Rakstniecības un mūzikas muzejā Lasītāju klubā Oļģerta Krodera autobiogrāfiskā grāmata

Sestdien, 11. februārī, plkst. 12:00 Rakstniecības un mūzikas muzejā (Rīgā, Pils laukumā 2) notiks Lasītāju kluba tikšanās, kurā ikviens aicināts apspriest režisora Oļģerta Krodera autobiogrāfisko grāmatu Mēģinu būt atklāts.

Katru mēnesi Rakstniecības un mūzikas muzejs nosaka grāmatu, kas izpelnījusies īpašu lasītāju interesi un tāpēc kļūst par Lasītāju kluba diskusijas objektu. Katra mēneša otrajā sestdienā lasītāji tiek aicināti tikties pie kafijas tases, lai nepiespiestā atmosfērā apmainītos ar viedokļiem, kas radušies, lasot grāmatu, lai diskutētu savā starpā, iegūtu jaunus domubiedrus vai oponentus un intelektuāli aktīvi pavadītu sestdienas pusdienlaiku. Uz Lasītāju klubu netiek aicināti grāmatu autori, izdevniecību pārstāvji vai tēmas eksperti, lai lasītāji varētu brīvi izteikt viedokli un iespaidus, autoritāšu viedokļa neietekmēti.

Oļģerta Krodera autobiogrāfiskā grāmata pirmoreiz tika izdota 1993. gadā. Par godu režisora 90. jubilejai apgāds Zvaigzne ABC 2011. gada vasarā to izdeva atkārtoti, papildinot ar Valmieras teātra direktores Evitas Sniedzes priekšvārdu un Oļģerta Krodera režijas darbu un lomu hroniku.

Evita Sniedze raksta: "Bez Krodera Latvijas teātris 20. un nu jau arī 21. gadsimtā nav iedomājams. Viņa dzīve bez Latvijas un teātra – arī. "Visu, ko esmu pieredzējis, kas man ticis likts priekšā, vienmēr esmu vērojis no malas. Pat Ziemeļos. Es jūtos, it kā spēlētu kādu lomu izrādē, līdz ar to man nav nekā traģiska, ko nožēlot. Es skatos izrādi." Un viņam diemžēl ir nācies būt klāt dažās lielākajās Latvijas 20. gadsimta izrādēs ("un man bija baigi interesanti," Kroders saka) – gan 1940. gada 17. jūnijā, kad Rīgā iebrauca padomju tanki, gan 1941. gada 14. jūnijā, kad viņam un viņa ģimenei četros no rīta stundas laikā bija jābūt gataviem nākamajiem savas dzīves gadiem prom no mājām. Kroders savām acīm ir pieredzējis gandrīz visu Latviju, jo ir tikai trīs gadus jaunāks par to."

Oļģerts Kroders: „Es tiešām mēģināju būt atklāts un ceru, ka tas zināmā mērā ir izdevies. Protams, šis tas aizmirsies, šo to vispār negribas atcerēties. Bet melojis neesmu. Daži saka – vajagot turpināt, taču roka neceļas. Lai kaut ko vērtētu un iespējami patiesi aprakstītu, vajadzīga distance. Bet mūsu domās un darīšanās padomju laiki nav beigušies – kurš kuru apčakarēs, mēs valdīšanu vai valdīšana mūs. Primitīvi, vulgāri, ciniski. Tā dzīvojam. Diemžēl. Un par to rakstīt negribas... Tomēr pati par sevi dzīve ir forša. Tāds, lūk, paradokss.”

Lasītāju klubs notiek sadarbībā ar Rīgas Centrālo bibliotēku.