Korāna divas latviešu redakcijas

Gandrīz vienlaikus, ar dažu dienu starpību, apgāds Neputns un Medicīnas apgāds laiduši klajā divas atšķirīgas islāma svētās grāmatas – Korāna – interpretācijas latviešu valodā. Neputns variantā Korānu latviešu valodā atveidojis Uldis Bērziņš, savukārt otru Korāna latviešu versiju radījis komponists Imants Kalniņš.

Korāns radās 7. gadsimtā – sākumā tas tika izteikts mutvārdos un pēc tam pierakstīts. Tā tekstu veido atskaņota proza. Pat tie, kas skeptiski izturas pret Korāna dievišķo izcelsmi, nenoliegs, šīs grāmatas literāro vērtību. Korāns ir izcils arābu literatūras piemineklis, kas atstājis milzīgu ietekmi uz laicīgo literatūru visā pasaulē vairāk nekā tūkstoš gadu ilgā laika posmā.

Savā grāmatā Islams un Rietumi (2001) uzsvēru – Korānu uzrakstījis dziļi ticīgs cilvēks un šī grāmata ir savdabīga «himna Dievam, kuram korāna autors tic pilnīgi un šķīsti.» Korāna tulkošana (interpretēšana) nav viegla un vienkārša. Vai iespējams citā laikmetā un citā valodā ar atšķirīgu leksiku un gramatiku precīzi atainot pravieša Muhameda izteikumus pirms 1400 gadiem? 21. gadsimta latviešu valodā vārdiem ir pavisam cita – simboliska un asociatīva – nozīme nekā arābu valodas vārdiem 7. gadsimtā. Turklāt neaizmirsīsim – Korāns pierakstīts atskaņotā prozā. Pat tad, ja tulkotājam izdosies pietuvoties pilnīgam satura atveidojumam, šo tekstu nav iespējams vienlaikus ietērpt tādā pat atskaņu sistēmā, jo arābu valodas zilbju un atskaņu sistēma nav līdzīga ar zilbju un atskaņu sistēmu indoeiropiešu saimes valodās.

Tāpēc Korāna interpretācijā ir iespējamas vairākas pieejas. Manā grāmatu plauktā ir daudzi visai atšķirīgi Korāna tulkojumi krievu valodā: G. Sablukova tulkojuma (1903), M. Osmanova tulkojums (1999), akadēmiķa I. Kračkovska tulkojuma (1963), V. Prohorovas tulkojums (2000), T. Šumovska atdzejojums (2004).

Var tulkot Korānu, vadoties no tā kā mūsdienu islāmā saprot un interpretē attiecīgos jēdzienus un tekstus (G. Sablukovs un M. Osmanovs). Var tulkot Korāna tekstu, balstoties uz 7. gadsimta arābu valodas nozīmi (I. Kračkovskis), neuztraucoties par teksta poētiskajiem elementiem un necenšoties tekstu atskaņot. Ir iespējas arī poētiska pieeja tulkojumam – maksimāli saglabājot izteiksmes līdzekļus tēlainību un Korāna atskaņojuma ritmu (T. Šumovskis). Var meklēt kompromisu starp maksimālu saturisko precizitāti un vienlaicīgu māksliniecisku elementu integrāciju tur, kur attiecīgās valodas iespējas to pieļauj (V. Prohorovas pieeja). Taču nevienā citā valodā, izņemot arābu, nav iespējams adekvāts tulkojums, kas saglabātu Korāna poētisko valodu un vienlaikus simtprocentīgi saglabātu satura atainojumu. Tāpēc islāma reliģiskie līderi vienmēr uzskatījuši – Korānu nevar pārtulkot un islāmā reliģiskā nozīme ir tikai tekstam arābu valodā, bet jebkurš tulkojums jebkurā citā valodā ir jāuzskata par Korāna interpretāciju.

Kādu ceļu ir izvēlējušies latviskā Korāna veidotāji?

Atšķirsim Ulža Bērziņa tulkojumu:

«Tie jautā tev par vīnu

un par metekļa mešanu.

