«Kādas vēl problēmas? Dailes teātrim nav nekādu problēmu, Dailes teātris ir labākais teātris pasaulē,» – nosmaida teātra galvenais režisors Dž. Dž. Džilindžers, kad piedāvāju intervijas iespēju. «Tikai nesaki, ka cilvēkus neinteresē viss, kas notiek Dailes teātrī,» iebilstu viņam, un mēs tiekamies Džilindžera darba kabinetā, kurā pie vienas sienas stāv kartona Džilindžers – Spēlmaņu nakts rekvizīts, ko žēl izmest laukā, bet no otras sienas raugās Eduarda Smiļģa fotogrāfija.
– Izstāsti tā, lai lasītājs, kurš neko nezina par režijas smalkumiem, saprastu, kur slēpjas Dailes teātra lielās zāles specifika.
– Lielā tūkstošskatītāju zāle ir tik milzīga, ka skatītāji, kas sēž pirmajās desmit rindās redz vienu izrādi, bet skatītāji pēdējās rindās – citu izrādi. Uztaisīt tā, lai visi redzētu vienu izrādi, ir nenormāli sarežģīti. Nevienā citā teātrī tā nav. Nacionālajā laikam ir pie astoņsimt vietām, bet tur, pateicoties balkoniem, publika izvietota kompakti un redz vienu un to pašu. Zāle unikāla, tāpēc nav daudz režisoru, kas varētu tajā strādāt. Tas pats Krilovs savulaik mēģināja – neiznāca, Gintars Varns, kurš tosezon bija atzīts par labāko režisoru Lietuvā, pamēģināja, uztaisīja Klāras sakarus. Tikai deviņas izrādes parādījām, vajadzēja ņemt nost. Zāle ir ļoti specifiska, te ir tā lielā problēma.
Man šķiet, ka es gandrīz, gandrīz jau sāku sajust, saprast, ka te darbojas citi principi. Piemēram, Liepājā, kur arī viss kompakti, izrādes taisīt ir desmitreiz vieglāk. Tur skatītājs redz katru niansi, detaļas. Dailes teātra lielajā zālē tas pazūd. Liepājā ir jāstrādā ar mazām, smalkām otiņām, te jāmālē ar lielu otu. Tā ir cita skatuviskā eksistence. Pats laiks teātri ir atvedis pie tā, ka nepieciešama organiskā skatuves runa. Pamēģini to uz mūsu skatuves! Ja tā runāsi, puszāle tevi nedzirdēs. Labi, mēs reizēm izmantojam mikrofonus, bet tas ir kaut kas cits. Enerģētika arī ir jāraida līdzi vārdiem līdz pat pēdējai rindai. Lai to noraidītu, neviļus sāc runāt samāksloti.
– Kur redzi risinājumu?
– Uz lielās zāles iestudējumiem turpmāk aicināsim pasaules klases režisorus. Lai pasaules māksla ienāk Latvijā, Dailes teātrī. Sākot ar nākamo sezonu, ir noslēgti vairāki līgumi. Pirmais būs Aleksandrs Morfovs, pasaules klases bulgāru režisors, kurš darbojas Ļenkomā, būs arī Konstantīns Bogomolovs, kas būtībā ir otrais numurs aiz Serebreņņikova – uzlecoša krievu režijas zvaigzne. Ir sarunas ar Oskaru Koršunovu, iespējams, pat par Meistaru un Margaritu, tāpat arī ar franču režisoru Patrisu Dušē. Turpināsies sadarbība ar Janu Villemu van den Bosu. Viņa iestudētais Amadejs joprojām ir izpārdots vairākus mēnešus uz priekšu.
Zāļu specifika ir izšķirošā. Mūsu sapnis ir, bija pat šāds projekts, uz 2014. gadu uzbūvēt zāli ar četrsimt vietām. Tā šobrīd ir pasaules norma – 400, 500 vietas. Tad var taisīt mākslu maksimālā līmenī un nav jādomā par to, vai no pēdējām rindām kaut ko varēs redzēt, saprast un dzirdēt.
