Lai pat Kūlis beidzot saprot, cik nepieklājīgi dāvināt grāmatu tādam, kuram jau ir viena grāmata!
Nav Rihards Kūlis mucā audzis un pa spundi barots. Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē, kas ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvota, par marksistiski ļeņinisko filozofu diplomētam cilvēkam taču vajadzēja saprast, kāpēc viņam 1988. gadā ļāva būt par vācu filozofa Imanuēla Kanta (1724–1804) grāmatas Praktiskā prāta kritika (1788) tulkotāju, bet neļāva ne ieminēties, ka grāmatu jau iztulkojis kaut kādas nesarkankarogotas Latvijas Universitātes produkts, ne īsti Otto (kā kristīts), ne Atis (kā publicējies) Rolavs (1897–1969). Divi vienas un tā pašas grāmatas tulkojumi latviešiem nepienākas tieši tikpat, cik divas grāmatas viena moderna latvieša mājā. Lasītprasmes parādīšanai citiem un sev taču pietiek ar vienu! Divas – tas ir daudz par daudz. Tie ir vieni vienīgi kreņķi un klapatas. Ej tad nu saproti, vai Dons Žuans ir tas pats Dons Kihots vai kāds cits un kā var nesajaukt mūsu vietējās papīra Ilzītes, Baibiņas un Kristīnes; un kur nobāzt divas grāmatas, ja uz galda, naktsgaldiņa un palodzes ir kopā vēl tikai viena brīva vieta starp kaķi, vecām zeķēm un modinātājpulksteni? Tad taču jāpērk speciāls plauktiņš, bet par kādu naudu ģimenes budžeta konsolidācijas apstākļos un kurš maksās par plaukta vietu nupat kā desmitkāršoto mājokļa nodokļa likmi?!
Tieši tāpat, kā vairākas grāmatas vienā mājoklī ir vienlaikus bagātnieku un savādnieku privilēģija, arī vairāki jeb dažādi vienas un tās pašas grāmatas tulkojumi un izdevumi ir tikai pasaulē bagātāko tautu laika kavēklis. Rihards Kūlis izliekas to visu nesaprotam. Atnāca viņš virtuāli arī uz Neatkarīgo ar ziņu, ka «angļiem ir septiņi Kanta Tīrā prāta kritikas tulkojumi – daudz kas kopīgs un arī atšķirīgs, un dīvainā kārtā nekāda satraukuma par iespējamo plaģiātu. Krieviem ir četri mēģinājumi tuvoties Kanta ģēnijam, latviešiem tagad divi», proti, nupat iznākušais viņējais un 1931./1934. gadā tā paša Otto Rolava paveiktais. Rihards Kūlis iedomājies, ka tagad kāds varētu uztaisīt vēl trešo. Labi, uztaisījām, bet tikai atbilstoši konsolidētām iespējām. Kā – tā? Paņēmām tikai vienu, bet toties visgarāko teikumu Tīrā prāta kritikā no tiem teikumiem, kuri šajā grāmatā apraksta lietu par sevi (atrast teikumu bija pāris minūšu darbs, izmantojot elektroniskās meklēšanas iespējas kādā no grāmatas vācu publikācijām internetā), jo to, ka lieta ir gandrīz tas pats, kas Kants, un tāpat Kants – lieta par sevi, zina pat daži no tiem, kuriem nav filozofa diploma no sarkankarogotas universitātes. Mums te tāds mētājas kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem. Lai tādu iegūtu, nekādu Kantu lasīt nevajadzēja vispār un Tīrā prāta kritikas krievu izdevumu pāršķirstīja tikai tie, kas bija iedomājušies būt apaļi teicamnieki. Tātad eksperiments pilnīgi tīrs, kamēr ne Rolava, ne Kūļa tulkojumi nav atšķirti un nav ne mazākās nojausmas, cik līdzīgi vai atšķirīgi viņi iztulkojuši no Kanta oriģinālteksta izvilkto teikumu.
Stundas laikā uzradās trešais Kanta Tīrā prāta kritikas tulkojums, kas nolikts blakus diviem citiem, lai katrs Neatkarīgās lasītājs varētu tepat un tūlīt izspriest, vai tajos ir vai nav rakstīts viens un tas pats. Bet – ak, vai, kas par šmuci šā vai tā. Ja ir rakstīts viens un tas pats, tad kāpēc tik nelietderīgi tērēts laiks + papīrs = nauda? Ja nav viens un tas pats, tad ko mēs rādām viens otram savu nespēju pārtulkot Kantu? Ja ir šmuce, tad tā obligāti kādam jāuzgāž.