Saki: tajos abos – liels grēcīgums,

Bet i derīgums ļaužu dzimumam,

tak abu grēcīgums

sniedz pāri to derīgumam!» (2:219 – šeit un turpmāk sūras numurs un panta numurs)

Es parādīju šo tekstu vairākiem izglītotiem cilvēkiem un uzdevu jautājumu: «Ko jūsuprāt nozīmē «metekļa mešana»?», jo varbūt tādu grēka darbu labprāt nedarītu, ja vien zinātu, kas tas ir! Skoloti abu dzimumu pārstāvji, izlasījuši Bērziņa tulkotās rindas man laipni un pieklājīgiem vārdiem paskaidroja, ka visticamāk ar to esot domāts onānisma aizliegums. Lai saujā iešļāktais ejakulāts netiktu aizmests, bet nonāktu tur, kur tam jābūt pēc Dieva likumiem – sievietes klēpī. Kad noklausījos atbildi, tad parādīju sava eksperimenta dalībniekiem šo pašu tekstu Imanta Kalniņa interpretācijā. Lasīsim kopā: «Viņi tev jautā par vīnu un azartspēlēm. Saki: Abas šis lietas ir liela nelaime, bet vienlaikus arī kāds labums priekš ļaudīm. Tomēr nelaime ir lielāka nekā labums.» (2:219)

Kā to saprast? Vai «metekļa mešana» un «azartspēles» ir sinonīmi?

Lai apjēgtu ko ar savu atdzejojumu ir domājis Uldis Bēziņš, tad jāielūkojas Jāņa Ešota komentāros, kas pievienoti Ulža Bērziņa Korāna latviešu variantā. Tur tiek paskaidrots, ka ar «metekļa mešanu» ir domāta spēle ar arābu nosaukumu maisir.

Maisir tiešā nozīme tulkojumā no arābu valodas ir «viegls ieguvums». Maisir spēle bija savdabīga loterija, dalot upurētu kamieļu gaļu. Tā kā šādai spēlei nav analoga citā zemēs un valodās, tad daudzos Korāna tulkojumos šo vārdu netulko vispār (M. Osmanovs, akadēmiķis I. Kračkovskis u.c.). Savukārt islāma tradīcijā tiek uzskatīts, ka (pēc analoģijas) šis aizliegums attiecas uz «vieglu guvumu» jebkurā azartspēlē.

Vēl lielāka neizpratne radās, kad, turpinot eksperimentu, tiem pašiem cilvēkiem lūdzu izskaidrot, ko, viņuprāt, nozīmē Korāna otrās sūras 256. pants Bērziņa interpretācijā.

«Ticībā nevar būt spaidu!

Taisnība ir no malda skaidri nošķīrusies!

Un, kurš Trakuļiem netic,

bet tic Dievam,

ir satvēris visdrošāko turekli,

kas neatspruks!

Un Dievs dzird un zina.»

Noklausījies izbrīnu par «turekli, kas nepaspruks», vaicāju eksperimenta dalībniekiem: «Kas ir Trakuļi ar lielo burtu un vai jūs ticat Trakuļiem?» Neviens, kuram jautāju, nespēja atbildēt neko sakarīgu. Labākais, ko spēja izdomāt mana eksperimenta dalībnieki, bija tas, ka Trakuļi ir cilvēki, kas uzvedas trakulīgi (izlaidīgi). Tagad ielūkosimies kā izskatās tas pats pants Imanta Kalniņa interpretācijā: «Reliģiju nedrīkst uzspiest. Patiešām, taisnais ceļš ir skaidri nošķirts no aplamā. Kas netic viltus dieviem, bet tic Dievam, tas turas pie droša roktura, kas nekad nesalūzīs.

Dievs ir Visu Dzirdošais un Visu Zinošais.» (2:256)

Ulža Bērziņa Korāna interpretācijas noslēgumā Jānis Ešots komentāros paskaidro (526. lpp.), ka tur, kur latviešu valodā Uldis Bērziņš lieto jēdzienu «trakuļi», Korānā arābu valodā ir te izmantots vārds tāgūt. Ar to domāts ikviens, kas «pretendē uz tiesībām tikt pielūgtam līdz ar Dievu.» Pirms islāma reliģijas izveidošanās arābi ar šo vārdu apzīmēja savs lielās dievietes, bet Korānā šis vārds «tiek lietots daudzskaitlī Dieva viltus līdzbiedru apzīmēšanai» (526. lpp.)

