Tallina nu jau ir nolikusi savas pilnvaras kā Eiropas kultūras galvaspilsēta. Rīgai analoģisks statuss būs 2014. gadā. Igauņi šim pasākumam gatavojās trīs gadus, ceturtajā tas noritēja. Fonds Tallina 2011 tika izveidots īpaši šim projektam, un tajā gandrīz no pirmās dienas ir strādājis Janus Rohumā – vadījis programmu daļu, bijis klāt gan ideju ģenerācijas procesā, gan programmas veidošanā, gan sekojis līdzi tās izpildei.
– Kādi ir secinājumi pēc Eiropas kultūras galvaspilsētas pilnvaru nolikšanas?
– Kā programmas departamenta vadītājs es varu būt apmierināts, jo mūsu veidoto programmu realizējām praktiski par 100 procentiem.
– Tas nav iespējams.
– Nu, gandrīz. No 300 dažādiem projektiem un 7000 notikumiem mēs atcēlām tikai septiņus.
– Kāpēc?
– Lēmumu neatbalstīt pieņēmām dēļ budžeta – tas bija niecīgs, tāpēc projektiem tika prasīts to iesniedzēju līdzfinansējums 30 procentu apmērā. Un atceltajos projektos galvenais patiešām bija nevis idejiskais vai mākslinieciskais aspekts, bet gan finansiālais jautājums – pieteicēji un īstenotāji nevarēja atrast līdzfinansējumu.
– Cik liels bija Fonda Tallina 2011 budžets?
– 15,5 miljoni eiro, bet uzreiz gribu uzsvērt – tas bija finansējums kopumā. Ne tikai vienam gadam, bet kopš gatavošanās sākuma, tātad četriem gadiem, turklāt ne tikai programmu daļai, bet itin visam, arī mārketingam. Tas bija mazākais budžets Eiropas kultūras galvaspilsētu vēsturē. Tomēr budžeta apjoms mums nebija galvenais jautājums, jo ekonomiskā situācija nebija spīdoša, lai neteiktu – pieticīga, ne tikai te, arī citviet Eiropā un ne tikai šobrīd, bet arī pirms trim gadiem. Visai sabiedrībai nācās veikt dažādus griezienus, mums arī.
– Tā kā esat bijis šajā projektā kopš tā sākuma, vēl pirms nodibinājuma Fonds Tallina 2011 izveides, zināt, ko jūs definējāt par galveno mērķi, sākot strādāt pie visa pasākuma idejiskās platformas?
– Līdzdalību. Lielākā daļa igauņu labāko radošo prātu bija iesaistīti šajā notikumā. Protams, ka mums bija arī apjomīgs brīvprātīgo projekts un, manuprāt, kopumā ļoti sekmīgs. Vēl svarīgs aspekts – viesmīlība, jo, kā jums zināms, igauņi ir ļoti kautrīga nācija, tāpēc šis gads mums bija ļoti laba mācība, kas spieda veidot starptautiskas attiecības arī ikdienas dzīvē.
– Un būt atvērtākiem?
– Tas ir precīzi. Esmu pārliecināts, ka igauņiem šis gads bija tolerances apgūšanas mācībstunda. Gan citam pret citu, gan pieņemot citādākas kultūras nozares. Igauņiem piemīt tik ļoti izplatītais domāšanas veids – kultūra ir klasiskais balets, klasiska glezna, vēl simfoniskais orķestris un tamlīdzīgas vērtības. Mēs plaši izmantojām jaunos medijus, mākslai ļāvām iziet ielās un fokusējāmies uz to, lai iedrošinātu jaunos māksliniekus, jaunpienācējus kultūrā radīt svaigas idejas un to pasniegšanas veidus, jo mūsu akadēmiskā profesionālā māksla, manuprāt, ir ļoti labā gara stāvoklī un izteiksmē, tai papildu injekcija drosmei nav nepieciešama.
– Kad pirms četriem gadiem sākāt strādāt pie kultūras galvaspilsētas programmas, kādi bija pamatnosacījumi tam, ko nolēmāt darīt un ko noteikti ne?
