Teātra ciba: Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī

 
©Ziedonis Safronovs

Komponists – Kārlis Lācis Dziesmu teksti – Jānis Elsbergs Librets – Evita Mamaja Režisors – Dž. Dž. Džilindžers Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa Horeogrāfe – Inga Krasovska Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis

Arno Jundze

Stāsts par Pūt, vējiņi! tapšanu Liepājas teātrī raisīja vairāk aizdomu, nevis to avansā dalīto sajūsmu, kas piemīt dažu masu mediju labticīgi izklaidējošajai daļai: jau atkal Rainis, mūzikla formā, turklāt Pūt, vējiņi! ar visām no tā izrietošajām folklorizētajām banalitātēm.

Tomēr šis bija gadījums, kad, par laimi, rezultāts ir krietni labāks, nekā to varēja domāt. Lai arī ne visam 12. novembra izrādē redzētajam varēju noticēt, galu galā – tā bija tikai otrā izrāde, šis beidzot ir mūzikls ar savu domu un loģiku, nevis dziesmotu iznācienu šovs, kur aktieriskajām izpausmēm nav īpašas nozīmes, bet paši priekšnesumi varētu tikt izpildīti jebkādā secībā.

Sulīgs un dziļš muzikālais materiāls, kas, ļoti svarīgi, nav vien vērtība par sevi, bet atstāj vietu arī uz skatuves notiekošajam stāstam, tiesa gan, bez mūziklam piedienīgiem lipīgiem hitiem. Teksti, kuros loģika ir stiprāka par labi skanošu, bet banālu atskaņu virknējumu. Izpildījums, par ko nav jākaunas. Tēli attīstībā – īpaši jau Edgara Pujāta atveidotais Uldis un Agneses Jēkabsones Zane. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša izveidotā transformējamā maltuve – funkcionāla, pārdomāta un precīza. Lai gan izrādes ievadā dziedošās daiļavas vairāk atgādina nevis krietnas latvju mātesmeitas, bet gan seksuāli uzskrūvētu daiļu raganu sabatu vasaras pilnmēness laikā, maltuve, mūzika un gaismas partitūra brīdina – uz laimīgām beigām neceriet, kāds šajā kaislību virpulī tiks samalts! Samalto izrādās pat vairāk nekā pietiekami vardarbīgajā un slēpta ļaunuma pārpilnajā oriģinālā, bet, taujājot pēc vecā labā mesidža, vēstījums šoreiz varētu tikt iepakots tīri vai neomarksistu cienīgā garnējumā: kad viedokļu līderi ir nokāvuši kādu baltu, naivu zvirbulēnu, tie nesēro un nemokās sirdsapziņas ēdās, bet gan naski vienojas kopīgā dziesmā.

Līvija Dūmiņa

Atsaucoties uz mītu par trīs vaļiem, kas balsta pasauli, var sacīt, ka Liepājas teātra lielprojekta – mūzikla Pūt, vējiņi! – veiksmes pamatā arī ir trīs pamatīgi stūrakmeņi, ja Raiņa lugu uzskatām par Dieva elpu-iedvesmu. Pirmais ir Kārļa Lāča daudzslāņainā, emocionālā un aktieru vokālās prasmes izaicinošā, jo sarežģītā mūzika. Otrs – telpas filozofa Mārtiņa Vilkārša radītais un gaismu pavēlnieka Mārtiņa Feldmaņa krāsotais Raiņa lugas pasaules universums, kas atdzīvojas un attīstās tēlaini bagātā skatuves darbībā. Trešais – aktieru trupas spēks, enerģija un degsme, kas verd uz skatuves gan pieredzējušo aktieru (izcelšu Inesi Kučinsku (Māte), Andu Albuži (Orta), Sigitu Jevgļevsku (Ciepa)), gan jauno aktieru darbā. Īpašs prieks un gandarījums par jauno Liepājas kursu, kas ar šo iestudējumu pēc pagājušās iesildīšanās sezonas tā pa īstam ir uzplaucis kā vienots un spēcīgs veselums. Pūt, vējiņi! veiksmes stāstu kaldinājusi dziesmu tekstu autora Jāņa Elsberga un libreta autores Evitas Mamajas sadarbība būvmateriāla radīšanā, horeogrāfes Ingas Krasovskas un režisora Dž. Dž. Džilindžera saprašanās, saistot to visu kopā.

Pūt, vējiņi! skatīšanās process līdzinājās šoruden operā Kara dabā pieredzētajam – ar pirmajām minūtēm izrāde iedarbojas suģestējoši, paņemot savā varā, liekot aizmirst, ka ir cita, ārpus skatuves ritošā dzīve. Nevar gan sacīt, ka šī izjūta ir viscaur noturīga un nav tās Ulda un Baibas attiecību līnijā. Otrajā izrādē 12. novembrī ar Baibas vokālajām partijām Everita Pjata, manuprāt, tika galā ļoti labi, taču aktieriski viņa bija gatava Baiba-sedzacīte no sākuma līdz galam. Tas nozīmē – izpalika niansēta tēla attīstība, kamdēļ Baibas un Ulda attiecību līnija sanākusi visai rēna, lai cik neparasti silts Ulda lomā būtu Edgars Pujāts. Viņš nospēlē to īpašo magnētisko vilkmi, kas neizskaidrojami velk pie otra un kas var izaugt līdz mīlestībai. Baibas attieksme uzskatāmi runā kustību valodā – kad viņa cenšas atkārtot māsu soļus un, ļaujot šo deju lasīt kā vēlmi līdzināties, iegūt līgavas statusu, jo «visas tā dara». Koncepcija?

Tamdēļ šis Pūt, vējiņi! stāsts ir par Zani – Agneses Jēkabsones viscaur darbīgā skatuves dzīve liek just līdzi, skatoties šo stāstu no viņas pozīcijas – kā tiek lauzta skaistas, spilgtas, turīgas sievietes dzīve un cerības vienas pelēkas peles dēļ. Turklāt Džilindžers Baibas nāvei liek notikt aiz skatuves (par ko domās viņam teicu paldies), un tādējādi Baibas traģēdijas mērogs arī emociju līmenī mazinās, raisot manī cietsirdīgas solidaritātes jūtas Zanei. Kaspars Kārkliņš kleinkāja Gata lomā izstaro pirmatnēju jūtu trauslumu un spēku reizē, radot emocijas kustinošu dzīves pabērna tēlu, kam, tāpat kā Baibai, liktenis lēmis spēlēt zemākā līgā – sociālā nevienlīdzība, piederība konkrētam slānim un tā ietekme attiecību veidošanā šajā iestudējumā ir izteikti jūtama.

Šis Pūt, vējiņi! ir laikmetīgs stāsts, kas latvisko savieno ar pasaules kultūras telpu (horeogrāfija, mūzika, Ilzes Vītoliņas kostīmi). Ļaujot uzskaņoties uz nacionālo sakņu viļņa, kas godina mūsu kultūras bagātības, reizē sajust pasaules vējus, kas veidojuši mūs tādus, kādi esam, un sevi personīgi ar sapņiem un ilgām šajā lielajā dziesmā – kā vienu zvaigzni izplatījumā, kas griežas uz skatuves.