Ādolfs Šapiro: Neviens mēs neesam eņģelis
 
©F64

Pieņemot lēmumu Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu piešķirt Ādolfam Šapiro, Latvijas Teātra darbinieku savienība atgādina: «Laiki mainās, arī Jaunatnes teātris tiek ievilkts sarežģītajos jaunās valsts identitātes meklējumos, māksla piekāpjas varai, un 1992. gadā Jaunatnes teātra priekškars aizveras.

Tieši tā Ādolfs Šapiro nosauc savu grāmatu, kas veltīta teātra slēgšanai, un ilgi, ilgi nebrauc uz Rīgu, kur pagājuši viņa dzīves skaistākie gadi, jo sāp. Tomēr Latvija viņu gaida un sagaida.» Pretrunīgi vērtētā personība, bez kuras devuma mūsu teātra vēsturi ir pat neiespējami iedomāties, ir atgriezusies. Mēs tikāmies Rīgā.

– Latvijas valsts svētkos, 18. novembrī, saņēmāt Triju Zvaigžņu ordeni, rīt Spēlmaņu naktī kāpsiet uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra skatuves saņemt balvu par mūža ieguldījumu. Ko jums nozīmē šie apbalvojumi?

– Prezidentam teicu, ka ordenis ir ne tikai man, bet visiem aktieriem, režisoriem, tehniskajiem darbiniekiem, kuri strādāja Jaunatnes teātrī. Es to jūtu kā balvu teātrim, un tas man ir ļoti svarīgi, jo kaut kādā mērā tā ir... Kā lai pasaka... Nebūs pareizi teikt, ka tā ir teātra apstiprināšana, tas sevi ir apstiprinājis ar darbu, bet taisnības atjaunošana gan.

– Vai ticējāt, ka šī atgriešanās Rīgā reiz notiks?

– Es par to nedomāju. Es daudz strādāju, mēģinu. Protams, šis teātris vienmēr ir ar mani. Šajos gados man ir piedāvāts vadīt daudzus teātrus. Es atsakos, jo uzskatu, ka režisors savā dzīvē var uztaisīt tikai vienu teātri. Uztaisīju Jaunatnes teātri kopā ar draugiem – gan latviešiem, gan krieviem, kas strādāja teātrī. Es it kā esmu dzīvojis divas režisora dzīves. Vienu – 30 gadus savā teātrī un tagad otru – kā brīvmākslinieks dažādās valstīs. Bet atgriešanās... Nē, es par to nedomāju.

– Vēl 2006. gadā sacījāt, ka neesat gatavs atgriezties. Tagad kaut kas ir mainījies?

– Jā, ir mainījies. Varbūt tieši apbalvojumi arī mainīja. Tūlīt paskaidrošu.

Saprotiet, cilvēks, kas nonāk tādā situācijā kā es, atgriežoties spiests spēlēt kādu lomu. Nemīlu, ka dzīve mani liek situācijās, kur jāspēlē loma. Kā man būtu jāatgriežas, kā man vajadzētu atbraukt? Izliekoties, ka nekas nav noticis? Vai demonstrēt – man viss kārtībā, esmu atgriezies? Vai ka piedodu cilvēkiem, kas slēdza teātri? Vai demonstrējot viņiem – jūs velti tā darījāt, man viss kārtībā?

Man nepatika, ka dzīve mani nolikusi tādā situācijā, kad esmu spiests uzvesties nedabiski. Apbalvojums – bet vēlreiz saku, es to uzskatu par balvu teātrim – mani no tā atbrīvoja. Cilvēki bez manis nolēma, un tāpēc man tagad nav jāspēlē lomas. Man ir jāsaka paldies.

Liktenis daudziem cilvēkiem, aktieriem, kas strādāja teātrī, nav labi veidojies, es pat teiktu – vairākumam. Man ir tāda sajūta, kā krievi saka – esmu bez vainas vainīgais. Bet vienalga nevarēju palikt un turpināt. Nebija tādas iespējas. Aktiera un režisora psiholoģija atšķiras. Režisors ir teātra ideologs. Man vismazāk gribētos tagad to visu atcerēties.