– Tas bija ļoti vienkārši. Mēs sākām ar publiskiem konkursiem. Ikvienam bija iespēja iesniegt savu projektu, savu ideju. Izveidojām radošo padomi astoņu ekspertu sastāvā, kas iesniegumus izvērtēja. Un šī pieeja deva rezultātus. Turklāt mums arī nebija tā sauktā radošā direktora, jo ir neiespējami vienai personai nokomplektēt visu programmu projektā, kam jānoklāj visi sabiedrības slāņi, vecumi un intereses. Nevienam nav atbilstošas kompetences, lai to izdarītu. Tieši tāpēc es uzskatu, ka mūsu izvēlētā programmas veidošanas sistēma bija ļoti sekmīga. Turklāt, kad paši redzējām milzīgo atsaucību ar daudzajām idejām, kas tika iesniegtas, mēģinājām izskaitļot, kāpēc tā noticis, un mūsu secinājums bija, ka aicinājums kļūt par vienu no prestižās un unikālās programmas dalībniekiem ir bijis iedvesmojošs.
Kad definējām galveno ideju – Piekrastes stāsti, skaidrojām to – stāstu stāstīšana ir prasme, bet ar piekrasti uzsvērām to, ka padomju okupācijas laikā šī teritorija pilsētā pie jūras bija absolūti slēgta pilsētas iedzīvotājiem, un diemžēl tas turpinājās arī visus 20 gadus pēc okupācijas. Mēs nolēmām atvērt piekrasti pilsētniekiem – veidojot dažādas akcijas, tematiskās takas, koncertus, izstādes... Respektīvi – atgūt šo teritoriju. Tieši tāpat kā Rīgā, arī mums ir skaista vecpilsēta, bet kultūras aktivitāšu lielākā daļa ir koncentrētas tieši pilsētas centrā. Tallina ir daudz lielāka par vecpilsētu, tāpēc mēs nolēmām minimizēt kultūras norišu koncentrāciju šajā zonā, un domāju, mums tas izdevās. Un visbeidzot – ja mēs runājam par pilsētas vidi, tad Tallina ir pilnīgi citā situācijā nekā, teiksim, Londona, Berlīne vai Parīze, jo Tallina ir daudz, daudz mazāka. Te nav ne metro, ne miljoniem iedzīvotāju, tāpēc mēs nolēmām būt daudz intīmāki un meklēt tuvāku kontaktu ar pilsētas iedzīvotājiem. Un gribu uzsvērt – mēs veidojām programmu vietējiem, ne tūristiem. Esmu pārliecināts – ja cilvēkiem patīk sava pilsēta, ja ar prieku tajā dzīvo, tad tā kļūst interesanta un pievilcīga arī tūristiem.
– Tomēr viens no kultūras galvaspilsētas svarīgiem aspektiem ir tieši tūristu piesaistīšana, lai gan var teikt arī citādi – īpaša statusa piešķiršana kādai pilsētai, lai tā kļūtu zināma daudz plašākam cilvēku lokam Eiropā, lai to vēlētos iepazīt un tās kultūras bagātības un īpatnības aplūkot klātienē. Jūsu pozīcija liecina par pretējo – mums ir vienalga, vai jūs braucat vai nē.
– Tūrisms ir tikai papildu aspekts. Mūsu uzdevums nav šeit uzbūvēt Potjomkina sādžu. Ir jābūt godīgiem un jāatzīst, kas mums ir un kā mums nav. Katrai pilsētai pašai ir jānolemj, ko iesākt un kādu labumu gūt no šā titula. Dažām pilsētām patīk skaļums un milzīgi mārketinga projekti, popularizējot kādu reģionu, un galvenokārt tāpēc, lai mainītu kādas pilsētas iesakņojušos tēlu. Mēs negribējām mainīt Tallinas tēlu.
– Un gribējāt – ko?