Par šo zāles specifiku Dailes teātrī ir vienmēr jādomā. Nevar noliegt, mums tas izdodas, jo lielās zāles piepildītība ir 90 procenti. Tikpat, cik padomju laikos, kad cilvēkiem nebija nekā no tām iespējām, ko piedāvā dzīve mūsdienās. Tā ir liela veiksme, jo esam atgriezuši teātrī augstvērtīgu mākslu alkstošu skatītāju. Nu kaut vai Marija Stjuarte un Amadejs, top Romeo un Džuljeta, nākamsezon būs Blaumanis un Jevgeņijs Oņegins.
Esmu amatā tikai apmēram gadu. Tā pa īstam manis veidots repertuārs būs redzams no nākamās sezonas. Iestrādes teātrī jau neveidojas dienas laikā, bet gan divus trīs gadus. No nākamās sezonas būs pilnībā redzams tas repertuārs, kam esmu savu roku pielicis. Turpināsim, protams, sadarbību ar jaunajiem režisoriem: Elmāru Seņkovu, Juriju Djakonovu, Laura Groza strādās. Kamerzāle mums ir atvērta ļoti nopietnām lietām. Nākamsezon tur būs Vailda Salome, atkal Makdona. Repertuārs ļoti interesants. Ir ienākuši jaunie aktieri, pāris gadu te degunu apsildījuši un ieguvuši reālu pieredzi, kas ļoti atšķiras no mācību procesa. Strādājam no visas sirds. Tas, ko agrāk runāja, ka aktieri kaut kur halturē – tici man, pēdējos trīs gados neesmu neko tādu pamanījis.
– Vai krīze arī nav pamatīgi iebliezusi tieši pa lielās skatuves iestudējumiem?
– Neapšaubāmi. Tas ir jautājums arī par kritikas lomu. Lai kritizētu, ir jāsaprot skaitļi, tas, kā šāda budžeta apstākļos tik lielam teātrim izdzīvot. Te ir milzīga māja, 210 darbinieki, visi grib algas, normāli dzīvot. Pie tagadējā budžeta tas tiešām nav vienkārši. Tomēr, neskatoties uz to, ka pirms trim gadiem budžets bija divreiz lielāks, joprojām atrodam iespēju taisīt tikai vienu komēdiju un vienu mūziklu sezonā. Komēdija un mūzikls būtu jātaisa arī labāka budžeta apstākļos, jo pieprasījums pēc tiem ir milzīgs. Jautājums, kā pareizi teica Normunds Naumanis, ir par kvalitāti, bet komēdiju ziņā kvalitāte mums ir labākā Latvijā. Saku to ar pilnu apziņu. Ir viena veiksme Nacionālajā teātrī – Latgola.lv, bet stabilas pamatkomēdijas izdodas mums. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc lai mēs to nedarītu! Tas ir cienījams žanrs, nodokļu maksātāju pieprasīts, turklāt, izvēloties tādus autorus kā Klūnijs, kura lugas ir pasaules komēdiju pirmajā simtniekā… Neredzu te nekādas problēmas. Jautājums ir par to, ka vienreiz izdodas labāk, otrreiz sliktāk.
Visi šie apgalvojumi, ko atļaujas paust pat daži sertificēti profesori, ka Daile pievēršoties tikai komēdijām un mūzikliem, ir melna muļķība. Katru sezonu mums ir apmēram sešpadsmit iestudējumu, no tiem viena komēdija un viens mūzikls. Tā būs arī turpmāk, jo tas ir akadēmiska teātra pienākums šo žanru kopt. Publikas interese ir milzīga.
– Kas publiku interesē vairāk – apmēram tas, ko televīzijās piedāvā, piemēram, Comedy club, par sievietēm pārģērbtus aktierus zeķbiksēs, vai tas, ko Gatis Šmits dēvē par gudrajiem smiekliem?