Īstā atgriešanās būs tad, kad latviski tiks iztulkota mana grāmata Kā aizvērās priekškars. Tad es teikšu, ka šim stāstam ir pielikts punkts. Citādi dīvaini – mana grāmata ir tulkota igauņu valodā, bet līdz pat šim brīdim nav tulkota latviski. Kaut tagad es, protams, labotu un komentētu. Bet pats fakts – igauņi ir tulkojuši, latvieši ne, kaut tas skar Latvijā notikušo, nav dabiski, nav pareizi. Neapgalvoju, ka grāmatā esmu visu rakstījis objektīvi. Pretēji, esmu rakstījis subjektīvi, tas ir mans viedoklis. Bet ir jābūt vēl otram, trešajam un ceturtajam viedoklim. Lai gūtu objektīvu ainu, jābūt dažādiem viedokļiem. Mans viedoklis latviešu lasītāju nav sasniedzis.

– Daudzi to ir izlasījuši krievu valodā. Un zina, par ko ir runa.

– Es saprotu. Tagad esmu atbraucis brīvāk. Mani daudzi Latvijas teātri ir aicinājuši. Bet man ir grūti. Man taču nav nekāda konflikta... Ir muļķīgi tā teikt. Vai tad var būt konflikts ar skatītājiem vai valsti? Man nav ne politisku...

Man vienkārši bija grūti. Atmiņu nasta ir liela. Nevaru iedomāties, kā varētu mēģināt, te strādāt, ja katra māja, katrs kakts par kaut ko atgādina. Atmiņu nasta ir smaga lieta, kaut šīs atmiņas ir galvenokārt labas.

Jā, tagad ir kaut kas ir mainījies. Tagad ir citi cilvēki, esmu atbrīvots no nepieciešamības redzēt cilvēkus, kurus redzēt negribu. Tādu ir ļoti maz. Viņi konkrētās situācijās sevi ne pārāk labi parādīja. Uzskatu, ka neatkarīgi no apstākļiem cilvēkam vienmēr ir jāpaliek cilvēkam.

– Cilvēks un vara, totalitāra vara – šī tēma Jaunatnes teātra pēdējā desmitgadē jūsu darbos ir dominējošā. Vai saskatāt līdzību ar savu dzīvi, ka šī tēma saistībā ar teātra slēgšanu jūsu liktenī ir iekodēta?

– Laikam jau. Ir tāda teorija, ka mākslinieks iestudē savu dzīvi. Jā, patiešām. Sevišķi pēdējās izrādes. Tā dīvaini sanācis – Demokrātija, Neglītais pīlēns, Centrifūga, Trešās impērijas bailes un posts...

– Sniegotie kalni, Rīt bija karš... Līdzība ir.

– Jā, protams, ir. Mēs visi kaut kādā mērā atrodamies savstarpējās attiecībās ar sabiedrību un ar varu. Es teiktu – māksla un vara. Varas, jebkuras, gan labas, gan sliktas, galvenais uzdevums ir robežu nospraušana. Bet māksla ir brīva, tā tiecas izrauties no ierobežojumiem. Tas ir mūžīgs konflikts. Es ar šo tēmu, bet ne tikai ar to, turpinu nodarboties. Mana pēdējā izrāde Maskavā – Toma Stoparda luga Rock’n’ roll – arī ir par to pašu. Tā sākas ar padomju tanku ienākšanu Čehoslovākijā un beidzas ar 90. gadu sākumu. Tas pats – kas notiek ar cilvēkiem totalitārā režīmā. Varbūt tā ir viena no 20. gadsimta pamattēmām. Un diemžēl – arī 21. gadsimta tēma.

– Pirms apmēram pusgada Latvijas Televīzija veidoja Jaunatnes teātrim veltītu raidījumu, un, skaidrojot notikušo, izskanēja versija, ka bija kļūda vienu pret otru salikt divas izcilas personības – tātad jūs un Raimondu Paulu, ka šo situāciju vajadzēja risināt citādi. Gribētos zināt, kāda ir jūsu pozīcija.

