Lāčplēša dienas vakarā Lielajā ģildē kamerorķestris Sinfonietta Rīga veidoja savdabīgu tiltu starp astoņdesmito gadu sākumu, atskaņojot šīs sezonas jubilāra Romualda Kalsona (1936.) Pirmo simfoniju kamerorķestrim, un šodienu ar talantīgās jaunās komponistes Santas Ratnieces (1977.) Kamersimfonijas pirmatskaņojumu, koncerta otro daļu veltot splīnīgi ironiskajam un joprojām modernajam 20. gadsimta krievu klasiķim Sergejam Prokofjevam.
Klausoties Romualda Kalsona salīdzinoši daudz atskaņoto opusu, mazliet pārsteidz, cik 1981. gada skaņdarbs ir laikmetīgs arī šodien, bez pagātnes uzslāņojumiem, tīri vai kinematogrāfiskas dinamikas apdvests šedevrs, kuru var iedomāties gan skanam komplektā ar melnbaltām filmām, gan dabasskatiem. Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā spēj izprast un novērtēt izcilu instrumentāciju, atklājot kamersimfonijas īpatno raksturu, sākot ar spocīgās leijerkastes motīvu ievaddaļā un reprīzē, caur nepielūdzamiem un precīziem stīgu unisoniem izceļot stīgu grupu koncertmeistaru izteiksmīgos solo, kas pelna uzslavu.
Savukārt, Santas Ratnieces jaundarbs papildina komponistes jau iekopto rokrakstu ar vēl vienu darbu, kurš apbur savā trauslumā un spēkā reizē. Šķietamas putnu balsis sauc un izzūd, ar glissando pāraugot konkrētā melodijā. Mūžīgs perpetuum mobile sitaminstrumentu partitūrā, kam šajā kamersimfonijā ir gan atklājoša, gan noslēdzoša, gan caurviju loma. Bet viss kopā – asociatīvs viļņojums, kas neatlaidīgi ved uz kulmināciju. Ratnieces mūzikā ir kaut kas netverami eksistenciāls un liels pēc būtības – kāds universālais skaņas kods, kas ietver plašākus apvāršņus par mūsu ikdienas apziņu un mūsu planētu. Tai pašā laikā nav skumju, tikai mazliet melanholijas, mazliet bikluma, kas tomēr skaņu valodā ietver stabilu pārliecību par kosmosa kārtības klātbūtni arī mūsdienu fragmentētajā pasaulē.
Prokofjeva mūzikai raksturīgais avangardisms un ritma struktūru paradoksi spēj aizraut arī mūsdienu klausītāju, ļaujot asociatīvi izprast intelektuāļa sāpi totalitārā režīmā. Gan melodiski kolorītā Andante op 50a orķestra lasījumā, gan jo īpaši Sinfonia Concertante ar jauno čellistu Ruslanu Viļenski solista ampluā atklāja Prokofjeva ironijas patinēto daili dziļi un izjusti. Uz piecdesmito gadu ideoloģiskā fona Svjatoslava Rihtera un čella spēles metra Mstislava Rostropoviča pirmatskaņojumā droši vien valdīja ne mazums kaislību, tomēr arī Normunda Šnē un Ruslana Viļenska sadarbībā pēc teju 60 gadiem Rīgā čellista jauneklīgajā temperamentā un pārliecinošajā tehnikā, apliecinājās laika relatīvā nozīme mūzikas vēsturē – Prokofjevu allaž ir iespējams izspēlēt no jauna, radot jaunus laikmeta kontekstus.