Zinātniskajā tulkojumā krievu valodā I. Kračkovskis lieto jēdzienu «elku pielūgšana». M. Osmanovs savukārt lieto formu «elki» (daudzskaitlī). Citi interpretētāji lieto tādas formas kā «sātans», «tumsas spēki» vai «sātana spēki» (Skat. Korāna tulkojumu krievu valodā M. Osmanova redakcijā – 654.lpp.). Bērziņš ir piešķīris jaunu un visai fantastisku nozīmi vārdam «Trakuļi» lietojot to daudzskaitlī un ar lielo burtu un apzīmējot ar to sātana vai elku pielūgšanu, pašus elkus vai elkdievību.

Ulža Bērziņa interpretācija ir jaunu vārdu nozīmju un vārda darināšanas eksperimentu pilna! Atdzejojums vienkārši fascinē ar tādām konstrukcijām par kurām lasītāji domās ilgi jo ilgi, Piemēram, Uldis Bērziņš 110 sūru nobeidz ar šādu frāzi:

«Viņš – Pievērsējies!» (110:3)

Ko, lūdzu, nozīmē «pievērsējies»? Imanta Klaniņa interpretācijā šis teikums iegūst saprotamu un vienkāršu izteiksmi: «Viņš ir Nožēlu Pieņemošais.» (110:3) Šādus piemērus varētu turpināt vēl un vēl.

Var pieļaut, ka ikviens, kas gūst baudījumu no netradicionālu jaunvārdu konstrukciju pārpilnības, gūs patiesu gandarījumu no Ulža Bērziņa darba. Tomēr Bērziņa interpretācijā vēlme pēc estetizēšanas un rotaļāšanās ar latviešu valodas vārdu netipisku lietojumu nomāc to skaidrību, diženumu un vienkāršību, kas ir Korāna arābu variantā. Man, lasot Bērziņa interpretāciju, radās doma, ka tieši šādi vajadzētu Korānu pārtulkot latviski, lai to tikpat kā neviens nelasītu, lai integrācijas politikā būtu ievilkts tāds trekns ķeksis. Lūk, Latvijas ārlietu ministrs varēs rādīt islāma valstu vēstniekiem – Korāns latviešu valodā ir un to var izmantot visi. Tikai šādu tulkojumu visticamāk lietos tikai estēti – baudījuma gūšanai, studenti, rakstot referātus par terorismu, un pētnieki, kas gatavo koncepcijas Ziemeļāfrikas modernizācijai.

Imanta Kalniņa Korāna variants ir saprotamāks. Šis variants domāts plašam lasītāju lokam. Korāns ir interpretēts izmantojot mūsdienu latviešu literāro valodu, bet specifiskie termini, vai Bībeles personāžu arābu formas tiek izskaidrotas tieši tekstā dodot paralēlo nosaukumu iekavās.

Ceru, Korāna latviskojumi palīdzēs saprast, ka islāmā un agrīnajā kristietībā ētiskām koncepcijām ir daudz vairāk kopējā nekā atšķirīgā. Lūk, tikai viens piemērs, kas raksturo līdzību starp Korāna un Jauno Derību. Vispirms, Korāns Imanta Kalniņa interpretācijā:

«Ja jūs atklāti dodat žēlastības dāvanas, tas ir skaisti. Bet, ja jūs to darāt, citiem neredzot, un savas žēlastības dāvanas izdalāt trūkumcietējiem, tas priekš jums ir daudz labāk. Un Viņš dzēsīs jūsu ļaunos darbus. Un Dievs zina visu, ko jūs darāt.» (2:271)

Ko par to saka Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 2. - 4. pants? «Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā, ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.» (http://www.bibelesbiedriba.lv) Šādas līdzības var atrast vēl un vēl!

Ikvienam latviešu lasītājam , kas islāmu līdz šim ir uztvēris kā teroristu reliģiju, iezīšanās ar Korānu būs pozitīvs šoks. Varu tikai atkārtot savu atziņu, ko izteicu grāmatā Islams un Rietumi: «...ja islāma reliģiju veidotu tikai Korāns, tā šobrīd varētu iegūt ļoti daudz piekritēju, taču Korāna interpretācija hadīsos un šariatā (islāma likumu apkopojumā) ir tik sīki reglamentējoša, nežēlīga, ka šī konstrukcija aizēno visu to gaišumu, kuru izglītotu eiropieša acīs iemieso Korāns.»

Noslēgumā Mahatmas Gandija atziņa: «Es nedomāju, ka tikai un vienīgi Vēdas ir dievišķīgas. Es ticu, ka arī Bībele, Korāns un Zendavesta ir tikpat dievišķas.»