Bija svētdiena. Sēdēju laukos uz akas, domāju, ka jāiet beidzot šifrēt interviju ar Literatūras gada balvas ieguvējas dzejnieci Liānu Langu. Te pēkšņi īsziņa: «Arno, pēc pēdējiem politiskajiem notikumiem mūsu saruna izskatīsies dīvaina. Atceļam interviju.» Diezgan ilgi prātoju, kas gan šajā valstī TĀDS varētu būt noticis. Izrādījās, dienu iepriekš Valdis Zatlers bija atlaidis Saeimu. Vienojāmies, ka pie intervijas tomēr atgriezīsimies nedaudz vēlāk, kad dzīvē viss nostāsies savās vietās. Varbūt, ka tagad, brīdī, kad tūlīt jau atkal mums visi solīs godaprātu, atbildību un kalpošanu tautai, ir svarīgi ieklausīties dzejniecē, kas skatās uz to ar kritisku aci.
- Ir dažādi viedokļi par intelektuāļu lomu un pozīciju Latvijā. Kāds teic - viņus nedzird, Guntars Godiņš intervijā Neatkarīgajai lieto vārdu - izžuvuši. Kā tu uz to skaties?
- Var iziet no pretējā. Ja mēs secinām, ka intelektuāļu loma mežonīgā kapitālisma gados mazinājusies, varam sākt ar uzskaitījumu, kas tad palielinājies, jo viss šajā realitātē darbojas pēc savienoto trauku principa. Kas tad ir palielinājies? Seriālu un pagalam stulbu TV šovu daudzums, tabloīdu, reklāmas un dzeltenās preses apjomi. Līdz ar to, es domāju, ka intelektuāļi - cik viņu bija, tik viņu ir. Es pieļauju, ka tā ir bijusi vietējo ideologu apzināti virzīta rīcība, nomainoties sociālpolitiskajai formācijai - publiskajā telpā mēģināt mazināt intelektuāļu lomu, gadiem ilgi uzsverot, ka «inteliģence klusē». Iznāk, ka mēs dzīvojam «divi pasaulēs». Mana loka cilvēki visu laiku dzird šīs intelektuāļu balsis un lasa medijus, kuros viņu viedoklis ir pārstāvēts. Tiem, kuri tā uzskata, es varu ieteikt mainīt informācijas telpu, kurā viņi dzīvo. Bet politiķiem būtu pēdējais brīdis lemt par abonentmaksu ieviešanu sabiedriskajiem medijiem. Tad viņiem būtu iespēja inteliģentu balsis dzirdēt daudz, daudz biežāk.
- Dzīve jau sen pierādījusi, viņi to vienkārši baidās darīt.
- Nu, protams, intelektuāļu valoda apziņas telpā rada reālu konkurenci tai slābanajai, izžuvušajai valodai, kurā ir pieraduši komunicēt mūsu politiķi, stundām runājot un nepasakot neko. Tā ir viņu valoda. Un, protams, rakstnieku valoda, intelektuāļu valoda konkurē un varbūt novirza sabiedrības uzmanību kādā negaidītā vai drīzāk nevēlamā virzienā. Es domāju, ir jāpārtrauc nodarboties ar muļķībām un šāda veida retoriku. Tā ir demagoģija, kurai neviens saprātīgs cilvēks vairs netic.
- Varbūt te ir vēl kāda cita lieta? Padomju laikos pie teikšanas biežāk tika pseidointelektuāļi, kuriem labprāt ļāva skaidrot jauno partijas kursu. Ar viņu penterējumiem bija pilnas avīzes, viņi bija mediju dienaskārtībā. Tagad šī redzamā slāņa nav un tāpēc vienkārši var likties - kaut kas nav kartībā.
- Varbūt arī tā. Bet nesen biju Baltijas nonkonformistu izstādē Rīgas mākslas telpā. Arī toreiz visu tautu brīvajā cietumā bija cilvēki, kuru māksla bija pasaules līmenī. Jā, bija cilvēki, kas nostājās pret vispārējo totalitaritāti.
