Rīgas opermīļi 15. janvārī pārpildītā Lielajā ģildē beidzot sagaidīja pagājušā gada novembrī solīto Marinas Rebekas solokoncertu ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO). Novembrī soliste bija Ņujorkā, kur atveidoja Donnas Annas lomu Mocarta operā Dons Žuans, to varējām vērot arī tiešraidē Kino Citadele.
Solokoncertā māksliniece piedāvāja īstu vokālās daiļslidošanas programmu – tehniski smalkas un sarežģītas, atzīstamu vokālo meistarību (tostarp spožu koloratūrtehniku) paģērošas, ausij tīkami nenodrillētas un skaistas franču un itāliešu opermūzikas lappuses, demonstrējot lirisko soprānu repertuāra pērles – Semiramīdu, Margaritu, Manonu, Džuljetu, Norīnu, Lučiju. Pie diriģenta pults darbojās Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents Modests Pitrens. Šķiet, ar Rosīni vēl kopš Seviljas bārddziņa laika diriģenta attiecības ir vairāk nepieciešamības diktētas, līdz ar to izpaliek azartisks dzirkstījums un virtuoza nepiespiestība interpretācijā. Uvertīra no operas Semiramīda izskanēja nedaudz nervozi, ātrajam tempam vietumis pamanoties izprovocēt sausu smilšainumu vijolēs, savukārt solo fragmentos – dažu pūšaminstrumentu uzmanīgu lavīšanos pār intonācijas plāno ledu, tomēr Marinas Rebekas uznāciens Semiramīdas ārijā visu salika savās vietās. Dziedātājas dzidrais, piepildītais tonis, perfektais frāzējums un balss vijīgums neskaitāmajos izrotājumos un pasāžās uzspodrināja visa vakara pamatnoskaņu.
Modests Pitrens un orķestris atplauka franču mūzikā, kurā ir vairāk intīma lirisma, bet itāliešu pompozais manierīgums ietērpts dinamikā un trauksmainā melodismā. Patiesībā pēc šā koncerta šķiet, ka darbs ar operas orķestri Modestam Pitrenam nedaudz sasējis rokas, galvenokārt salīdzinoši ierobežotā repertuāra, gan arī orķestra pašreizējās mākslinieciskās kapacitātes dēļ. Visticamāk, viņam būtu, ko teikt simfoniskajā mūzikā, diriģējot pilnu simfonisko orķestri, un tas nepaliktu nepamanīts. Par skaistu intermēdiju izvērtās Masnē hrestomātiskā Meditācija no operas Taīda ar Raimonda Ozola vijoles solo, apliecinot LNSO muzikālo jutīgumu. Ne mirkli nezaudējot teju sportisko tehniskumu, arī Marina Rebeka prata eleganti dozēt emocijas, atklājot Margaritas kontrastainās izjūtas balādē un Rotaslietu ārijā, piešķirot skumju, līdzpārdzīvojumu raisošu rezignācijas noti Manonas atvadu ārijā no de Grijē un atkal pārtopot par mīlas vārdā uzupurēties gatavo Džuljetu, koķeto, jokoties mīlošo Norīnu vai nolemtības apdvesto Lučiju di Lammermūru. Lai arī balsī lieliski guļ viss belkanto cakojamais repertuārs, ko publika ar nepacietību gaida no ikviena soprāna, kas vien to spēj pacelt tehniski, šķiet, pašlaik Marinas Rebekas sirds visvairāk pieder Manonas lomai – īsā spilgtā gavote, kas koncertā izskanēja divreiz, bija meistarības un rakstura paraugstunda, kurā visspilgtāk atklājās dziedātājas skatuviskā harisma – dzirkstoša koķetērija, veselīga pašapziņa un dziļa izpratne par repertuāru. Tomēr līdz šai lomai dziedātājai droši vien vēl kāds brīdis jāgaida, nemēģinot skriet pa priekšu laikam.
Pēdējos gados dziedātājas karjera uzņēmusi straujus apgriezienus, piesakot sevi Zalcburgas festivālā, Milānas Teatro alla Scala, Londonas Konventgārdenā, Vīnes Valsts operā, Berlīnes, Hamburgas un Ņujorkas Metropoles operās, ja nosaucam tikai būtiskākās debijas. Latvijas Nacionālajā operā Rebekas kontā ir Violeta (Traviata) un Adīna (Mīlas dzēriens), bet šīs sezonas izskaņā viņa atveidos titullomu Gaetāno Doniceti operas Lučija di Lammermūra jauniestudējumā. Marina Rebeka ir strauji iedegusies zvaigzne pie pasaules opermūzikas debesīm, saņemot pelnītu novērtējumu un lieku reizi apliecinot itāliešu vokālās skolas pārbaudīto vērtību. Salīdzinājumus meklēt nav vērts, Latvijā šādu soprānu pašlaik nav.