Ar kinoteātru Splendid Palace un Kino Citadele starpniecību arī Rīgā bija skatāmi divi zīmīgi operu iestudējumi divos prestižos pasaules teātros – Mocarta Dons Žuans Milānas Teatro alla Scala un Šarla Guno Fausts Ņujorkas Metropoles operā.
Abi salīdzinoši konservatīvie teātri šoreiz ļāvuši režisoriem Robertam Kārsenam un Dezam Makanafam izpausties postmodernās skatuves versijās, kur sižetiskā laiktelpa pārsvarā spēlējas ar 20. gadsimtu. Muzikāli abi iestudējumi bija kvalitātes paraugstunda – Dons Žuans maestro Daniela Barenboima konservatīvajā lasījumā, bet Fausts – aizrautīgi jauneklīgajā un visās nozīmēs pilnīgajā (bez kupīrām) jaunā kanādieša Janika Nezē-Segēna interpretācijā. Lieku reizi salīdzinājumam nācās pārliecināties, ka HD translācijas no Ņujorkas ir tehniski daudz stabilākas nekā tiešraides no Itālijas, kur kinoteātra apmeklētājiem nācās iztikt bez pēdējā kvinteta, bet radio klausītāji būtu palikuši arī bez operas sākuma, ja Radio Klasika nebūtu nodrošinājis ārkārtas risinājumu.
Roberta Kārsena Dons Žuans (Pēters Matejs) ir narcisists-metroseksuālis, kurš daudz laika veltī vizuālajam tēlam – no grezniem atlasa rītasvārkiem līdz elegantiem uzvalkiem un barokālu sarkana samta karnevāla tērpu – Brigites Reifenstīles kostīmi šajā izrādē piedāvā atsevišķu semantisku stāstu. Viņš ir nepiesātināms hedonists un estēts pretēji robustajam miesassargam Leporello (Brīns Terfels), un viņa iekarojumu listē šoreiz arī vizuāli nepārprotami ir visu vecumu dāmas – pusaudziski stūrainā zemniekmeitene Cerlīna (Anna Prohaska), nobriedusi sievišķīgā Donna Anna (Anna Ņetrebko) un mātišķi kaislā Donna Elvīra (Barbara Fritoli), kuru balsu kolorīts ir tikpat daudzveidīgs kā aktiermākslas trumpji. Daļa mizanscēnu skatītāju zālē, kā arī skatuves fonā bieži redzamais zāles spoguļattēls ļāva vairāk nekā parasti izjust klātbūtnes efektu.
Savukārt Deza Makanafa Fausts piedāvā jaunu arhetipiskā stāsta lasījumu, iepinot atombumbu izgudrojušā zinātnieka vecuma un sirdsapziņas drāmu titulvaronī (Jonass Kaufmans), spilgti atklājot Margaritas (Marina Poplavska) stāstu, kur viņa, brāļa nolādēta un Mefistofeļa iedvesmota, kļūst par sava un Fausta jaundzimušā bērna slepkavu (izcils soprāna sniegums pēdējā cēlienā), un caurvijot komēdijas, melodrāmas un traģēdijas iezīmes dabiski dēmonisku Mefistofeli Renē Papes meistarīgajā atveidojumā un daudzkrāsainajā dziedājumā starp amizantu komismu un sardonisku splīnu. Šis iestudējums aktualizēja Faustu šodien, kad apokalipses simboliskais tēls ir tehnoloģisks.