- Bet varbūt situācija mainījusies un ar šo varu neviens vispār negrib sadarboties?
- Nu nē, padomju laikā gluži tāpat kā tagad un visos laikos ir bijuši un būs galma mākslinieki, kuri dzied tās rokas dziesmu, kura viņus baro. Protams, ir nožēlojami dzirdēt kaut kādu cilvēku viedokļus, kuri tolaik izgatavoja visādas Ļeņinu galvas, bet tagad brēc, ka tādi bija laiki. Nevienu taču ar varu nespieda šos ļeņinus izgatavot. Ir tikai tas laiks un dzīve, ko tu radi pats. Aleksandram Pjatigorskim ir lieliskas domas šajā sakarā, meklējiet viņa Kas ir politikas filosofija. Protams, ir sociālpolitiskie apstākļi, kuriem līdz zināmai robežai jāpielāgojas, bet vienmēr ir arī iespēja norobežoties, izdarīt savu izvēli un secinājumus.
- Bet varbūt galma mākslinieka statuss ir tik ļoti izļurkājies, ka nevar saprast kam kalpot. Padomju laikos Ļeņina galvas un pantus par Ļeņinu kala daudzi. Ko tagad - odu Šleseram vai Dombrovskim? Nemaksās taču!
- Es nezinu. Manuprāt, visos laikos lišķu ir pieticis. Gan toreiz, gan tagad. Tautas partijas pozitīvisma kampaņās piedalījās ne viens vien radošās inteliģences pārstāvis. Tagad tas ir jau vēsturisks fakts. Tā ir viņu atbildība, lai viņi paši par to domā.
- Kurp mēs ejam, uz ko virzāmies globālā līmenī? Es saprotu, jautājums ir kā māja, bet tomēr, ja nav šīs atbildes, ir ezītis miglā.
- Domāju, ja mēs gribam saglabāt veselo saprātu un cilvēciskumu, palikt cilvēkiem ar pašcieņu, mums tiešām ir jāsaprot, ka dzīves centrā jāliek pati dzīve, nevis finanses kā vienīgā mēraukla un dzīves centrs. Dzīve jau visdrīzāk ir paredzēta arī citām lietām, ne tikai nemitīgai peļņas gūšanai.
- Bet vērtības tomēr ļoti viegli aizplūst finanšu virzienā - nav finanšu, nav vērtību.
-Jā, bet cilvēkiem masveidā skalo smadzenes. Televīzija ir totalitārs medijs. Nav jau brīnums, ka ne viens vien saprātīgs cilvēks savās mājās no šī medija atsakās. Tas ir totalitārs tāpēc, ka ir iedarbīgs. Bet tas, kas notiek Latvijā, brīžiem ir ļoti nepatīkami. Es uzskatu, ka zem «kristietības», tas ir vārds, ko lieku, protams, pēdiņās, vairoga Latvijā nereti tiek propagandēta neiecietība. Dažiem cilvēkiem, tāpat kā dažām partijām, ir pilnīgi skaidrs, kādam ir jābūt ideālam cilvēkam, kādiem kritērijiem šiem cilvēkiem jāatbilst un šīs sabiedrības grupas nepieņem, ka cilvēki vienmēr bijuši, ir un būs - daudzveidīgi kā puķes pļavā. Visa šī neiecietība tiek iejaukta «ģimenes vērtību» mērcē. Ja šodien palasām kaut vai naidpilnos komentārus Delfos, tad jā, es uzskatu, ka Latvijā notiek neiecietības ideju propaganda, kas ir maskēta zem «vienīgās pareizās reliģijas» un tā dēvēto ģimenes vērtību vairoga. Uzskatu, ka tie ir ļoti bīstami simptomi. Saproti mani pareizi. Es esmu par stiprām ģimenēm, jo Latvijā viņu būs vairāk, jo labāk! Tāpat uzskatu, ka Latvija var pastāvēt tikai un vienīgi kā nacionāla valsts, plaukstot tās kultūrai un arī valodai. Bet ir nepieļaujami, ka prezidentam tiek izvirzīti šāds kritērijs - ka viņam ir jābūt heteroseksuālim ar diviem bērniem, kā bija rakstīts kādas avīzes komentārā! Tas ir bīstami sabiedrībai un indivīdam, ja cilvēks tiek vērtēts pēc kaut kādiem fizioloģiskiem parametriem. Manuprāt, to ir svarīgi pateikt.
