Grāmatu grozs. Trotils, teroristi un citi labumi

Vilis Lācītis. Pamodināt Lāčplēsi; Amanda Aizpuriete. Šonakt biju zaļš putns; Andra Manfelde. Ceļojums uz mēnesi.

Vilis Lācītis. Pamodināt Lāčplēsi. Mansards

Tiem, kas vēlas gardi palasīties un pasmieties par mūsu tautiešu nešampinjoniskajām celtniecības dēkām britu salās, par Latvijas specdienestu neticamajām operācijām Londonā, par patriotisko grupējumu Dodamiesis un latvju īpatņiem, kuri nezin kāpēc gatavojas pirkt trotilu kaut kur Anglijā, nevis kā visi kārtīgi mūsdienu teroristi žāvē salpetra minerālmēslus cepeškrāsnī, Pamodināt Lāčplēsi varētu būt īstais darbs. Vilis Lācītis laikam jau ir ieklausījies vismaz pusducī profesionālu padomu, kā pareizi rakstāma latviešu literatūra. Atšķirībā no leģendārās Stroikas ar skatu uz Londonu viņa otrā grāmata ir vairāk piefrizēta, strukturizēta un tai parādījies kaut kas līdzīgs beigām. Kad lasīju, vairākkārt pieķēru sevi pie domas – labāk jau Lācīša kungs nebūtu klausījis šiem padomiem – ja lieliskais grāmatplauktu superhits Stroika ar skatu uz Londonu bija kaut kas dabisks un sulīgs, tad Pamodināt Lāčplēsi šajā ziņā ir paredzamāks un literārāks. Kaut arī man laikam pienāktos autoru par to paslavēt, teikšu atklāti – neskūti nefrizētais Stroikas huligānisms man vairāk gāja pie sirds. Taisnības labad, jautrības netrūkst arī šeit.

Ja metam jokus pie malas, kopumā tomēr šķiet, ka Pamodināt Lāčplēsi savā ziņā ir daiļdarbs – diagnoze. Nezinu, vai tas pārdzīvos savu laiku un vai diagnoze ir pareiza, bet jaunais emigrācijas vilnis būtībā ir Latvijas eksportprodukts – viņus jau šeit tādus ražo mūsu viegli dezorientētā izglītības sistēma komplektā ar valstiskas ideoloģijas trūkumu un visu to politisko blablabla, kura dēļ Latvijā ir iespējams tas, ko nepieļautu neviena cita valsts, – referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu. Tas nu gan jāpasaka, ka ne jau rakstnieki ir vainīgi pie tā, ka izskatāmies tik nožēlojami. Bet Lācītis rullē!

Amanda Aizpuriete. Šonakt biju zaļš putns. Pētergailis

Šī grāmata ir lielisks pierādījums tam, ka visa šī hipertrofētā sajūsma par sociālajiem tīkliem ir burbulis, kam agri vai vēlu būs jāpārsprāgst. Izvandījušies pa dienasgrāmatu draugos.lv, Amandas Aizpurietes dienasgrāmatu teksti atgriežas drukātā formātā, jo dzīve elektroniskajā tekstu kapsētā nemaz nav tik pievilcīga, kā tas varētu šķist pirmajā brīdī.

Amandas Aizpurietes dienasgrāmata ir lēkājoša kā nervoza kardiogramma. Nezinu, vai tā būtu jāvērtē no augstās mākslas plauktiem. Daudz svarīgāka par uzbāšanos ar literatūras teoriju un smalkām analīzēm, manuprāt, te ir teksta enerģētika. To, ka tā ir – liela, smaga un vietām pat melna, es nešaubos ne mirkli. Ja reiz dienasgrāmata, tad arī vērtēt tās atsevišķus ierakstus it kā nepieklātos, tomēr atziņas, kas no tiem ik pa brīžam izriet, ir vienkārši biedējošas. Tās liecina, ka Amanda, kuru Uldis Bērziņš pirms kādiem gadiem nodēvēja par latviešu dzejas karalieni, šobrīd, iespējams, jūtas kā atmodinātais Lācars kādā zviedru romānā, kurš tā arī nesaprot, kālab viņu atmodināja.

Pētergailis ir mēģinājis uztaisīt lielo grāmatu mākslu, apdeitojot Amandas Aizpurietes dienasgrāmatu prozu (?), dzeju (?), dzejprozu (?) ar Jāņa Kreicberga fotogrāfijām – šī, manuprāt, ir nevajadzīga ekstra, kas atgādina čigānus Gaja Ričija filmā Snatch, kuri jebkādai štellei piesvieda kā bonusu pitbulterjera sugas kvekšķi. Var jau būt, kāda noskaņa no tā arī izlobās, bet man tas nelīmējās kopā – vienkārša un askētiska grāmata bez bulīmiska fonta, kādu izmantoja namu pārvaldes kaut kad datortehnikas laikmeta pirmsākumos, te liktos piemērotāka, bet tas, protams, gaumes jautājums.

Andra Manfelde. Ceļojums uz mēnesi. Biedrība Literatūras kombains

Apbrīnoju Andru Manfeldi, kura spējusi no elementāra radošā brauciena uz Visbiju un Ventspili izveidot šādu grāmatu, kurā, kā teikts titullapā, lasāma dokumentālā proza un dzeja. Parasti jau nekur daudz tālāk par ceļojumu aprakstiem autori netiek, bet te Andrai ir izdevies radīt tekstus pat no banālas jūrasslimības.

Man patika šo grāmatu lasīt pa mazam fragmentam – atšķir lappusi, izlasi fragmentiņu un šķir ciet. Kopumā tas nedaudz atgādināja stāstu par Alisi, kurai iedota rokā lupa un tagad jāveic pētījums par Aizspoguliju. Skaidrs, ka šādas izmeklēšanas rezultāti ir nedaudz paradoksāli un labā nozīmē pārsteidzoši. Tā redz cilvēks, kuram ir pietiekami daudz laika, lai nesteigtos. Panākuma atslēga, manuprāt, meklējama tajā, ka Andra Manfelde ir nekonvencionāla. Viņa, ja vajag, var pārlīst pāri žogam, neraugoties uz bailēm no sanbernāra un auksta stobra pakausī, paraudzīties uz baznīcas ciļņiem bez mākslas zinātnieka pietātes un galu galā pati pārvērsties par vienu saulainu Visbijas dienu.

Pievērsiet uzmanību šīs grāmatas noformējumam. Arī tā ieturēta pelēkmelnā estētikā, tomēr te lapaspušu dekoratīvie elementi ir mērķtiecīgi, apveltīti ar noteiktu funkcionālismu un izturētu konceptualitāti. Nu ko – atliek vien aizbraukt uz Visbiju!