībā 21. gadsimtā ir vieta viedoklim, ka mākslai vajadzētu būt pozitīvai un pamācošai.
Šāgada latviešu simfoniskās mūzikas parādē kamerorķestra Sinfonietta Rīga un Normunda Šnē lasījumā izskanēja trausli intelektuālais Gustava Fridrihsona darbs Chiaroscuro, ko pirms pāris gadiem Rīgā diriģēja leģendārais jaunās mūzikas interprets Heincs Holligers. Katra komponista personība šajā koncertā (Gustavs Fridrihsons, Imants Kalniņš, Ilona Breģe, Kristaps Pētersons, Andris Dzenītis) veido savdabīgu latviešu komponista kopportretu, kurā ir gan introvertas pašrefleksijas, gan intelektuālas konstrukcijas, ironisks tautiskums, teatrāls programmatisms, instrumentāls humors, noskaņu eksperimenti un simfonisko rokrakstu daudzveidība.
Imanta Kalniņa Rotāju, dancoju simfoniskā versija pēc vieglā un virtuozā pārlikuma kameransamblim, kas izskanēja komponista jubilejas koncertā Spīķeru koncertzālē pagājušajā pavasarī, šķita par daudz smagnēja, par spīti izciliem solo fragmentiem (oboja, klarnete u.tml.) un Liepājas orķestra mūziķu un Atvara Lakstīgalas centieniem atklāt tās dažādās noskaņas un krāsas. Šoreiz Milža Lutauša tēma neraisīja vis smaidu, bet atgādināja mazliet samocītu godzillas tēlojumu pompoza ačkupa ritmā. Orķestra vainas te nav nekādas – Liepājas orķestris izsenis bijis viens no latviešu simfoniskās mūzikas flagmaņiem, taču autors šoreiz pats savu virumu mazliet pārsālījis. Savukārt Ilonas Breģes Trešais Rīgas koncerts Teātris LNO orķestra un Andra Pogas lasījumā pārsteidza ar drosmīgi programmatisku uzbūvi, kas nekļuva prognozējami garlaicīga, bet atbilstoši nosaukumam ilustrēja te pantomīmu, te operu, solistu lomas atvēlot čella (Guna Āboltiņa) un obojas (Normunds Šnē) balsīm. Breģes koncerts turpina komponistes aizsākto līniju, kur partitūra ir inteliģenti izsmalcināta un stilistiski daudzveidīga, nekļūstot eklektiska.
Koncerta otrā daļa priecēja ar konceptuāli pamatotu un muzikāli asprātīgu partitūru Edgara Alana Po rēgainajās noskaņās ieturētajā klarnetes koncertā Ligeija, kas ne tikai atklāja Gunta Kuzmas virtuozitāti klarnetes spēlē, bet arī Kristapa Pētersona matemātiķa pieeju kompozīcijai – harmonija veidota, izmantojot skaņu un angļu alfabēta burtu atbilstību, pārceļot notīs noveles fragmentu. Koncerta finālā pūtēju orķestra Rīga izpildījumā skanēja Andra Dzenīša jaundarbs Drone ar spēcīgām atsaucēm uz rokmūziku (elektriskā ģitāra, plašs sitaminstrumentu izmantojums) un džezu, vienlaikus atklājot komponista eksperimentētāja garu šoreiz pūšaminstrumentu tembrālajās attiecībās, spēlējoties gan ar tādu kā dūcošu mantru om, gan citiem faktūrelementiem. Mazliet žēl, ka šis skaņdarbs noslēdza objektīvu iemeslu dēļ salīdzinoši garo koncertu, jo masveida «tautas staigāšana» balkonā (cerams, tiešām steidzoties uz pēdējo transportu) liedza to izbaudīt netraucēti. Un tomēr – ar katru gadu latviešu simfoniskās mūzikas Jaungads apliecina mūzikas radīšanas procesu nepārtrauktību un orķestru gatavību strādāt ne vien ar laika pārbaudi izturējušu repertuāru, bet arī pirmatskaņot opusus, kuri, kas zina, pēc simt gadiem varbūt ierindosies latviešu simfoniskās mūzikas klasikas antoloģijā.