Raiņa luga Spēlēju, dancoju pieder pie latviešu dramaturģijas spilgtākajiem darbiem, arhetipiskais sižets piedzīvojis vairākas interpretācijas, tās savukārt veido latviešu teātra mākslas zelta fondu un tīri antropoloģiski sniegušas būtisku ieguldījumu latviešu kolektīvās pašapziņas periodiskā reanimēšanā un dažādu laikmetu skarbas realitātes mākoņu kliedēšanā.
15. septembrī, godinot gada jubilāru – komponistu Imantu Kalniņu – 75. dzimšanas dienā, ar viņa operu Spēlēju, dancoju tika atklāta jaunā operas sezona. Latviešu operas reti izceļas ar ilgu un stabilu skatuves mūžu, autoru jubilejas ir reizes, kad šie opusi no mūzikas bibliotēku plauktiem tiek nodoti arī klausītāju vērtējumam, aktualizējot diskusijas par sižeta un partitūras vēsti un nozīmi dažādos kontekstos. Pagājusī sezona noslēdzās ar Bruno Skultes Vilkaču mantinieci, šī tika sākta ar Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju koncertuzvedumu, radot ilūziju par latviešu operu pēctecību LNO repertuārā. Tomēr jāuzsver, ka laikam vēl nav uzrakstīta latviešu opera, kuras mākslinieciskā un muzikālā vērtība nesakņotos diezgan ierobežotā lokalitātē, kuras nolasīšanai nepieciešama vēsturisko kontekstu un zemtekstu pārzināšana. Uz Spēlēju, dancoju koncertuzvedumu devos, apzināti nepētījusi pagājušā gadsimta 70. gadu vidus, kad opera tapusi, kontekstu, lai bez iepriekšējiem aizspriedumiem baudītu divu latviešu lielo Imantu (libreta autors ir Imants Ziedonis) vēstījumu par latvisko Orfeja mīta metamorfozi kā vērtību par sevi.
Koncertiestudējums izcēlās ar patīkami lakonisku, taču vienlaikus piepildītu scenogrāfiju – Andris Freibergs, Ginta Gabrāna lāzerprojekcijas, Kristīnes Pasternakas kora un solistu tērpi – un skatuves darbību. Vizuālie efekti nenomāca mūziku, tomēr vienlaikus atkailināja tās fragmentēto raksturu, vietumis dinamikas un kalniņiska optimisma trūkumu īpaši pirmajā cēlienā, kur – tas tomēr būtu jāņem vērā – galvenais notikums ir kāzas, ko pārtrauc Vecā kunga makabriskā Leldes dancināšana un triju asins lāšu izsūkšana. Mūzikā iztrūkst kontrasta starp kāzu prieku un nāves priekšnojautām. Tota un Leldes sastapšanās un visa Spēlēju, dancoju tēmas tautasdziesmas motīvs jau no paša sākuma arī muzikālā nozīmē staipās nolemtības valgos, spiežot klausītāju priekšlaikus pieņemt bēru atmosfēru, par spīti Andra Ludviga centieniem ar balss krāsām piešķirt Tota tēlam nepieciešamo gaišumu. Viņa Tots ir kaismīgs maksimālists un pašpārliecināts, pat mazliet bravūrīgs spītnieks. Skaidrais tonis un dikcija, kā arī varonīgās modulācijas ir tenora trumpis iepretim Leldes – Silgas Tīrumas – dzidrajai, tomēr ļoti peldošajai balsij un izplūdušajai artikulācijai. Simpātiski risināts mitoloģiskais Zemesvēzīša caurviju motīvs mecosoprāna Ievas Paršas izpildījumā. Otrais cēliens muzikālo tēlu portretējumu ziņā ir daudz kolorītāks – tur Totam pretī stājas baisais nerātnis ar dēmoniskajiem smiekliem – Vecais kungs Romāna Poļisadova raženajā basā, rezignētais, viedi pagurušais Trejgalvis Jāņa Apeiņa raiti plūstošajā dziedājumā (par spīti pazemajai partijas tesitūrai), mazliet blāvāk skan Imants Erdmans Bluķakājas lomā, savukārt pirmajā cēlienā iztrūkstošo muzikālo kontrastu kompensē kora partijas dažādie skaniskie vaibsti – miroņu un velnu/raganu balsīs. Trešā cēliena mugurkauls līdz rezumējošajam finālam ir Tota un Aklā (baritons Armands Siliņš) dialogs, iezīmējot Tota ceļu, kas tam ejams, upuri, kas tam nesams, Leldi ceļot, savas trīs asins lāses dodot.
Urda jautājums, kāpēc tomēr šajā Imanta Kalniņa operā, vismaz klausoties to pirmoreiz, šķiet, ka pietrūkst sāls. Vai tāpēc, ka Spēlēju, dancoju nav rokopera, un opera kā žanrs noteikti nav galvenā Imanta Kalniņa apliecinošās intensitātes kvintesences paudēja? Vai varbūt tāpēc, ka mana paaudze pirms desmit gadiem jau piedzīvojusi Spēlēju, dancoju muzikālo reinkarnāciju Iļģu folkroka aranžējumā 2001. gada festivālā Homo novus, kura radītie iespaidi (arī pēc desmit gadiem!) ir nepārvarami spilgti?
Šķiet, katrai paaudzei ir un paliks par savu saucams Spēlēju, dancoju ģēnija atspulgs. Kādam tas dūdo Harija Liepiņa balsī, citam san Imanta Kalniņa akordos, vēl citam Iļģu mūzikā, un šis nošķīrums ir ārpus jebkādiem vērtējošiem spriedumiem. Tūkstošveidīga mūžības elpa katrā jaunā metamorfozē, un cilvēks tai pa vidu ar saviem visnotaļ mazsvarīgajiem patīk/nepatīk. Pastāvēs, kas pārvērtīsies – šie Raiņa vārdi ir Spēlēju, dancoju veiksmes formula vairākās paaudzēs.