Valdības darbības pirmās simt dienas masu medijos pieņemts ievērot saudzīgu režīmu attiecībā uz jauno ministru darbu, bet, tās noslēdzot, ministri mēdz atskatīties uz pirmajos darbības mēnešos paveikto. Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende kā svarīgāko min to, ka «2012. gada valsts budžetā stabilizēts finansējums kultūras jomai», tālāk norādot, ka sākta «Vispārējo latviešu Dziesmu un XV Deju svētku, Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu finansēšana». Kā šīs simt dienas izskatījās no malas?
Nevar noliegt, ka Žanetas Jaunzemes-Grendes apstiprināšana amatā bija šoks daļai kultūras sabiedrības. Bija pierasts, ka politiķi puslīdz rēķinās ar kultūras cilvēku vēlmi redzēt šajā krēslā nozares profesionāli. Turklāt ministrei līdzi nāca nelāgas atskaņas pēc skandāla, ko savulaik izraisīja t.s. kultūras funkciju audits. Auditori toreiz salika nekompetentas atzīmes funkcijām, bez kurām kultūra nemaz nav iedomājama.
Pirmie ministres soļi bija cerīgi. Paziņojums par ideju pēctecības principu, aicinot par konsultantiem virkni bijušo kultūras ministru, radīja sajūtu, ka, neraugoties uz to, ka Žaneta Jaunzeme-Grende ir cilvēks no malas, viņa nestrēbs karstu un nekādas ziepju operas nav gaidāmas. Galu galā – ko tur vecus funkciju auditus cilāt! Turklāt nu varējām būt liecinieki ironiskai situācijai – kultūra jāaizstāv cilvēkam, kas, savulaik valsts budžetu glābjot, atbalstīja kultūras budžeta brutālu piesmiešanu.
Apcirptais budžets tomēr izrādījās nežēlīgs pārbaudes akmens ministrei. Latvijas kultūrpolitikā ir divas tendences – ja kultūras ministra postenis pieder varas partijai, kura it visā vēlas dzīt savu ideoloģisko līniju, šis amats kļūst par svarīgu ieroci elektorāta piesaistei. Visveiksmīgāk to izmantoja bankrotējusī Tautas partija. Iespējams arī otrs modelis – kultūras ministra portfelis atrodas nevienam nevajadzīgo ministriju grozā, to piespēlē koalīciju jaunākajiem brāļiem, par kuriem ir skaidrs, viņi varēs plosīties cik tīk, bet finansējums pieder citiem. Tas, kas notiek patlaban, ir otrais modelis. Vēsture klusē, kāpēc 2012. gada budžetā kultūras pamatfunkcijām atvēlēti vien nieka 53 miljoni latu. Ir visnotaļ skarba versija par to, ka Žaneta Jaunzeme-Grende neesot pietiekami cīnījusies par kultūras budžetu ar ministrei pienākošos degsmi, bet tikpat iespējams, Sarmītes Ēlertes laika iestrādes tika sarautas gabalos, tiklīdz bija skaidrs, ka šo krēslu atdos koalīcijas jaunākajam brālim.
Budžeta robs velk līdzi vēl vairākus iepriekšējo laiku sāpju bērnus – Latvijas Valsts mežu finansējumu – kultūrai nozīmīgu piešprici 800 000 latu apjomā. Par naudas dalījumu sarunas sāka Sarmīte Ēlerte, tās noslēdzās Žanetas Jaunzemes-Grendes laikā. Lai gan ierēdņi tagad priecīgi māj ar galvu Valsts Kultūrkapitāla fonda virzienā – ejiet ar pretenzijām tur, sadalījuma shēma tapa ministriju gaiteņos. Fonda ekspertu viedoklis tur prasīts netika, un dalījums ir, maigi izsakoties, diskutabls. Slidena ir situācija ar 2013. gada Dziesmu svētkiem. Ministre par šogad veicamiem min darbus, kuriem bija jāatspoguļojas jau 2011. gada budžetā, solot vēl tikai sniegt priekšlikumus likumam par budžeta grozījumiem, «lai atjaunotu mērķdotāciju amatiermākslas kolektīvu vadītāju darba samaksai».
Latviešus budžeta problēmas neinteresē. Arī tad, ja budžeta jostu savelk ap viņu kaklu. Publiski redzamākais grābeklis, uz kura Žaneta Jaunzeme-Grende uzkāpa pirmo simt dienu laikā, ir Latvijas Nacionālās operas (LNO) skandāls. Šāda ziepene kultūrā nebija vērota kopš laikiem, kad publiskajā telpā verbāli izvillojās Helēna Demakova ar Ingūnu Rībenu. Žagargeita ir ministres izgāšanās ar starptautisku vērienu. Neviens neapgalvo, ka Operā, pat ja tā ir starptautisks zīmols, nevajag ieviest kārtību – runa ir par metodēm un elementāru faktu pārbaudi, jo acīmredzot padomniekiem un ierēdņiem kultūrā var uzticēties tikai līdz zināmai robežai. Žaneta Jaunzeme-Grende, paļaujoties uz biznesa pieredzi, rīkojās strauji un iekrita primitīvi. Vides nepārzināšana un «ātrie lēmumi» te noteikti nāca par sliktu. Taisnības labad jāteic, viena pagale nedeg. Farss ar Operas direktora konkursu brieda kopš pērnā augusta, bija «labi ļaudis», kas ministrei palīdzēja tajā iekrist. Te nu īsti vietā ir atgādināt maestro Paula ironisko pravietojumu – jebkurš kultūras ministrs, kas saķersies ar mūziķu mafiju, neizbēgami būs zaudētājs.
Kā pozitīvs jāpiemin ministres nodoms piesaistīt kultūrai maksimāli daudz Eiropas naudas. Agrāk šie teksti ministru mutē skanēja apmēram tikpat nopietni kā solījums sākt jaunu dzīvi ar nākamo pirmdienu, Žaneta Jaunzeme-Grende šajā ziņā runā konkrēti. Tāpat apsveicama ir viņas prasība pēc jaunas retorikas un argumentiem, lai būtu ar ko kultūras intereses aizstāvēt. Lai nu kas, bet uzņēmējdarbības vides pārstāve labi zina – kultūras darbinieku žēlabas līdz šim debesīs nav kāpušas tieši gaudenās retorikas dēļ.
Pirmās simt dienas ministres amatā Žanetai Jaunzemei-Grendei bija tikai prelūdija. Pulkstenis nepielūdzami tikšķ, ministrei, kas pārstāv koalīcijas jaunāko brāli, tādi avansi kā savulaik Helēnai Demakovai vai Intam Dālderim dāvāti netiks. Vai viņa kļūs par kultūrpolitiski vērā ņemamu spēlētāju, vai noies no skatuves, redzēsim jau tuvāko mēnešu laikā. Daudz kas ir atkarīgs no KNAB atzinuma lietā par iespējamu ministres interešu konfliktu un no tā, kā beigsies Solvitas Zvidriņas disciplinārlieta. Tas nav vienīgais, kas apdraud ministres karjeru. Ja «nostabilizētais kultūras budžets» saglabāsies 2012. gada sākuma līmenī, var pieļaut, ka jau pavasara sākumā kultūras ministres demisiju pieprasīs apvienotā Dziesmu svētku diriģentu un koru dziedātāju fronte. Pēc referenduma uzvārīt politisko kapitālu vajadzēs, Dziesmu svētki šai ziņā ir izcili piemēroti, un tad var izrādīties – kultūras ministra krēsls pēkšņi atkal kļuvis vērtīgs.