– Gudrie smiekli, negudrie smiekli… Tā pat savulaik Anrī Bergsons tos nekvalificēja. Ir smiekli. Cilvēks nonāk īpašā stāvoklī, kad viņam nāk smiekli. Kā to izraisīt? Redzi, mums ir komēdija Ar vīru nav viegli. Ja skatītājs no izrādes sākuma smejas tā, ka aktieriem reizēm ir pat grūti spēlēt, tad tā arī ir komēdijas misija. Izsmīdināt skatītāju, lai viņš abstrahējas no dzīves, aizraujas ar notiekošo, aizmirstot par pārējo. Te jau faktiski veidojas terapeitisks efekts, un tajā nav nekā slikta! Tas ir komēdijas uzdevums, un komēdija savu mērķi ir sasniegusi. Atšķirībā no dažiem kritiķiem, neuzskatu, ka latviešu publika ir stulba. Tie ir inteliģenti, dzīvi cilvēki! Viņiem nav jāsaka priekšā, kas ir labi vai slikti! Viņi paši ar to tiek skaidrībā.
– Tajā pašā laikā tas ir mūžīgais pārmetums – kāda dumja komēdija. Ne jau es to izgudroju.
– Man šķiet dīvaina tendence, ko var vērot dažās viedokļu aptaujās. Tad, kad runājam par Dailes teātri, runājam tikai par lielo zāli, bet konteksts ir tāds, ka salīdzinām Dailes teātra lielajā zālē ar Valmieras vai Jaunā Rīgas teātra mazajās zālēs iestudēto. Kaut kā jocīgi sanāk! Tajā pašā laikā nopietnas izrādes mazajā zālē un kamerzālē mums ir vairāk nekā jebkurā citā Latvijas teātrī. Bet izliekamies to nemanām! Tas ir smieklīgi!
Ja paskatāmies pagājušās sezonas lielās zāles izrādes: Marija Stjuarte – Šillers, Amadejs – Šēfers. Divas nopietnas lietas. Vārnu ielas republika – ļoti nopietna izrāde bērniem. Jā, bija viena Kūnija komēdija, bet tā ir pasaules līmeņa komēdija. Kas ir piektā? Latviešu klasika, Pāvils Rozītis – mūzikls Ceplis. Kāpēc šādām lietām nav tiesību eksistēt? Man, piemēram, ir interesanti tās skatīties. Ideāls repertuārs akadēmiskajam teātrim. Plus vairāk nekā desmit izrādes mazajā zālē un kamerzālē, kur darbojas jaunie režisori, ir inovācijas, tiek eksperimentēts.
Tāpēc, ja kāds runā ļoti pavirši, ieskaitot sižetus tavā raidījumā 100 g kultūras… Ja var iemontēt astoņus gadus vecas izrādes Vagīnas monologi fragmentus…. Ja var iemontēt pa fragmentiņam no visu sezonu komēdijām, ielikt vienu gabaliņu no Marijas Stjuartes un tad teikt, ka tāda ir Dailes teātra tendence – tas ir neprofesionāli. Acīmredzot kādam ir iekšēja nepatika pret Dailes teātri vai tā ir politiska tendence. Pēc pagājušā gada statistikas mums ir visvairāk skatītāju no visiem Latvijas teātriem – pāri par divsimt tūkstošiem.
– Varbūt imidžs ir vainīgs? Vai varbūt tava provokatora slava, no kuras tu tagad pats labprāt gribētu tikt vaļā. Kas tas galu galā par Džilindžera iestudējumu, kur nav nekāda skandāla, nevienas kailas aktrises uz skatuves? Nu apmēram tā.
– Kailums uz skatuves ir nepieciešams tik, cik tas ir nepieciešams. Mani pašos pirmsākumos kaitināja tas, ka latviešu publika kopā ar visiem kritiķiem bija audzināta padomju puritāniskajā garā. Pat tur, kur kailums bija nepieciešams, tas izsauca neveselīgas emocijas. Gribējās to izkāpināt, lai mēs to pārdzīvojam un pieņemam to par dabisku esam. Visās mākslās kailums, mīlēšanās, sekss ir pieejams. Kāpēc teātrim jābūt tādam kā drusku amputētam? Turklāt to var darīt, tikai un vienīgi risinot kādus mākslinieciskos uzdevumus. Nekad to neesmu darījis pašmērķīgi.
– Vai uzskati, ka kaut ko izcīnīji? Atceries spēli futbolā – Latvija pret Portugāli, kur kailā Zemene izskrēja uz laukuma?
– Joprojām ienīstu Zemeni, jo viņa nojauca spēli, un mūsējie momentā zaudēja!
– Kā ieraudzīja kailas krūtis, tā spēle aizgāja pilnīgā sviestā!
