Vilkaču mantiniece jeb Verisms latviešu gaumē
 
BRUNO SKULTES OPERA. Sākta rakstīt Oldenburgā (Vācija) pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados un tā arī līdz galam nepabeigta, Vilkaču mantiniece beidzot ir nonākusi uz Latvijas Nacionālās operas skatuves ©LNO arhīvs, Gunārs Janaitis

Jūnijā sākumā uz Latvijas Nacionālās operas (LNO) skatuves tika svinēta latviešu komponista Bruno Skultes – operas Vilkaču mantiniece atgriešanās dzimtenē ar pasaules pirmiestudējumu, kuru klātienē noskatījās arī liela daļa klaida latviešu vidējās un vecākās paaudzes sabiedrības.

Būtiskāks par saturisko un māksliniecisko kvalitāti šajā gadījumā ir pats iestudējuma veidošanas fakts un konteksts – Latvijas Nacionālās operas ģildes ASV un pasaules latviešu inteliģences ieguldījums, kura ārpus regulāras Baltā nama atbalstīšanas ar ziedojumiem finansējusi šī iestudējuma tapšanu, Vienlaikus tā ir arī tukšās nišas aizpildīšana LNO repertuārā. Latviešu operas tajā ir visnotaļ reta parādība – gan tādēļ, ka to vienkārši ir pamaz (lai gan, ja gribētu, sākumam pietiktu un pārējās varētu pasūtināt kā jaundarbus), gan tādēļ, ka bez īpaša ideoloģiskā vai vēsturiskā konteksta un simbolisko uzslāņojumu dēļ tās neizpelnās publikas ievērību, gan arī bieži vien pietrūkst piemērotu solistu balsu, vēlmes un līdzekļu ieguldīt radošo enerģiju un līdzekļus projektā, kas var izrādīties kaķis maisā. Izņēmums un veiksmes stāsts šajā jomā ir Ērika Ešenvalda salīdzinoši nesenā kameropera Augļu koks ir Jāzeps – tā gan nav par latviešu tēmu.

Tikpat sarežģīts un ilgstošs kā LNO vadības lēmuma pieņemšana šo operu iestudēt, bijis arī pašas Vilkaču mantinieces ceļš līdz skatuvei – sākta rakstīt Oldenburgā, Vācijā, taču tā arī palikusi nepabeigta, komponistam pārceļojot uz ASV četrdesmito gadu beigās. Par absolūtu Skultes autordarbu gan var uzskatīt tikai pirmās ainas instrumentāciju, kas atklāj komponista simfoniķa domāšanu un talantu, kā arī tendenci uz pilnasinīgu, dramatisku skanējumu, kāds raksturīgs verisma operām. Pārējās operas instrumentāciju pēc klavierizvilkuma veicis šī iestudējuma tapšanas entuziasts un mākslinieciskais vadītājs diriģents Andrejs Jansons, noslēdzot operas akmeņaino ceļu uz LNO skatuves dēļiem tā, kā, iespējams, to būtu vēlējies redzēt arī pats autors. Turklāt veiksmīgi izvēlēts ir iestudējuma tapšanas laiks – vasaras sākumā, Jāņu gaidās, kad ir īstais brīdis aktualizēt latvisko. Ne velti Vilkaču mantiniece jau tapusi nodēvēta par operas Skroderdienām.

Gluži kā Ilonas Leimanes romānā, pretnostatījot Dievlodziņu patriarhātu Vilkaču spēcīgajam matriarhātam, arī radošajā komandā dominē sievišķā puse. Ināra Slucka, debitējot operas režijā, šim stāstam ir piešķīrusi pietiekamu dramatisko spriedzi un pareizus akcentus, lai, jo īpaši otrajā daļā prasmīgi līdzsvarotu salīdzinoši vienveidīgo muzikālo partitūru. Ļoti veiksmīgs ir arī kora izmantojums saimju mizanscēnās, spēlējoties gan ar dzīvu darbību, gan fiksētiem fotomirkļiem. Attiecībā uz solistiem, vietumis režisore vēl nav paspējusi apgūt operas skatuves akustisko specifiku, kā rezultātā tieši mizanscēnas dēļ ne vienmēr solistus var dzirdēt pāri orķestrim. Taču šķiet, ka izrādes tapšanas mikroklimats bijis visiem tīkams – uz cilvēcisku sapratni balstītajā darbā tapušais mākslinieciskais sniegums ir absolūti pozitīvs.