– Parādīt to, kas mums te ir. Un tas, manuprāt, ir normāls komunikācijas veids, sacīt – hei, mums ir tas, tas un tas, un, ja jūs tas interesē, brauciet pie mums. Tūrisms noteikti nav kultūras galvaspilsētas galvenais aspekts. Tā ir tiesa – pērn Tallina piedzīvojusi ievērojumu pieaugumu tūrismā, vislielākais bija no Lielbritānijas, Krievijas un Vācijas. Turklāt mēs arī izjutām, ka šurp brauca pavisam cits tipa tūrists nekā līdz šim.
– Kāpēc jūs esat trīs gadus veltījis šim projektam?
– Lai radošiem cilvēkiem palīdzētu radīt savus projektus. Un man patiešām rūp igauņu kultūra, jo Igaunija ir vienīgā valsts pasaulē, kur var saglabāt un var attīstīties igauņu kultūra. Patiesībā motivācija ir ļoti vienkārša.
– Ko, jūsuprāt, igauņi paši ieguvuši no šā projekta?
– Vispirms mēs esam ieguvuši reālu priekšstatu par igauņu kultūru. Domāju, mēs arī sapratām, ka mums ir pārāk zema pašapziņa. Mums daudz lielisku komponistu, rakstnieku, režisoru un citu jomu pārstāvju, bet pavisam cita lieta ir viņu spēja iziet ārzemju kultūras tirgū. Es sapratu – mums ir pat pārāk tradicionāli uzskati par to, kas ir kultūra. Un vēl es apjautu, ka varam paveikt patiešām milzīgus darbus ar nelielu naudas apjomu, un dažreiz jautājums ir vien par idejisko startu.
Pēdējo 20 gadu laikā dzīvošanai Igaunijā pamata motīvs ir bijis – kā kļūt bagātam, bet īstenībā tas nav jautājums par pārticību, bet gan par pašapziņu. Patiesība ir tā, ka lielākā iedzīvotāju daļa nekad nekļūs bagāti. Tas ir neiespējami tāpēc, ka bagāta būs tikai neliela sabiedrības daļa. Domāju, ka tieši kultūra var parādīt tās durvis vai logus, pa kuriem var ieplūst cita dzīvošanas jēga, un vienlaikus arī vairot pašapziņu. Ir ļoti bīstami, īpaši jau mazām nācijām, aizmirst to, ka vienīgais vairogs, kas var aizsargāt mūsu dzīves un dzīvesveidu, ir kultūra. Es ceru, kultūras prestižs kļūst arvien lielāks. Iepriekšējā gada laikā notika vairākas ļoti interesantas diskusijas par šo tēmu. Padomju sistēmas fināla stadijā mūsu radošie cilvēki bija sabiedrības virsotnē, bija viedokļa veidotāji un mēs ļoti lepojāmies ar viņiem, bet šobrīd mākslas un kultūras elite ir pagājusi prom no centra, tā atrodas perifērijā.
– Ir laiks viņiem doties atpakaļ uz centru?
– Ir gan. Esmu par to pārliecināts. Es patiešām ceru, ka paaudze, kurai patlaban ir no 20 līdz 30 gadiem, kas izaugusi brīvā valstī, ir pavisam citādāka nekā mana paaudze, kas izauga padomju sistēmā, un tāpēc mums piemīt dažādas bailes, uzvedības problēmas un vēl daudzas citas iezīmes. Manis pieminētā paaudze ir daudz atvērtāka, var brīvi runāt četrās valodās, un viņiem brīvība ir pašsaprotama lieta. Man tā ir dāvana.
– Iespējams, Tallina ierakstīsies vēsturē kā Eiropas kultūras galvaspilsēta, kas tik milzīgu projektu īstenoja vien par 15 miljoniem eiro. Un ar ko vēl?
– Nezinu. Tad jau redzēsim. Tas ir jautājums, uz ko atbildi sniegs vēsture. Ir apbrīnojami, ka nauda, ko iztērējām, ir patiešām ļoti maza, bet efekts – milzīgs. Domāju, ka droši varu apgalvot to, ka pērn kultūra bija galvenais motīvs visā Igaunijā.
