Septembra izskaņā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atklāja kārtējo koncertsezonu. Šoreiz visai trauksmainā noskaņā, jo personisku iemeslu dēļ koncertu nediriģēja tā mākslinieciskais vadītājs Karels Marks Šišons, bet gan operatīvais glābējs Mārtiņš Ozoliņš.
Kā izrādījās vēlāk – teju reizē ar jaunās sezonas atklāšanu pasaulē nāca Elīnas Garančas un Karela Marka Šišona pirmdzimtā. Koncertā, iespējams, publikas iemīļotā diriģenta pietrūka, taču kur citur viņš tobrīd bija neaizvietojams. Patīkams pārsteigums koncertā bija latviešu dižākā simfoniskā mantojuma klasiķa Jāņa Ivanova Svinīgā prelūdija, kas atgādināja publikai būtiskas un reizē nepelnīti maz atskaņotas lappuses latviešu simfoniskajā mūzikā. Jāni Ivanovu varētu dēvēt par latviešu simfoniskās mūzikas impresionistu ar dažiem ekspresionistiskiem akcentiem. Tie skaņdarbos ienes negaidītību, spontānumu un spilgtu izteiksmi. Svinīgā prelūdija ir ļoti koncentrēts vēstījums, kas pierāda īsuma un kodolīguma pārākumu pār plašu, sarežģītu izvērsumu. Fanfarisks svinīgums metāla pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu partijā, krāšņa stīgu melodija un latviska, bet vienlaikus universālās mūzikas telpas garu vēstoša skaņu kopaina, kas ne tikai lieliski ievadīja krievu simfoniskās mūzikas dižo klasiķu programmu (Čaikovska Vijolkoncerts un Rimska-Korsakova svīta Šeherezade), bet veidoja ar šiem skaņdarbiem līdzvērtīgu trīsvienību.
Koncerta zvaigzne bija virtuozais krievu vijolnieks Sergejs Krilovs, atskaņojot vienu no sarežģītākajiem vijoļkoncertiem, kas bieži tiek iekļauts konkursu programmās. Izbaudot Krilova nevainojamo tehniku un interpreta meistarību, pāris reižu gan nācās nopūsties – sadarbība ar diriģentu Mārtiņu Ozoliņu un orķestri ne vienmēr ritēja gludi, vietumis veidojās nesaprašanās tempos, liekot solista pleciem saspringt un liekot ķermeņa valodā nojaust zināmu neapmierinātību ar šādu Čaikovska lasījumu no gradācijas «kas tas tāds?» līdz «labāk pats diriģētu!» (Sergejs Krilovs vienlaikus ir arī Sauļus Sondecka dibinātā Lietuvas kamerorķestra galvenais diriģents).
Atklājot koncertsezonu kopā ar Zārbrikenes –Kaizerslauternes Vācu radio filharmonisko orķestri un Karelu Marku Šišonu, nedēļas laikā Krilovs šo koncertu dažādās Vācijas pilsētās spēlēja piecas reizes, līdz ar to ir nereāli sagaidīt tādu pašu ķīmiju ar Mārtiņu Ozoliņu, kuram šoreiz bija jāuzņemas aizvietotāja pienākumi īsu brīdi pirms koncerta. Izprotot situāciju, kritisks vērtējums nav vietā. Var saprast gan vienu, gan otru, bet prasīgāku klausītāju šīs interpretācijas atsevišķi negludumi varēja neapmierināt. Toties piedevās Krilovs meistara pašapziņā virtuozi atskaņoja divus skaņdarbus – Paganīni Kaprīzi Nr. 24 un Izaī sonāti-balādi Nr. 3, īpaši iepriecinot tos, kam patīk apbrīnot vijolnieku tehniskos trikus līdzīgi kā virtuozos lēcienus daiļslidošanā.
Koncerta otrā daļa ritēja daudz gludāk, piedāvājot klausītājiem hrestomātisko simfonisko svītu Šeherezade ar Rimska-Korsakova bagātīgo muzikālo faktūru un instrumentāciju plašam orķestra sastāvam, programmatisko uzbūvi un spilgtajiem muzikālajiem tēliem un melodijām, kurās retu reizi iespējams izbaudīt atsevišķu instrumentu, piemēram, vijoles ( LNSO koncertmeistara Sanda Šteinberga vijole kā izcila Šeherezades balss), fagota, obojas, arfas, krāsu kolorītu. Šeit diriģents un orķestris sapratās daudz labāk nekā Čaikovska mūzikā, kur abpusējie centieni nepiešķīra papildu kvalitāti mākslinieciskajai interpretācijai. Tomēr krievu mūzikas pasaku meistara Rimska-Korsakova krāšņums ir tikpat dziedinošs kā bērnam ar nobrāztu celi saldumu veikals. Sezona atklāta, gaidīsim nākamos koncertus – 21. oktobrī ar LNSO muzicēs Latvijas mūzikas elites «Š kvadrātā» – Karels Marks Šišons un Vestards Šimkus.