– Mana pozīcija ir, ka to izdomā cilvēki, kas grib atrast nevainīgu skaidrojumu notikušajam. Nekāda personīga konflikta starp mani un Paulu nebija. Vispār man pavisam negribas par to runāt, bet, tā kā jūs jautājat... Personīga konflikta nebija. Vienmēr ir tādi, kam patīk attēlot tā – nu, divi cilvēki sastrīdējās, tāpēc tā notika. Un uzreiz tiek noņemti visi jautājumi – sociālais, psiholoģiskais, labā un ļaunā jautājumi. Nu, gadās, velti tie divi muļķi sastrīdējās, rezultātā teātris gāja bojā. Tās ir muļķības.

– Bet kā jūs tagad uz šo situāciju raugāties? Tas bija neizbēgami, cik liela ir laika ietekme? Kam bija jānotiek citādi? Apstākļi taču bija dažādi.

– Nezinu. Es godīgi saku, kad braucu šurp, nosolījos – ne vārda par Paulu. Tāpēc man galīgi negribas... Nezinu, vai viņš ir iniciators, vai pildīja kāda gribu. Es to nezinu un domāju – neviens nekad arī neuzzinās. Kā gan es to varu zināt? Jebkurā gadījumā man svarīgs ir tikai viens. Vai mana roka paceļas, lai parakstītu pavēli par slēgšanu, vai ne. Es nekoķetēju, man pašam gribētos gūt atbildi uz šo jautājumu. Ir lietas, kas vēsturē paliek slēptas. Reizēm ļoti svarīgas, nopietnas lietas tiek izlemtas furšetā, pirtī, ar vienu, kāda garāmejot izmestu vārdu. Bet otrs cilvēks saprot, ka tā ir labāk. Likumsakarību līniju veido nejaušību punkti. Varbūt te ir tik likumsakarību, cik nejaušību. Varbūt. Likumsakarīgā un nejaušā balansu neuzzināt nekad.

Pēc kāda laika, protams, domāju, varbūt esmu pieļāvis daudz kļūdu. Mēs taču neviens neesam eņģelis. Varbūt man vajadzēja būt diplomātiskākam, kādās lietās vairāk iziet uz kompromisiem. Ja es pieļautu kompromisu, bet rezultāts būtu tāds pats, tad šo kompromisu sev nekad nepiedotu. Turklāt teātris bija... Pēc iekšējā gara, izrādēm tas bija tāds, ka nevarēja pārdzimt. Ja es izietu uz ļoti lieliem kompromisiem, teātris pašiznīcinātos. No iekšpuses. Vajadzēja izvēlēties. Es aktieriem vienā no tikšanās reizēm pirms slēgšanas teicu – mūs grib nogalināt. Jāizvēlas – vai ar cieņu sagaidām nāvi, vai paši darīsim pašnāvību. Tāda bija dilemma. Varbūt varēja glābt teātri. Bet tas jau būtu cits teātris. Un tam nebūtu tiesību uz tām izrādēm, ko mēs pieminējām. Mums bija īsts teātris. Kā jau katrā teātrī, bija ļoti daudz konfliktu un pretrunu, visa kā, bet pēc iekšējā gara tas tomēr bija teātris. Teātru taču visā pasaulē ir ļoti maz. Katrā valstī tikai viens divi. Maskava ir milzīga pilsēta, ir ļoti daudz teātru, bet patiesībā tikai divi trīs. Ar to es domāju teātri kā pabeigtu māksliniecisku struktūru. Tāpēc arī Jaunatnes teātra ietekme bija tik spēcīga. Godīgi sakot, es negaidīju, ka tas ir tik slavens. Es to nezināju. Es 30 gadus mēģināju. Strādāju. Protams, mani aicināja...

– Bija taču balvas, atzinība.