- Īpaši jau pēc notikumiem Norvēģijā, kura bija viena tāda multikulturāla demokrātijas paradīze, kas vienā mirklī pārtapa ellē.
- Domāju, ka Francija izvēlējusies pareizo ceļu, stiprinot sekulārismu un dažādus reliģiskus simbolus no publiskās sfēras pārceļot privātā sfērā, ieskaitot burku nēsāšanu un krucifiksus skolu klasēs, kurus tur, starp citu, Otrā pasaules kara laikā, kad Francija bija okupēta, ieviesa nacisti. Ticība ir cilvēka dzīves intīma, privāta sfēra, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai baznīca būtu strikti atdalīta no valsts un reliģija nekļūtu par ideoloģijas sastāvdaļu. Diemžēl ir skaidrāks par skaidru, ka nereti tieši reliģijas kļūst par konfliktu cēloni - tas notiek tad, kad lielas sabiedrības grupas ir pārliecinātas, ka viņu ticība ir vienīgā pareizā un noteikti glābs pasauli. Ja runājam par norvēģu fanātiķi, tad, domāju, viņa sarīkotais slaktiņš ir trauma Eiropai, pasaulei un katram cilvēkam. Viņa terora akts diemžēl mūsos tikai vairos nedrošības sajūtu. Tam nav un nevar būt attaisnojuma. Tomēr līdz ar šausmināšanos un diagnožu uzstādīšanu šim maniakam publiskajā telpā gribētos dzirdēt reālus risinājumus - kas notiks ar multikulturālismu Eiropā turpmāk? Kā plāno risināt šīs samilzušās problēmas? Nepietiek jau tikai secināt, ka multikulturālisms ir izgāzies… nepieciešams pastiprināti domāt par risinājumiem un piedāvāt tos sabiedrībai. Un tikko kaut kur lasīju, ka puse norvēģu nav apmierināti ar multikulturālisma politiku savā valstī, tomēr politkorektums liedzot par to skaļi runāt.
- Tu esi publiski paudusi, ka Latvijā vajag tautas vēlētu prezidentu.
- Diskusijas par to kādam jābūt prezidentam, brīžiem šķiet pat muļķīgas, jo mums nesenā pagātnē ir bijis tik daudz labu piemēru. Lenarts Meri, Vāclavs Havels. Arī Vaira Vīķe-Freiberga. Prezidentam jābūt autoritātei, radošam garam, Raiņa vārdiem runājot - personībai, kas spēj tautai dot kultūras mantas.
- Atšķirībā no pirmajiem diviem Vairai Vīķei-Freibergai nu ļoti garšoja kūciņas un cepumiņi.
- Tomēr ir Saules dainas un tas, ko viņa izdarīja ārlietās. Viņa nenoliedzami ir personība. Neviens nav ideāls visi esam tikai cilvēki. Mēs jau nezinām, vai Havelam bija cepumiņi vai nebija. Ja mēs runājam lielos triepienos, šādas personības mūsu politiķi neredz vai nevēlas redzēt. Kā jau mēs zinām, viņi nedzird un negrib dzirdēt intelektuāļu balsis. Mēs jau otro reizi redzējām, - tagad pirms Bērziņa izvirzīšanas - kā publiskajā telpā tiek duļķots ūdens un tauta turēta par pilnīgiem muļķiem. Nenotiek nekādas publiskas diskusijas, mums nav iespējams ne izvēlēties, ne ieteikt.
