Pēc vairāku gadu pārtraukuma iznāca apmeklēt kārtējo introvertās mūzikas festivālu Ad lucem, kas jau devīto reizi priecē garīguma meklētājus mūzikā, atklājot arvien jaunas šī mākslas veida baudīšanas dimensijas ar pievienoto vērtību. Citam tā ir klausīšanās ar sirdi, citam jauni atklājumi skaņu pasaulē, vēl citam – neaizmirstams estētisks piedzīvojums.
Šogad bez Rīgas koncertiem, festivāls vainagojās ar izbraukuma pasākumiem Vecgulbenes muižā – tālā Latvijas nostūrī, kas tiem dēkaiņiem un ceļotājiem, kuriem ir drosme un vēlēšanās apgūt teritorijas 200 kilometru attālumā no galvaspilsētas, spēj piedāvāt augsta līmeņa viesnīcas pakalpojumus par adekvātām cenām, apvienojot reti kopā sastopamas lietas – neskartu dabu, lauku ainavas un tomēr visas ērtības un vēl vairāk.
Vecgulbenes muižā muzicēja talantīgā koklētāja Laima Jansone. Viņa pārstāvēs Latviju un sniegs solokoncertu prestižajā mūzikas gadatirgū WOMEX šoruden Dānijā. Poētiskā improvizāciju programma Gaismas silueti apliecināja jaunās mākslinieces meistarību, kas papildināta ar dziļu iekšēju mieru un pārliecību. Tradicionālā akustiskā kokle, agrāk uzskatīta tikai un vienīgi par tautas instrumentu, viņas rokās kļūst par improvizācijas, etnodžeza, ambienta mūzikas paudēju, neaizmirstot par saknēm, kas meklējamas latviešu un ziemeļu tautu folklorā. Tas ir svaigs, moderns muzikāls skatījums, kura spēks slēpjas simtgadīgās tradīcijās. Stundu garais koncerts spēja gan apturēt ikdienas apziņas drudžainās domas, gan piedāvāt pietiekamu dinamiku gara atveldzēšanai. Priecē koklētajas pasakainā atbrīvotība un tas, kā viņa pārvalda instrumentu, piemēram, paspējot pat pārskaņot kokli tā, ka auditorija to neuztvēra kā tehnisku, bet gan māksliniecisku momentu, un sērfo starp pilnīgu improvizāciju un atpazīstamām melodijām, veidojot jaunu, unikālu skaņu un sajūtu kaleidoskopu.
Koncertā Laima spēlēja ne tikai kokli, bet arī somu kanteli, kas pārvesta no studiju posma Sibēliusa akadēmijā Somijā. Mākslinieces sniegums iezīmē ne tikai jauno etnomūzikas paradigmu mijiedarbībā ar citiem mūzikas žanriem, bet arī paaudžu maiņu – tādi kokles/kanteles mūzikas meistari kā, piemēram, Valdis Muktupāvels un soms Timo Venenens, kurš, bija pirmā introvertās mūzikas festivāla viesis, varētu ar Laimu Jansoni lepoties kā ar tradīcijas pārmantotāju un nesēju, kura vienlaikus iezīmē jaunus muzikālos apvāršņus, rādot kultūras un personības dialogu augsta mākslinieciskā līmeņa sniegumā.
Otrs absolūti unikāls muzikāls piedzīvojums bija britu čellista Metjū Bārlija piedāvātais koncerts – nakts meditācija no saulrieta līdz saullēktam. Konceptuāli ļoti drosmīga ideja un reizē fantastisks koncerts, kurā tiek nojaukta tradicionālā robeža starp mākslinieku un publiku, ļaujot sajust mūzikas spēku arī racionālajam prātam mazāk sasniedzamās dimensijās – snaudā, miegā, meditatīvā stāvoklī, guļot uz grīdas, sēžot krēslos vai pārvietojoties. Interesanta ir kolektīvā un individuālā piedzīvojuma saplūšana vienreizējā un pietiekami ilgstošā mirklī. Piedaloties arī Laimai Jansonei, akustiskā un elektroniskā mūzika skanēja no krēslas līdz rītausmai un mazliet ilgāk. Ir lieki mēģināt šīs sajūtas aprakstīt vārdos, tās sajūtamas vien klātesot. Cerams, šī festivāla tradīcija tiks turpināta, ļaujot ikvienam iepazīt citādu mūzikas pasauli caur jaunu pieredzi, mēģinot atjaunot Rietumu pasaulē nereti piemirsto klausīšanos ar sirdi, nevis prātu. Piedaloties, nevis patērējot.