Arno Jundze vērtē - Cik Cool ir Kolka Cool?
Jura Poškus jaunā spēlfilma Kolka Cool, kas no pagājušās nedēļas skatāma Rīgas kinoteātros, nes līdzi tīri vai neticamu prieka vēsti – to skatoties, nav jākaunas no vārdu salikuma «latviešu kino» un izmisīgi jāraugās pulkstenī, cerībā, kaut uz ekrāna redzamais ātrāk beigtos un nekad mūžā vairs nebūtu jāskatās.
Šis ir stāsts par Latvijas nekurzemi. Tā varētu būt Kolka, šmolka vai cits izplatījumā aizmirsts kakts stundas vai divu braucienā no Rīgas (vai dažu tramvaju pieturu attālumā no Rīgas centra). Kā reiz kādā joprojām nepabeigtā romānā rakstīja latvju neoklasiķis – Dievs šo vietu ieraudzījis, pagrieza tai muguru un pielika soli, lai nekad tur vairs neatgrieztos. Dzīve filmā rit īpašā nolemtības režīmā, bet melnbaltais kino ekrāns šķiet pat simbolisks. Kāds šai eksistencei jau sen ir nogriezis visas iespējamās krāsas un nolauzis regulējamo pogu tā, ka atpakaļ to atdabūt nebūs iespējams. Bezcerība te ir kā tukšā polietilēna kule filmas finālā – sper nost, cik gribi, bet tā pinas un pinas pa kājām. Vērojot visu šo nolemtību, pienāktos aiz bezspēcības ja ne nošauties, tad vismaz apraudāties, bet, par laimi, Poškus & co savu stāstu izstāsta ar lielu respektu un sirds siltumu, kāds nereti pietrūkst tiem, kas snobiskā uzpūtībā runā par dzīves pabērniem, konsekventi izvairoties arī no tā, ko savulaik sauca par černuhu. Jo galu galā – filmas varoņi jau nav nekādi dzīves pabērni – viņi ir mēs.
Kaut ko līdzīgu varēja vērot arī iepriekšējā Jura Poškus kinodarbā Monotonija. Tomēr salīdzinājumā ar to Kolka Cool ir nenoliedzami labāk izstāstīts stāsts – filma nepinas, nepazūd nevajadzīgās epizodēs, virzās uz priekšu labā tempā un ir izturēta stilā. Visticamāk, ka nožēlojamais vēstījums par latviešu kino nabadzību attiecināms arī uz Kolkas Cool finansējumu, tomēr Poškum ir izdevies noslēpt no skatītāja pat šo problēmu, liekot liesajam budžetam pretī pieklājīgu profesionālismu – tas iespējams vienīgi tad, ja režisors zina, ko grib, un saprot, kā to panākt. Filmas notikumi ir paskarbi, tomēr veids, kā tas tiek atklāts skatītājam, šo skarbumu nogludina. Kā tipisku piemēru te varētu minēt epizodi, kurā Vara Piņķa varonis žēlojas, ka tāpat vien ir dabūjis pa galvu ar beisbola nūju, bet pati sišana ar provinces nindzju piedalīšanos uz ekrāna izpaliek. Šī nav vienīgā tāda viltība – te jau gandrīz varētu runāt par kādu konceptuālu pieeju. Samērā veiksmīga ir aktieru darbība – izpaliekot skatuviskam teatrālismam un atbaidošiem dialogiem, filmā labi darbojas gan galvenais trio Iveta Pole, Artuss Kaimiņš, Andris Keišs, gan viņu satelīti Aigars Apinis un Varis Piņķis, gan epizodiskāki varoņi Māra Ķimele, Guna Zariņa un citi. Viņu sarunas un darbošanos uz ekrāna kāds skatītājs, komentējot filmu internetā, jau nosaucis par «ģeniāli trulu». Ar piebildi – brīžam un neaizmirstot, ka viņi esam mēs.
Īsumā raksturojot, līdzīgi kā Gata Šmita Seržanta Lapiņa atgriešanās arī Kolka Cool darbojas žanrā, ko varētu dēvēt par gudriem smiekliem. TVNET kino aprakstnieks Mārtiņš Otto jau gan ir prātīgi piebildis – humora izjūtu aptiekā nenopirksi, tāpēc pieļauju, ka jautājums – vai drīkst smieties – varētu būt aktuāls arī šoreiz. Laba zīme noteikti ir tā, ka filmu demonstrē ne vien mākslinieciski augstvērtīgais Splendid Palace, bet arī pragmatiski pelnošais Forum Cinemas savā kino Citadele, piešķirot tai divarpus zvaigznītes (varēja jau šoreiz drusciņ dāsnāk). Kā nepārprotamu dīvainību varētu pieminēt filmai Kolka Cool ieviesto vecuma cenzu – to nezin kāpēc neiesaka skatīties līdz sešpadsmit gadiem, kaut gan ievērtēt internetā apjūsmotos Ivetas Poles sievišķības atribūtus vislabāk spētu tieši šā vecuma auditorija.