Es tāpēc sliecos domāt, ka ir nepieciešams mainīt Satversmi, ir vajadzīgs tautas vēlēts prezidents. Latvijas Radio runājām par šo tēmu, Kārlis Streips man tūlīt teica, ka tad prezidents būs kāds «naivs tīrradnis» no intelektuāļu vidus. Es teicu - nevajag novērtēt tautu tik zemu, jo viņai jau nekad nav piedāvāta alternatīva. Un intelektuāļi nav nekādi naivie tīrradņi! Tie ir cilvēki, kuri līdztekus grāmatām ikdienā lasa kaut vai nytimes.com, politico.com un citus informācijas avotus, līdz ar to viņiem ir daudz plašāks skatījums uz procesiem nekā tas, ko piedāvā vietējie mediji. Ja būtu tautas vēlēts prezidents, būtu nepieciešami arī skaidri spēles noteikumi, ka, piemēram, kampaņai jānotiek vismaz trīs mēnešus, ir tik un tik publiskas diskusijas tālrādē un radio. Ir iespēja cilvēkiem uzdot jautājumus, tikties aci pret aci un izdarīt izvēli.
- Vai tu tiešām domā, ka uzvarētu personība, nevis speciālistu izdresēts kandidāts, kurš vienkārši pārspētu intelektuāļa dabiskās reakcijas, demonstrējot pareizus refleksus un sofistiku.
- Vai tu esi kādreiz manījis šādu konfrontāciju, kur komunikāciju speciālistu uztrenēts cilvēks diskusijā ņem virsroku? Mums taču pat šādu diskusiju nav bijis! Es šaubos, vai tāds pārspētu, piemēram, Vitu Matīsu. Neviens treniņš, pat visdārgākais un vislabākais, nevar aizēnot domājoša cilvēka intelektuālo spozmi.
- Jā, bet sabiedrībā ar tik vienkāršām vērtībām, kā mūsējā, šādi prasmīgi trenēti cilvēki jūtas ļoti labi un arī lieliski zina, uz kurām podziņām spiest.
To jau mēs paši esam pieļāvuši. Dīvaini ir tas, ka tautas priekšstāvji nāk ar vienām idejām, cilvēki viņus apsveic ar ievēlēšanu, bet pēc tam... Savukārt žurnālisti ļoti reti pārjautā gaidījumos, kad politiķis runā savu runājamo, bet uz jautājumu pēc būtības neatbild.
- Referendums ir noticis, Saeima ir lielā vienprātībā atlaista. Daudziem šķiet, ka tā ir uzvara, bet kā teicis Klāvs Elsbergs - īstenā deja pēc gadiem būs. Kā panākt, lai politikā būtu ne vien jaunas sejas, bet arī reāli jauni un godīgi darbi?
Būs grūti atbrīvoties no visiem piņķeriem un tīkliem, tam būs nepieciešama drosme. Cerība ir paaudžu un domāšanas maiņā. Man šķiet, ka nākotnē apstākļi un notikumi sekmēs mainīt ierasto domāšanas veidu, pretējā gadījumā jāsaprot, ka zemeslode kļūs par bumbu ar laika degli. Klimatiskās izmaiņas, finanšu sistēmas globālisms, pasaules pārapdzīvotība, pārtikas sadārdzināšanās, asiņainas cīņas par resursiem, kā arī ūdens trūkums tuvākajā nākotnē ir tikai dažas problēmas, ar kurām esam sākuši saskarties jau tagad.
- Pēdējā laikā ne viens vien man pazīstams cilvēks, kas agrāk bija pret braukšanu peļņā uz ārzemēm, ir atzinis, ka laikam jau kļūdījies un prātīgāk būtu bijis pašam aizbraukt. Vai nenožēlo, ka atgriezies no Ņujorkas?
- Nē! Viens krievu dzejnieks ir teicis, ka dzīvot emigrācijā - tā ir nelaime. Es vēlos dzīvot Latvijā. Rakstīt varu tikai latviešu valodā. Man bija šī prombūtnes pieredze, kas ir ļoti bagātinoša. Tomēr, dzīvojot Ņujorkā, es nekad neplānoju palikt tur uz visiem laikiem. Kad atbraucu mājās, daži man teica, ka normāli cilvēki no turienes neatgriežoties. (Smejas.) Es galīgi nenosodu tos cilvēkus, kas brauc projām, lai izdzīvotu, bet Latvijai tā ir traģēdija.