– Mūsu futbolistiem arī bija šis puritānisms iekšā. Tas viņus tā satrauca! Portugāļi to uztvēra dabiski – ja kaila sieviete, tad kaila sieviete – un spēlēja mierīgi tālāk. Tas ir audzināšanas jautājums, ko tikai laiks var mainīt. Mēģinot ar agresīvu metodi, man nekas no tā nesanāca.
– Zinu, ka tev nepatīk, bet kā tu skaidro to, ko raksta par taviem Liepājas iestudējumiem. Kā aizbrauc, tā ģeniāls iestudējums.
– Vienu aspektu jau minēju. Skatuvju atšķirība. Nu paskaties, piemēram, kas notiek Valmierā. Viņi pārsvarā spēlē vai nu mazajās zālēs, vai publikai, kas sēž uz lielās zāles skatuves. Tas nenāk par labu ne teātrim, ne aktieriem. Liepājā mazās zāles nav vispār. Tas spiež aktierus paaugstināt profesionālo līmeni, jo jāstrādā citā enerģētiskajā amplitūdā. Es tur jūtos ļoti komfortabli. Bet es nevaru piekrist, ka tur sanāk, bet te nesanāk. Manuprāt, šeit ļoti labi sanāk. (Smejas.)
– Aktieru jautājums. Ne tikai Dailē. Nesen Stendzenieks izpaudās, ka viņi runā tik katastrofāli, ka mūsu aktierus nevarot ņemt nevienā klipā. Viņš jau nav ne pirmais, ne pēdējais. Te viņi filmās samāksloti runā, te seriālos.
– Stendzenieks skatās tikai no reklāmas specifikas. Bet, ja viņš runā par ļaunumu, ko Smiļģis esot nodarījis latviešu kultūrai, tad to, cik daudz ļaunuma Latvijai nodarījis Stendzenieks ar savām reklāmām, varam pat neapspriest. Aktiera misija nav spēlēt reklāmās. Tas būtu tāpat, ja ledusskapju meistars vērtētu televizoru tikai pēc tā, vai televizoru var ielikt ledusskapī. Tas ir drusciņ smieklīgi.
Krievu aktieri uz skatuves spēlē vēl samākslotāk, ar lielāku patosu. Ir divas dažādas tehnikas – skatuves un filmu tehnika. Latviešu aktieriem vienkārši nav iespējas iegūt filmu tehniku. Tas nenozīmē, ka mūsu aktieru meistarība ir mazāka – vairāk filmu, un viss būs kārtībā. Ja paskatās, kā spēlē tas pats Intars Rešetins jaunajā seriālā, viņš neizbojātu nevienu Holivudas filmu, nevienu Eiropas filmu. Nevajag salīdzināt latviešu aktierus ar krievu aktieriem, kuriem filmēšanās pieredze ir daudz lielāka. Teātrī jārunā daudz izteiksmīgāk, ar ķermeni, ar enerģiju. Kino ir tuvplāni. Latvijā aktiermeistarība ir diezgan augstā līmenī. Tāpat kā režija. Esmu pabraukājis, šo to redzējis, varu salīdzināt. Salīdzinājumā ar to pašu Krieviju, mūsu vidējais līmenis ir daudz augstāks.
– Kā skaidro pārmetumus, ko nereti var dzirdēt no skatītājiem? Skatījos izrādi, aktieris vai aktrise kaut ko murmināja, es gandrīz neko nevarēju saprast. Kaut ko tādu var dzirdēt starpbrīžos katrā Latvijas teātrī.
– Spēles tehnikas tendence. Pēdējos gados tā virzās uz organisko runāšanu. Cilvēks dzīvē arī bieži vien dažus svarīgākos vārdus pasaka skaļāk un skaidrāk, bet pārējo piebubina klāt – tāpat sapratīsi kontekstu. Dzenoties pēc organikas un dabiskuma, kaut kas līdzīgs notiek arī uz skatuves. Latviešu teātros šī tendence vērojama pēdējos četrus piecus gadus. Ja izrāde notiek lielajā zālē un aktieris mēģina būt dabisks… Tad var arī nedzirdēt, jo viņš jau par to nepadomā. Šobrīd gan tieši šī skaidrā un izteiksmīgā runa vairāk griež ausīs. Tas ir dažu gadu jautājums, kamēr teātris dabiski aklimatizēsies jaunajā runas tehnikā.