Otrs ļoti simpātisks izrādes komponents ir Ievas Jurjānes scenogrāfija un kostīmi. Nepretendējot uz etnogrāfiju, fona toņos pat ieviešot zināmu naivisma kolorītu, tomēr izmantojot efektīgus ieražu elementus (saderināšanās jeb derību rituāli, zāļu lasīšana, rokdarbi ziemas vakaros utt.) un stilizāciju (paralēli tautastērpu tradicionālajiem garbrunču siluetiem un šatiersegām izgaismojas arī nosacīti pilsētas modes apģērbi, piemēram, Ievas kostīmos) panākta gaumīgi kičīga kopaina, kurā ir pietiekami daudz nosacītības, lai apmierinātu latvisko tradīciju pārzinātājus un pietiekami daudz latviskuma tiem, kuru priekšstati par tautas materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu ir virspusēji. Īpašu atmosfēru piešķir izrādes priekškars – à la svītrās austu tautisko brunču palielināts motīvs, kas dekorācijās atspoguļojas arī koku stumbros.

Vokāli visorganiskāk skan koris (derību koris, līgotāji, baznīcēni un ugunsgrēka pārbaidītie abu saimju ļaudis), taču tas ir cieši saistīts ar pašu operas muzikālo audumu – daudzkārt izmantotie tautasdziesmu strukturālie elementi akadēmiski operiskā solodziedājumā (piemēram, Ievas derību dziesma, kuras pamattēma plašāk pazīstama kā Tautiešam(i) roku devu) skan stilistiski svešādi, lai gan tas, protams, ir gaumes (un arī gadus 50 senas skatuves dziedāšanas tradīcijas) jautājums, kam nav sakara ar konkrēto izpildījumu. Attīstoties etnomuzikoloģijai, attieksme pret tautasdziesmas integrēšanu citos mūzikas žanros kopš Bruno Skultes laikiem ir mainījusies, taču Andrejs Jansons ir mēģinājis pieturēties pie autora nospraustajiem stila standartiem, līdz ar būtu naivi vēlēties, lai operas muzikālā stilistika attiecībā uz tautas mūzikas elementu izmantojumu būtu citāda.

Tēlaini spilgta un stāstoša ir Dievlodziņa balāde Armanda Siliņa lasījumā (starp citu, visai spilgts taisnā latviešu patriarha tēlojums!), izdevusies Danas Bramanes lielajā balsī šķiet Marutas ārija jeb dziedājums 1. ainas noslēgumā, tāpat kā paredzētā operas kulminācija – Marutas un Raita (Raimons Bramanis) Jāņu nakts mīlas duets. Kā vienīgo izcilas dikcijas meistari operas žanram diezgan stūrainajā latviešu valodā var slavēt Andžellu Gobu spilgtajā viedās zāļu sievas Daces raksturlomā. Ingas Šļubovskas dzidrais soprāns Ievas lomā skan tīri un līdzeni, taču dziedātāja, liekas, ne visai sadzīvo ar atveidojamo tēlu un izskatās nedaudz samāksloti. Raimonds Bramanis kā Raits maz atšķiras no paša atveidotā Ļenska, kura dramatiskais tēls šķiet dziedātājam pielipis, taču tas nav nekas neparasts, jo galu galā Raits kā jau daždien latviešu vīriešu – romantisko varoņu – tēli, ir visai remdens rakstura ziņā. Vokāli prieks par tenora diapazonu un balss attīstību, kas notiek burtiski klausītāja acu priekšā. Otrā plāna tēlu saimē galveno varoņu attiecību spoguli ne mazāk spilgti izspēlē Ieva Parša Grietas un Rihards Mačanovskis Pētera lomās, jāatzīmē arī jaunā Dievlodziņu saimnieka Anda jeb Rīgas Doma kora skolas audzēkņa Patrika Stepes tīrais un stabilais dziedājums.

Kopumā Vilkaču mantiniecē ir veiksmīgi satikušās intereses ar iespējām. Līdz galam novests sen lolots projekts, kas vienlaikus ļāvis nonākt pie cēla mērķa īstenošanas – Bruno Skultes opera tikusi pabeigta un iestudēta komponista dzimtenes vienīgajā operteātrī. Klaida latviešu sabiedrība ir vēlreiz pierādījusi, ka mērķtiecīgi un kopīgiem spēkiem ir iespējams paveikt daudz un ka pusdarīts nav uzskatāms par rezultātu. Un varbūt tieši tas ir tas, ko mums, kuri arī pēc Īrijas, Anglijas un Vācijas izceļotāju viļņiem, palikuši šeit, derētu likt aiz auss.