– Jā, jā, bet es nezināju. Neskatoties uz to, ka beidzamos gados bija viesizrādes Vācijā, Itālijā, Kolumbijā... Tagad, kad pa visu pasauli, no Krasnodaras līdz Brazīlijai braucu, pie manis pienāk cilvēki, kas zina mūsu teātri. Tas man bija pārsteigums. Kaut gan tādu cilvēku kļūst arvien mazāk, jo teātris ir ēteriska māksla, kas dzīvo tikai to paaudžu atmiņā, kas redzējuši izrādes. Pārējais ir leģendas. Pasakas.

– Jaunatnes teātra beigas jūs kā cilvēku mainīja?

– Jā un nē. (Pauze.) Kā režisoru, ziniet.... Es tomēr trīs četrus gadus nevarēju atgūties. Teātri slēdza jūnija beigās, bet jau 4. jūlijā es biju Varšavā, sāku mēģināt, jo sapratu, ka man nepieciešams strādāt, citādi es pazudīšu. Uztaisīju tur ļoti viduvēju izrādi. Tad mani aicināja uz Pēterburgu Tovstonogava teātri, kur iestudēju Ķiršu dārzu. Izrāde arī... Lai būtu brīvs mākslā, vajag būt gan iekšā, gan drusciņ arī no malas. Es biju pārāk tuvu nelaimei, pārmaiņām, lai būtu brīvs. Nevari it kā no kaut kā atsieties, lai atietu. Tas velk. Kad man tajos gados ļoti slaveni teātri piedāvāja kļūt par to vadītāju, es atteicu, jo sapratu, ka vienalga veidošu to teātri, ko jau esmu radījis. Tas ir nepareizi, to nevar atgriezt. Citi cilvēki, cita valsts un apstākļi. Es sapratu, ka manī ir dzīvs Jaunatnes teātra modelis. Tad pamazām atguvos.

Nē, jo pamatā izgāju cauri tam, ko jau zināju un sapratu. Kā cilvēks... Nedomāju. Kaut gan – grūti par sevi spriest. Varbūt es kļuvu paciešamāks. Pret cilvēkiem teātrī vajag izturēties kā pret slimniekiem slimnīcā.

– Agrāk jūs tā neizturējāties.

– Nē, es biju neciešamāks. Es biju jauns. Kad atbraucu uz Rīgu, man bija divdesmit trīs gadi, bet divdesmit piecos es jau kļuvu par galveno režisoru. Tā vispār ir dzīves un pasaules kārtības problemātika, ka šajā laikā, būvējot teātri, var kaut ko izdarīt, esot neciešamības stāvoklī. Pat ja esi netaisns, taču saprotot – kā vārdā. Protams, jebkura nelaime, bet teātra slēgšanu es uztveru kā nelaimi, cilvēku dara bagātāku. Vispār dzīve ir zaudējumu pieredze.

– Nelaime arī dara stiprāku?

– Ja izdodas. Var samīt. Ar mani, paldies dievam, tā nenotika. Ar vairākumu tā notiek. Tāpēc man intervijās daudzi jautā, kā izdevās pēc tā visa turpināt. Tā ir problēma. Ja izdodas tam tikt pāri, tad, protams, esi kļuvis stiprāks. Vairākumam cilvēku... Tā sit, ka neizdodas. Man ļoti daudz cilvēku palīdzēja, dodot milzīgas iespējas. Ne sekundi nebiju situācijā, kad nezināju, ko darīt. Reizēm man uzdod tādu kardinālu jautājumu – kas tomēr labāk, kā bija Rīgā vai tā, kā ir tagad. Man ir viena atbilde. Lai kāda būtu veiksme dažādās valstīs un kontinentos (mani šogad izvēlējās par Šanhajas teātra akadēmijas goda profesoru, tas ir visai dīvaini), nekas nespēj aizstāt savu teātri. Es neizliekos.

– Kuras izrādes jūs uzskatāt par sava darba virsotnēm Jaunatnes teātrī?

– Ivanovu. Nesen man bija ļoti patīkami – izlasīju Nekrošus interviju, kur saka, jaunībā divi Čehova lugu iestudējumi viņu ir iespaidojuši – Strēlera Ķiršu dārzs un mans Ivanovs. Vēl Trešās impērijas bailes un posts, Rīt bija karš. Daudz viņu bija. Katru gadu izlaidu divas izrādes. Čukokkala. Zelta zirgs.