Varu izteikt minējumu, ka viena no spilgtākajām iezīmēm bija dažādu mazu kopienu veidošanās un aktivizēšanās, un tas mums ir ļoti svarīgi ilgtermiņa perspektīvā.
– Es gribētu lūgt jūs izteikt dažus ieteikumus mums, rīdziniekiem, kuru pilsētai Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss būs piešķirts 2014. gadā.
– Ir ļoti bīstami sniegt padomus un ieteikumus, jo jums ir pilnīgi cita situācija. Turklāt es diezgan maz zinu par tām idejām, kas jums jau ir šobrīd. Ir ļoti svarīgi izcelt vietējo mazo kopienu projektus.
Mēs neimportējām lielus projektus, mēs lielākoties izmantojām vietējos resursus. Es zinu, ka jums ir ļoti labs Jaunais Rīgas teātris, arī ļoti laba opera, iespējams, pat labākā Baltijas valstīs. Nezinu par jūsu situāciju kultūrpolitikā, esmu dzirdējis ļoti bēdīgas ziņas par stāvokli kultūras žurnālistikā, jo valsts tikpat kā vairs neatbalstot kultūras presi, un, manuprāt, tas ir ne tikai slikti – tā ir liela traģēdija. Nu un, ja kultūras presei nav lielas tirāžas, tā vienalga ir ļoti nepieciešama sabiedrībai.
– Un tomēr – pasakiet, teiksim, trīs aspektus, uz ko būtu ieteicams fokusēties.
– Nepērciet jau gatavus produktus. Labāk kādu vērīgu un gudru kultūras menedžeri aizsūtiet, teiksim, uz Londonu, lai izlūko situāciju, piefiksē labus projektus, un tad pērciet nevis jau gatavu projektu, kas noteikti būs ļoti dārgs, pat pārāk dārgs, bet gan šā projekta radošos veidotājus, lai viņi dodas pie jums un taisa jaunu projektu kopā ar vietējiem māksliniekiem. Gan jūsu māksliniekiem būs jauna pieredze, gan auditorijai – svaigs redzējums.
Vēl, manuprāt, ir īpaši jādomā, kā izmantot medijus, sevišķi televīziju. Mums bija daudz projektu, kas notika mazās telpās, bet, piesaistot tik ietekmīgu mediju kā televīzija, var paplašināt norises vietu un līdz ar to – sabiedrības sapratni par to, kas notiek.
Jo īpaši būtiski ir neaizmirst bērnus un vecākus cilvēkus. Visiem jau patīk gari un plaši runāt par šīm sabiedrības daļām, jo «bērni ir mūsu nākotne, vecāki cilvēki – mūsu vēsture, mūsu pamati», bet realitāte pierāda to, ka ir ļoti sarežģīti veidot projektus, kas domāti šai auditorijas daļai. Arī viņi ir sabiedrība. Varu atklāt, ka es visādi mudināju, aicināju un pat mēģināju uzstāt uz to, lai tiktu īpaši domāts par pasākumiem bērniem un senioriem. Protams, ka ikviens grib būt liels mākslinieks – īpašu un elitāru mākslu radošs, bet... Un visbeidzot – neaizmirstiet par vietējiem – iedzīvotājiem un māksliniekiem, jo līdzdalība ir viens no galvenajiem aspektiem šajā milzīgajā un prestižajā pasākumā gada garumā. Maksimāli izmantojiet iespēju iziet ielās, nekoncentrēties telpās un slēgtā vidē. Piemēram, mēs renovējām vienu ielu netālu no jūras, tai dots nosaukums – Kultūras kilometrs; tā atrodas līdz šim neapgūtā vietā pilsētā, un, manuprāt, tai ir milzīgs potenciāls kļūt par īpašu kilometru pilsētas kultūras vidē. Arī jums jābūt reālistiem – ko tad Eiropa zina par latviešiem vai igauņiem? Daži ir redzējuši Alvja Hermaņa izrādes, daži dzirdējuši Arvo Pērta mūziku.