Romeo un Džuljetā, es pieprasīju no aktieriem dabisku un organisku runu. Ir Šekspīra teksta ritms, uzsvērts, jūtams un dabiskais runas ritms. Tos savienot ir grūti, bet tas ir iespējams. Modernās lugās, kur teikuma uzbūve viegli padodas runai, tādā sadzīviskā kontekstā ir vieglāk, tikko parādās poētiski teksti, tā aktieri aizraujas.
– Par Dailes vadošo aktieru lielo slodzi. Pagājušajā sezonā vairākiem bija ķibeles ar veselību, tagad Rēzija Kalniņa vienu vakaru ir Marlēna, nākamajā vakarā – Frīda Kālo. Vai nav par daudz?
– To jau arī Naumanis Kultūras Dienā intervijā saka – Artūrs Skrastiņš ir tā pārstrādājies! Arturs Skrastiņš pēdējos divos gados ir uztaisījis trīs lomas, no kurām viena ir epizodiska, un spēlē trīs četrus vakarus mēnesī. Šī priekšstatu veidošana ir vienkārši traģiska!
Labi, ir katram kādi periodi intensīvāki, kādi mazāk intensīvi. Rēzija Kalniņa. Aktrise ziedu gados. Ar milzīgu potenciālu. Labi, kādos brīžos viņai iznāk vairāk spēlēt. Bet, ja tu paskatītos oktobra un novembra repertuāru, tad redzētu, ka viņa spēlējusi varbūt sešas izrādes mēnesī. Būtībā jau tavs jautājums ir tendenciozs.
– Protams, tendenciozs. Tāds mūžs – es prasu, tu atbildi…
– (Smejas.) Šomēnes Rēzijai ir vairāk izrāžu, Marlēnas slava tā aizgājusi, ka nu jau pat aprīļa beigas izpārdotas. Interese ir milzīga, neatkarīgi no tā, kā uz to skatās kritika, tāpēc arī daudz izrāžu salikts. Te pat reklāmu nevajag! Darbojas klusais telefons, cilvēki iesaka cits citam. Viens var teikt – izrāde nav izdevusies, otrs apgalvo, ka nav redzējis neko izcilāku, bet par to ir stulbi diskutēt, ja cilvēki grib Rēziju redzēt. Padomā, ko kritiķi teiktu, ja Rēzijas līmeņa aktrisei teātris sezonā dotu tikai vienu lomu? Visi kliegtu, ka nokaujam ģeniālas aktrises talantu.
Labā ziņa ir tā, ka nākamajā sezonā būs plašas lielās zāles izrādes, visa trupa būs pamatīgi noslogota. Ja aktieri sēž bez darba, galvā nāk sliktas domas, rodas neapmierinātība un vēlme taisīt intrigas. Esmu daudz strādājis, lai uzlabotos teātra aura un nebūtu intrigu, būtu pozitīva gaisotne. Jāatzīst, ka man tas ir izdevies un, tavu brīnumu, pēdējā laikā arī neviens īpaši neslimo. Pirms tam nācās atcelt daudz izrāžu aktieru slimību dēļ, jo aura teātrī nebija pārāk laba. Bija neapmierinātība, gaisa jaukšana. Esmu pret to diezgan stingri nostājies.
– Kā notiek lomu dalīšana?
– Lielajā zālē ir piecas sešas pirmizrādes. Katrs režisors atnes ideālo sarakstu. Es tajā iejaucos tikai tad, ja man šķiet, ka vienam aktierim nudien ir par daudz. Tad nāk mazā zāle un kamerzāle, šīs izrādes pielāgojas lielās zāles iestudējumiem. Tā arī pieprasījums veidojas. Tur parādās, ar kuriem aktieriem režisori grib strādāt. Pārstrādāšanās ir epizodiska. Vairāk pārstrādājas jaunie aktieri, viņiem nākamajā sezonā nebūs mazāk par četrām lomām.
– Turpinām tendenciozu jautājumu sēriju.