– Par kādām tēmām šodien gribat runāt teātrī?

– Par vienu un to pašu. Tas ir pieņēmums, ka cilvēks var stipri mainīties. Raksturs neattīstās. Attīstās kaut kas cits. Es neuzticos cilvēkiem, kas spēji maina pasaules uztveri. Mana pieredze par to liecina, un varbūt tas daļēji arī attiecas uz Jaunatnes teātra slēgšanu. Neuzticos, jo cilvēki, kas ļoti viegli maina savus uzskatus, pozīcijas, pie izdevības tikpat viegli tos mainīs atpakaļ. Neuzticos. Kaut tikai nemainīties. Es ar studentiem un superzvaigzni strādāju vienādi – prasības, uzdevumi, metode un attieksme ir vienāda. Tāpēc, ja jūs jautājat, par ko gribu runāt, tad, domāju, par to pašu, ko agrāk – par cilvēka vietu dzīves telpā. Šī telpa sevī iekļauj gan tēvzemi, gan varu, gan personīgas lietas.

– Kā jūtaties mūsu tagadējā dzīves telpā, šajā pārmaiņu laikā, ar bēdīgi slaveno krīzi?

– Tāpat kā citā laikā. Tikai ir smagi skatīties, kā tas maina cilvēkus. Man nav jārunā par sevi, jo apkārt ir daudz cilvēku, kam laiks un krīze iet pāri kā smags veltnis. Vairs neesmu tajā vecumā, kad skatījos spogulī un pats sev patiku.

– Man šķiet, finanšu krīze patiesībā uzrāda vērtību krīzi. Cilvēki ir zaudējuši ētisko kompasu.

– Vienmēr viens provocē otru, viens pavada otru, tad sāk domāt par sevis glābšanu. Pirms trim četriem gadiem uz Saūda Arābijas un Ēģiptes robežas es slīku. Slīku, jo slīka cits cilvēks, centos viņam palīdzēt. Tā sanāca, ka četri pieci cilvēki slīka. Ko es tobrīd sapratu? Nekad nedrīkst nosodīt cilvēkus, kas glābj citus. Viņi glābj līdz zināmam laikam, pēc tam sāk strādāt instinkts un peld uz krastu. Pats šausmīgākais krīzē ir tieši tas! Cilvēks var izturēt ekonomiskus trūkumus. Pats šausmīgākais notiek garīgi, jo cilvēkam instinktīvi mainās orientieri, par viņa mērķi pēkšņi kļūst – aizpeldēt līdz krastam. Tas ļoti ietekmē.

Tādā situācijā izdzīvo tie, kam ir spēcīga, sagatavota apziņa. Kad tā sagatavota un ļoti stipra, tad vieglāk visu pārdzīvot. Tāpēc man šķiet, teātra uzdevums ir sagatavot cilvēka apziņu, stiprināt garu. Esmu tālu no tā, lai pārspīlētu teātra audzinošo lomu, bet samazināt arī nedrīkst. Teātra uzdevums ir izvest cilvēku no dvēseles statiskuma un ievest viņu garīgā dinamikā. Mazliet pagrūst. Jo mēs visi dzīvojam, tiecoties pēc garīgā komforta. Pamazām dvēsele pie šā stāvokļa pierod un domā, kaut ilgāk tajā paliktu. Likt aizdomāties par pirmajiem dzīves jautājumiem – to teātris var.

Ādolfs ŠAPIRO

Dzimis 1939. gadā Harkovā

No 1964. līdz 1992. gadam – Rīgas Jaunatnes teātra galvenais režisors

Pēc Jaunatnes teātra slēgšanas (oficiāli tika izdota pavēle par reorganizēšanu) kļūst par brīvmākslinieku

Iestudējis izrādes Maskavā, Tallinā, Pēterburgā, Venecuēlā, ASV, Izraēlā, Francijā un citur

Saņēmis daudzus apbalvojumus, tostarp šogad Latvijā – Triju Zvaigžņu ordeni un Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā