Advents Silmačos Valmieras Drāmas teātrī. Apmaldījies turpinājumā

 
©Matīss Markovskis

Valmieras teātrī iestudēto Laura Gundara lugu Advents Silmačos Feliksa Deiča režijā skatījos, lai galvenokārt gūtu atbildi uz jautājumu – būs kases gabals vai nē. Galu galā, ja jau tiek veidots turpinājums klasiskajai Rūdolfa Blaumaņa komēdijai Skroderdienas Silmačos, tad kas gan var būt svarīgāks par skatītāju pilnu lielo zāli! Jāatzīst, mārketings savus pienākumus ir paveicis godam – Valmiermuižas alus meistari izrādei par godu izlaiduši pat īpašu alus šķirni, tomēr par uz skatuves notiekošo domas dalās. Ja VDT publikas vecākā paaudze to pieņems, tad kase, protams, būs. Bet vai pieņems?

Jau iepriekš atvainojos, ka lietošu divus svešvārdus, kas šķiet pagalam ērmīgi, bet, neraugoties uz to, dažādā rakstībā ir atrodami jau kādā pusducī latviešu vārdnīcu kopš Preses lasītāja svešvārdu vārdnīcas (2004). Pasaules praksē sīkvelus (darbus, kas radīti pēc citu populāru darbu motīviem un kuros darbojas šā populārā pamatdarba varoņi) un prīkvelus (pēc citu populāru darbu motīviem tapuši darbi, kas izskaidro notikumus pirms pamatdarbā aprakstītajiem notikumiem) izmanto bieži – literatūrā, kino industrijā, datorspēļu industrijā. Ne vienmēr primārais ir komercija, taču nevar noliegt, ka turpinājumdarbam jābūt perfektam, jo to vienmēr salīdzina ar pirmavotu. Literatūrā, piemēram, ir muļķīgi kaut ko pārmest rakstniekam, ka viņš vai viņa gadiem nopūlējies, radot kādu paralēlu pasauli, kas ir īpaši svarīga fantasy žanrā – teiksim, Sergeja Lukjaņenko sardžu sērija vai Džoannas Ketlīnas Roulingas poteriāde, vai Tūves Jānsones Muminzeme. Pavērojiet, cik bieži šādu sēriju pirmā daiļdarba lielāko tiesu aizņem vēstījums par spēles noteikumiem, bet īstā darbība var sākties vien tad, kad lasītājiem šī paralēlā realitāte ir izskaidrota. Ja ir pieprasījums, kāpēc gan neražot? Tikpat bieži kā tad, kad turpinājumus rada tas pats autors, kurš laidis pasaulē pirmo darbu, ir gadījumi, kad turpinājumu rada citi autori, piemēram, klasiskais Mičelas romāns Vējiem līdzi un Riplijas romāni Skārleta un Rets Batlers. Visbiežāk šādi darinājumi top, kad pirmavota radītājs devies aizsaules ceļos, bet autortiesību īpašnieki vēlas gūt vēl kādu peļņu – tā nesen notika ar slavenā lācīša Vinnija Pūka piedzīvojumiem.

Es nezinu, vai Advents Silmačos ir perfekts, jo neredzu nevienu iemeslu, kālab pirms došanās uz teātri man būtu jālasa luga – tad jau arī, pirms skatīties ķinīti, vajadzētu izstudēt visu scenāriju, filmas tapšanas un montāžas vēsturi. Tas, kas norisinās uz skatuves Valmierā, neizvelk tieši īsto notikumu ziņā. Bilde piedāvā meditāciju par klusu nakti, svētu nakti ar zārku bēniņos, un darbība paliek šīs Ziemassvētku ainiņas ietvaros, neraugoties uz to, ka dialogi vietām ir itin raiti. (Vai kādreiz esat redzējuši Ziemassvētku pastkartīti, kurā risinās spraiga un asprātīga darbība?) Tā vietā, lai blieztu, kā to dara pats Blaumanis un Valmiermuižas mārketings ar jauno alus šķirni, jo skatītājs zālē taču visu labi zina un pazīst – re, kur bēdīgi slavenā krāsns, kurai jāsprāgst, re, kur Silmaču istaba –, un ir darbības gaidās, norisinās prātīga parunāšana par laulāto pāru kopdzīves problēmām un nespēju paskatīties pa pirts lodziņu zvaigznēs. Tāpat īstie Silmači nav iedomājami bez saviem klasiskajiem dziedamgabaliem. Arī te rezultāts ir desmit pret nulli klasikas labā. Var jau sevi mierināt, ka varbūt arī Adventam uz īstajām dziesmām nāksies kādus gadiņus pagaidīt līdzīgi kā Blaumaņa klasikai, bet sīkvels jau ar to atšķiras no pirmavota, ka, mēģinot izbraukt uz pirmavota lauriem, te visiem turpinājumšova elementiem ir jābūt perfektiem.

Jautri paliek tad, ja uz skatuves notiekošo vēro, pieslēdzot loģiku, kā parasti notiek, ja redzētais īpaši nesaista. Grūti, piemēram, saprast, kas tie ir par Blaumaņa zemniekiem, kuri silda savas azbesta pēcpuses, sēžot uz degošas plīts dzelzs virsmas. Tāpat jāpieņem, ka Blaumaņa laikos bijušas ļoti rūdītas grūtnieces, kas spējušas vairākas dienas slēpties siena šķūnī, neraugoties uz to, ka ārā ir mīnus vienpadsmit. Nav skaidrs arī, kādi lidojošie šķīvīši un zaļie cilvēciņi rādās Bebenei. Vienalga, kurai teorijai ticēt – vai tai, ka Rouzvelā nokrita NLO, vai tai, ka tur nogāzās noslēpumainā nacistu ģēnija Viktora Šraubergera radītais lidaparāts ar mistiskās VRIL sērijas dzinēju, pasaulē par šo parādību runāt sāka tikai pēc Otrā pasaules kara. Blaumaņa laikmetā, kā raksta to gadu prese, mēdza redzēt dažādas lidojošas uguns bumbas, savādus putnus ar spožiem spārniem, gaidīt komētas un, protams, sastapt kādu no Jaunās Derības personāžiem. Arī vārds aura to laiku zemnieku leksikā bija svešs. Šajā kontekstā pavisam iespaidīga un gluži kā no filmas Aliens vs Predator palienēta šķita milzu mušas ēna fināla ainā aiz izgaismotā aizkara. Cilvēkiem ar vājiem nerviem varu piebilst, ka muša bija labsirdīga un patiesībā tā bija Silmaču sieva, kas, pārģērbusies par eņģeli, pieņēma dzemdības.

Manuprāt, tas nav nekas slikts, ja teātri, jau kuro gadu esot finanšu krīzes žņaugos, domā par kases piepildīšanu, turklāt neejot tradicionālo mūziklu iestudēšanas ceļu. Tāpat ir daudz apsveicamāk, ja uz Rūdolfa Blaumaņa darbu bāzes notiek mēģinājums radīt ko jaunu un savu, nevis ar dažādām interpretācijām tiek spīdzināta klasika, piemēram, pārceļot Pazudušā dēla darbību uz mūslaiku gateri un mēģinot iestāstīt skatītājiem, ka 5000 latu kāršu spēles parāds mūsdienās nu esot tas, kas šo gateri izputināšot. Radīt labu sīkvelu tomēr ir sarežģītāk, nekā tas varētu šķist pirmajā acu uzmetienā, jo tā veidotājiem allaž ir jāspēj atbildēt uz svarīgāko – vai lasītājs/skatītājs/datorspēles lietotājs pievērstu uzmanību jaunradītajam turpinājumdarbam arī tad, ja to uzlūkotu autonomi no pirmavota. Ar aktieriem šajā gadījumā viss ir OK, tomēr Advents Silmačos valmieriešu versijā, manuprāt, ir vietām iestidzis lielās mākslas problēmu taisīšanā tur, kur Blaumanim viss ir skaidri un vienkārši. Bet, dižā Rūdolfa cienītāji, ejiet un skatieties, lai ir ko salīdzināt!

Savukārt tiem, kas Laura Gundara, Valmieras un arī Liepājas teātra (Advents Silmačos iestudēts arī tur) drosmīgā piemēra ietekmē tagad nolēmuši uzražot kādu Miķeļos pazudušo dēlu vai Nosirmojušās Vikas pēdējo balli, es ļoti ieteiktu vispirms padomāt, vai spējat nodrošināt visus turpinājumdarbam nepieciešamos veiksmes elementus, kurus viņi tur, bagātajos Rietumos, izkalkulē līdz pēdējam sīkumam un, neraugoties uz to, ne vienmēr gūst gaidīto slavu un peļņu. Lai arī teātriem naudas ir par maz, turpinājumdarbiem nevajadzētu kļūt par vēl vienu bezgaumīgu sacensību lielajā izdzīvošanas skrējienā.

 

Abonē