– (Smejas.) Uz visiem jautājumiem ir jāatbild. Mācoties otrajā kursā, es sapratu, ka nedrīkst būt tādu aktieru jautājumu, uz kuriem man kā režisoram nav atbildes.
– Izteiksmīgie mājieni internetā par to, ka Dailes teātrī dienas laikā tirgojot alkoholu un tāpēc te notiekot visādas lietas. Nezinu, varbūt to raksta aktieru nikno sievu vai aktrišu sašutušo vīru klubiņš, bet tur izpaužas zinātāji.
– Pilnīgi visos Latvijas teātros kafejnīcā dienas laikā tirgo alkoholu! Visos! Ja runājam par alkoholu, vairāk pārdzīvoju par to, ka pēc izrādes vairs nav bohēmas, ka aktieri vairs nesēž, neiedzer un nerunā par mākslu. Tas, kas kādreiz bija aktieru bohēma, vairs neeksistē kā šķira.
– Bet kāpēc ir šie komentāri?
– Tāpēc, ka cilvēks pirms piecpadsmit gadiem guvis priekšstatu, ka te Dailes teātrī notiek balagāns, un tā arī dzīvo. Lai atnāk un paskatās!
Kad stājos amatā, ļoti skarbi pret to iestājos. Mums bija nopietnas sarunas par disciplīnas jautājumiem. Arī par šo tevis pieminēto problēmu. Atsevišķi tādi gadījumi ir jebkurā teātrī visos laikos, jo aktieru profesija ir tāda sevis plosīšana. Aktieri ir sapratuši, ka nevar to atļauties. Aiz cieņas pret kolēģiem un skatītājiem, kas braukuši no laukiem, maksājuši lielu naudu par autobusu un biļeti. Tā ir vienkārši necieņa pret publiku – atrasties uz skatuves alkohola reibumā.
– Kāds būs jaunais Džilindžers, uz kuru, kā pats publiski apgalvo, mēģini virzīties?
– Viņš jau ir. Pagājušajā sezonā Ragana un Marija Stjuarte, šosezon Romeo un Džuljeta un Pūt, vējiņi! Ieeju klasikā, sāku meklēt tur. Esmu iestudējas kādas septiņdesmit izrādes, bet klasiku būtībā nebiju taisījis. No vienas puses, neuzskatīju, ka esmu tai gatavs. No otras puses, ir tik daudz modernās literatūras, ar kuru skatītāji ir pelnījuši iepazīties. Daudz lasu, atrodu interesantus materiālus, par kuriem mūsu skatītāji neko nezina. Biju aizrāvies ar margināliem personāžiem, kuri izaicina sabiedrību, ir uz galējas robežas, provocē. Tagad mana interese pavēršas normālā cilvēka virzienā. Nezinu, vai tas ir vecums vai kas, bet ienāk klasika: nākamsezon Oņegins, Lukrēcija Bordžija.
Grūti jau pateikt, kur esi. Atskaites sistēmas rodas pēc kādu piecu gadu posma. Man arī iepriekš nebija nepieciešamības par katru cenu izaicināt. Vienkārši tie materiāli, ko izvēlējos, bija par personāžiem, kuri gluži vienkārši provocē. Ja runā par šiem provokatīvajiem jautājumiem, nekad neesmu devis nekādas atbildes. Tas pats Nekrofils. Man tajā brīdī bija ļoti interesanti, kā tas ir, ja Visaugstākais ir devis šo iespēju mīlēt – mīlestība kā fenomens. Un izpausmes, kad cilvēks no visas sirds un dvēseles mīl… līķus. Nu ko mums ar viņu darīt? Labi, liksim cietumā – kāds slikts puika! Bet viņš mīl tik patiesi! Un mīlestības apjausma taču nāk no Dieva. Man pēkšņi šī dilemma, ko ar viņu darīt, izraisīja interesi. Jautājumus uzdevu, bet atbildes neatradu. Atbildes droši vien var dot deviņdesmit gados, Oļģerts Kroders, piemēram. Pagaidām ir pareizi jāuzstāda jautājumi, jo acīmredzamās patiesības tikai pirmajā acu uzmetienā ir stabilas un nesagraujamas. Iedziļinies, un patiesība sāk grīļoties.