Sarkankarogotā universitāte ievilka savā karogā baltu svītru, uztaisīja veselas divas komisijas un uzgāza šmuci Kūlim par to, ka divās grāmatās esot viens un tas pats. Grāmata gan bija tikai viena un ne Tīrā, bet Praktiskā prāta kritika, kuru Olavs bija spējis atstāt tikai tulkojuma rokrakstā, bet formai taču nav nozīmes. Komisija pilnīgi pamatoti atzina par saturu, ka abos gadījumos aiz identiska virsraksta seko apmēram vieni un tie paši vārdi, kas – jā – mazliet pamainīti vietām, aizvietoti ar sinonīmiem vai vismaz kaut kādiem vārdiem uz to pašu pusi, ielikti ar mazliet citām galotnēm... Kā tam Kūlim nav kauna tādu nieku dēļ apgalvot, ka viņš ir tulkojis Kantu, nevis pārrakstījis Rolavu. Praktiskā prāta kritikā viss ir lielumā tieši tāpat, kā te redzams Tīrā prāta kritikā mazumā. Secinājums: «fui» Kūlim par to, ka 1988. gadā ar ignorēšanas metodi tika pateikts «fui» Rolavam, jo divi Kanta tulkojumi latviešiem nepienācās un šobaltdien nepienākas. Lai atbild Kūlis par to, ka 1988. gadā iebāzis degunu tur, kur nevajadzēja. Pats taču tagad atzīstas, ka kaut ko par Rolava tulkojumiem zinājis. Ja zinājis, tad kāpēc neparedzēja Rolava intelektuālā īpašuma tiesību nonākšanu pie Latvijas Republikā pazīstamā advokāta Linarda Muciņa? Kāpēc apprecējās ne ar kādu citu, bet tieši ar to Maiju, kura vienā jaukā dienā iedomājās kandidēt uz tobrīd jau sarkanbaltsarkankarogotās universitātes rektores amatu un otrā jaukā dienā nesaprata, ka vēlēšanas ir amatierteātra uzvedums, kur viņai iedalīta caurkritējas loma? Atbildība no diviem Kūļiem viena Kūļa personā par visām šīm izdarībām tiek prasīta Gulbenes rajona tiesā. Laikam gan arī tur kāds par Kantu kaut ko dzirdējis. Vienkāršāk sakot, lietas izskatīšana vēl nebūs nonākusi otrajā instancē, kad tā izgaisīs pati no sevis jeb no Maijai viņas vietu ierādījušā LU rektora Mārča Auziņa pilnvaru termiņa beigām. Tomēr negaisīs šā stāsta morāle, ka vēlreiz tulkot kaut ko latviešu valodā jau pārtulkotu ir lepnības un dīkdienības l(i)ecība.
«Tā kā, atbilstoši mūsu vairākas reizes parādītajam, nekāda transcendentālā pielietojuma tīrās sapratnes jēdzieniem nav tāpat kā prāta jēdzieniem, tad cēloņu rindu absolūtais kopums jutekliskajā pasaulē pamatojas vienīgi uz prāta transcendentālo pielietojumu, kas nepieciešami prasa visu pilnību no tā, ko tas pieņem kā lietu pašu par sevi;1 bet tā kā jutekliskajā pasaulē tādu nemaz nav, tad nevar būt ne runas par šīm rindām to absolūtajā lielumā, vai tās būtu ierobežotas, vai pašas par sevi neierobežotas, bet tikai par to, cik tālu empīriskajā atpakaļskatā2 – pieredzes atbīdīšanā līdz tās nosacījumiem – mums jānonāk, lai pēc prāta likuma apstātos nekur citur, kā vien pie priekšmetiem pakārtotas atbildes uz viņa paša jautājumiem.»
1Izmantots avots http://www.zeno.org/Philosophie/M/Kant... ar semikolu, bet droši vien bez šādas pieturzīmes izdevumos, no kuriem vadījušies O. Rolavs un R. Kūlis.
2Gribējās vismaz izmēģināt ko citu bez vienkārša oriģinālvārda «regress» burtu pārcēluma, rēķinoties ar to, cik viegli to saistīt ne ar matemātikā lietotu darbību, bet publicistisku ķengāšanos.
© Arnis Kluinis, 2011
«Tā kā ne tīros sapratnes jēdzienus, ne tīros prāta jēdzienus, kā mēs to vairākkārt esam parādījuši, nevar lietot transcendentāli un tā kā nosacījumu trindu absolūtā totalitāte jutekliskajā pasaulē dibinās uz prāta transcendentālu lietojumu, kas prasa šo nenosacīto pilnīgumu no tā, ko tas pieņem kā lietu pašu ar sevi1, bet jutekliskā pasaule nesatur tādas lietas, tad runa nekad nevar būt par rindu absolūto lielumu jutekliskajā pasaulē, t.i., vai tās ir ierobežotas vai pašas par sevi neierobežotas, bet vienmēr tikai par to, cik tālu mums jāvirzās atpakaļ empīriskajā regresā, atvedinot pieredzi uz tās nosacījumiem, lai prāta jautājumu atrisināšanās saskaņā ar prāta regulu apstātos tikai pie tādas atbildes, kas piemērota priekšmetam.»
1Sk. 1 iepriekš.
© Rihards Kūlis, 2011
«Tā kā ne tīrajiem sapratnes jēdzieniem, nedz tīrajiem prāta jēdzieniem, kā mēs to jau vairākkārt esam rādījuši, nav transcendentāla lietājuma, un tā kā nosacījumu rindu absolūtais pilnīgums jutekliskajā pasaulē dibinās vienīgi uz prāta transcendentālā lietājuma, kas prasa šo nenosacīto pilnīgumu no tā, ko viņš pieņem kā lietu pašu par sevi, bet tā kā jutekliskā pasaule nesatur tam līdzīgas lietas, tad runa vairs nekad nevar būt par šo rindu absolūto lielumu jutekliskajā pasaulē, vai tās var būt aprobežotas, vai pašas par sevi neaprobežotas, bet tikai, cik tālu mums jāiet atpakaļ empīriskajā regresā, atvedinot pieredzi uz tās nosacījumiem, lai prāta jautājumu atrisināšana apstātos, saskaņā ar prāta kārtulu, tikai pie tādas atbildes, kas piemērota priekšmetam.»
© Atis Rolavs, 1934