Mēs bijām kā skolotāji un nolēmām, ka mēs patiešām nenodarbosimies ar izklaidi, bet ar kultūru. Piemēram, mēs neatbalstītu un savā programmā neiekļautu Erosa Ramacoti koncertu, jo komerckultūra dzīvo un izdzīvos arī bez atbalsta. Var jau būt – ja tauta ir drūma un noskumusi, tad jārīko izklaides pasākumi, bet mēs tādu ceļu negājām.
– Tallinā daudzi pasākumi notika jau 2010. gadā, reklamējot un atgādinot par to, ka tuvojas pilsētas dzīvē tik īpašais gads. Kādi secinājumi par tā saukto iesildošo gadu?
– Daži projekti tika aizsākti gandrīz trīs gadus pirms to norises. Ir ļoti svarīgi – laikus iesākt. Mums bija īpašs projekts 52 jaunas idejas, tajā varēja piedalīties tikai pilsētas iedzīvotāji, mēs tajā pat nelaidām iekšā māksliniekus. Tātad – mēs piedāvājām 52 stipendijas, tiesa, finansiāli simboliskas – katru 500 eiro apmērā, kas māksliniekiem ir niecīga summa, bet parastam iedzīvotājam – nozīmīga. Konkursu nolikumu izplatījām internetā un saņēmām apmēram 2200 iesniegumu. Mēs atlasījām pavisam parastas idejas, tās visu gadu ik nedēļu notika kādā no pilsētas vietām, teiksim, mikrorajona iedzīvotāja izveidoja fotogrāfiju izstādi. Protams, ka tā nebija nekāda lielā māksla, bet tā sekmēja pavisam citu nozīmīgu aspektu – līdzdalību.
– Tad jau varat apgalvot, ka nav neviena pilsētas iedzīvotāja, kas nezinātu, ka Tallina bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un kas nebūtu izbaudījis kaut vienu no tās titulētajiem pasākumiem?
– Domāju, ka uz gada beigām jau pilsētnieki zināja, kādā pilsētā viņi dzīvoja. Ir gan iespēja, ka daži patērēja kādu no mūsu programmas pasākumiem un nezināja, ka tas ir Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas daļa. Ir gan svarīgs aspekts, kas skāra pilsētas viesus – ja kāds šurp brauca tieši šā titula dēļ, tad viņš itin visu – teātrus, koncertus, restorānus, cilvēku uzvedību, saskarsmes kultūru – uztvēra kā Eiropas kultūras galvaspilsētas sastāvdaļu, jo patiesībā – kāda viņam starpība, ir vai nav programmā, jo viss taču simbolizē igauņu kultūru. Pērnajā gadā mums patiešām bija absolūtais rekords tūrismā.
– Kāpēc par vienu no šā īpašā gada noslēguma pasākumiem tika izvēlēta dokumentālā filma 60 minūtes vientulības, ko veidoja režisori no dažādām pasaules valstīm, kas tika parādīta vienu reizi, un pēc tam kopija tika sadedzināta. Starp citu, vizuāli skaisti un iespaidīgi tas nemaz nebija, turklāt no ētiskā viedokļa – diskutabli, īpaši kultūras galvaspilsētas noslēguma pasākumā.
– Šo jautājumu nevajag uzdot man. Šāda ideja tika pieteikta, kultūras galvaspilsētas programmas radošā padome to akceptēja, un gribu uzsvērt – tas nebija fināla pasākums, tas bija viens no kultūras galvaspilsētas noslēguma pasākumiem.
– Un kāda ir jūsu personiskā attieksme pret šo faktu, turklāt jūs pēc profesijas esat aktieris?
– Šajā projektā esmu tikai birokrāts, sekoju līdzi tam, lai izvēlētie pasākumi noritētu saskaņā ar programmu, kas nebūt neatspoguļo manu personisko gaumi. Jā, es varu dažas lietas pamainīt, bet – Fonds Tallina 2011 nav teātris vai producentu kompānija, bet struktūra, kas, liekot lietā pilsētas un valsts naudu, īstenoja programmu, nekomentējot, cik ētiski vai neētiski ir dedzināt mākslas darbu. Uz šo jautājumu vispirmām kārtām ir jāatbild pašiem režisoriem.